Viktors Zigunovs - Tpru, baktērija

Kolbins ejot nopurināja bikses. Novilka un neapstādamies izdauzīja žaketi. Tā viņš tuvojās rūpnīcai.

Bet tad Kolbins sāka prātot: «Laikam gan nelaidīs iekšā teritorijā — neesmu še­jienietis . .. Vārtus ari saārdīju . . . Nola­mās . .. Pag, bet ka Dianova tika? Tur, kur viņa pārrāpās pāri aizžogojumam, es jau nu noteikti pārlēkšu. Ir jāatrod.»

Priekšniece sēdēja pie pults, aptvērusi galvu ar rokām. Viņa jau tik ilgi bija iz­prašņājusi mašīnu, ka bija sapinusies per­fokartēs un savās piezīmēs, un tāpēc, pa­berzējusi pietūkušo pieri, nolēmusi vien­kāršības labad sacerēt paskaidrojuma rak­stu mašīnas vārdā. Mokās dzima pēdējās dokumenta rindkopas:

«Tā kā darba dienas beigās elektrība man bija atvienota, es biju spiesta ņemt enerģiju pa ventilācijas caurulēm no gai­sa, — no tā molekulu Brauna kustības. Rezultātā molekulas sāka kustēties lēnāk, un tas noveda pie temperatūras pazeminā­šanās rūpnīcas teritorijā, pie miglas, bet pēc tam pie snigšanas.

Iegūto enerģiju es izmantoju, lai radītu grāvitonu staru, ar kuru izgāzu elektrības pults telpas durvis un pārslēdzu svirslē-džus uz stāvokli «iesi.». Sai ziņā atzīstu sevi par vainīgu un, lai izpirktu vainu, esmu gatava līdz morālai novecošanai strādāt bez remonta.»

Dianova neizbijās no pasniedzēja, jo tagad zināja, ka viņš nav apēsts. Viņa uz­trūkās kājās un nepacietīgi metās pretī.

— Kur ir baktērija?

Kolbins nesaprata, kas tā par baktēriju. Turklāt viņā vēl bija dzīvs iespaids, kā priekšniece bija viņam uzbrukusi ar pavi­sam citu intonāciju. Viņš nenoteikti pa­meta ar galvu un, tā kā sieviete it kā deva viņam vietu, noguris kā jau kājām­gājējs, atslīga operatora sēdeklī.

Viņa priekšā gulēja paskaidrojuma raksts. Pasniedzējs uzmeta tam paviršu skatienu, ieinteresējās un izlasīja līdz bei­gām.

— A, — viņš teica. — Ak tad tā.. . Mūsu apvidus mašīna ir pagalam.

Viņš aprakstīja savus piedzīvojumus un nobeidza ar vārdiem:

— Tad es ielīdu pa caurumu, pa kuru iekļuvāt arī jūs, un ierados te.

Dianova pietvīka.

Starp citu… — viņš atcerējās. — Visu laiku gribu pajautāt. Kāpēc jūs nācāt uz cehu nakts melnumā? Ne no šā, ne no tā …

Nenāca miegs. Nejutos labi. Nojau­tu, ka te notiek kaut kas nelāgs…

No-jau-tu? — brīnīdamies pārvaicāja Kolbins. — Aha… Kaut kas iekšā pie­bikstīja?

Viņš ļāvās dziļām pārdomām …

No krievu valodas tulkojis O. Sarma.