Viktors Zigunovs - Tpru, baktērija

«Atmiņā var saglabāties daudz kas,» viņš prātoja tālāk. «Nē, šai mašīnai ne­var uzticēties! Tā savadīs … Sākumā jā­izklausa tās atmiņa.»

Viņš jau grasījās izklāstīt priekšniecei savus apsvērumus, kad piepeši no grīdas piecēlās patukla jauniete pelēkā virsval­kā. Viņa kā apstulbusi skatījās uz lapiņu, ko turēja rokā. Pēc tam viņa pārlaida to pašu skatienu klātesošajiem un nočuk­stēja:

Pārtulkoju … «Kur var satikt gai­ļus? Kad tie dzied?»

Iestājās kapa klusums. Osains iestatī­tājs, pabāzis galvu no ESM aizmugures, gandrīz vai iesmējās, bet, pamanījis vis­pārēju nosodījumu, aizrijās un nosvieda zemē skrūvgriezi, kuru pēc tam ilgi cēla augšā.

— Kā programma tā ir? — gribēja zi­nāt Dianova.

— Sefības kolhoza…

Jāpārbauda ilglaicīgā atmiņa! — ne­izturēja pasniedzējs un dedzīgi ķērās pie darba. Programmisti un izstrādātāji viņa vadībā (tiesa, tikai nominālā) noskaidroja, ka vistuvāk mašīnas atmiņā guļ ziņas par izejvielu, krājumiem.

Aha, — apmierināts teica Kolbins. — Tagad būs ķīmijas uzdevums.

Taču tālāk nāca kaut kas nesaprotams. Jaunieši ilgi vandījās pa papīriem, pēc tam programmisti sāka aizdomīgi skatīties cits uz citu. Tad pienāca Dianova un pa­ziņoja:

— Es biju tā, kas pārbaudīja dažas ķē­des, izkalkulēju braucienu uz Japānu. Do­māju, iedarbināsim cehu, paņemšu prē­mijas vietā komandējumu. Viņiem tur ir attīstīta elektronika.

Viņa samulsa. Piedevām vēl viņas pu­ķainā kleita un krāsotās lūpas pēkšņi likās neiederīgas darba atmosfērā. Uzvil­kusi virsvalku, viņa devās mazgāties.

Galu galā noskaidroja: mašīna sen sen neko nav aizmirsusi! Tās atmiņa bija lī­dzīga vecai magnetofona lentei, kurā neko prātīgu nevar ierakstīt un no kuras iz­dzēst, kā nākas, arī nav iespējams.

Drūmi nosēdējuši līdz vēlai stundai, bet neko neizdomājuši, nolēma iet uz mā­jām. Varbūt no rīta radīsies kādas do­mas. Lai gan ķo tur lielu var izgudrot… Priekšniece pati aizzīmogoja elektrības sa­dales telpu. Ļaudis gāja prom.

Kolbins devās uzzināt, vai šodien sar­dzē nestāv Okrikovs.

Par visu notikušo viņš pastāstīja sar­gam. Tas ielēja pasniedzējam tēju, acīm­redzot stimulēšanai, bet, izdzirdējis par gaiļiem, palaida sīku smiekliņu un sa­meklēja cukuru.

Tāpēc jau Dianova aizskrēja mājā sarkana kā bietei — viņš atcerējās, pa­griezās pret logu un tikai tagad pama­nīja, ka ārā ir palsa migla.

Jā, — viņš apstiprināja. — Mitrs un auksts. Iziešu laukā.

Viņš atgrūda vajā ārdurvis, bet piepeši atstreipuloja nost un sastinga uz sliek­šņa. Pasniedzējs palūkojās viņam pār ple­cu tumsā… un pārsteigts izsaucās. No durvīm krītošās gaismas joslā virpuļoja lielas sniegpārslas.

Jūlijā!

— Ak tu pasaulīt, jāpārbauda posteņi, — apņēmīgi teica Okrikovs un nozuda naktī.

Pasniedzējs nemanot izslīdēja nopakaļ.

Okrikovs tūlīt uzņēma ātru soli. Kol­bins atpalika un turējās tuvāk pie sie­nām un krūmiem. Šķīdoni katra kurpe slīdēja uz savu pusi. Neganti sala.

Tā viņi paskrēja garām melnai nolik­tavai, tad pa aleju garām tvaika ģene­ratoru ceham, kur bija dzirdamas sūkņa elsas… Priekšā bija skvērs, ko, šūpoda­mās stabā, skopi apspīdēja spuldzīte.

Pēkšņi sniegā zem laternas parādījās puķaina kleita.

Sargs iegriezās akāciju briksnājā un no­zuda. Pasniedzējs svārstījās — noslēpties vai satikt sievieti, kas atgādināja Diano-vu. Beidzot viņš ielīda krūmos, kur zari apbēra viņu ar slapjām pārslām.

Sieviete tuvojās; tā bija Dianova. Viņa pārlēca pāri puķu dobei, kas stiepās gar asfaltēto celiņu, un devās taisni pa būv­laukumu uz automātisko cehu. Atkal pa­rādījās Okrikovs; viņš zaglīgi sekoja jau­nietei. Nosalušais un triumfējošais («Lūk, kur telepātijal») Kolbins arī izlīda no krūmiem un sāka čāpot pa puķēm.

Bija dzirdams priekšnieces pārsteiguma sauciens. Pa ceha logiem vienā laidā šā­vās augšup rēgainie elektrometināšanas stari. Juceklīgi trokšņoja darbgaldi.

Dianova apskrēja apkārt ēkai un pa kāpnēm uzdrāžas augšā skaitļošanas cen­trā. Tur tūlīt iedegās gaisma.

Okrikova galva naģenē, ar atkarenām ausīm no nakts melnuma ieslīdēja loga kvadrātā. Viņš ielūkojās telpā.

Pasniedzējs tumsā uzrausās kaut kādā uzkalniņā, zem kājām kaut kas sāka vel­ties un klaudzēt: tās bija tievas caurules, no kurām viena ar apdullinošu šļakstu iegāzās grāvī, kas tai droši vien ari bija izrakts. Kolbins sastinga. «Eh, tagad vien­alga,» viņš nosprieda. Izslējās taisni un droši gāja uz centra durvīm.

Kad viņš iegāja ESM zālē, priekšnie­ces tur vairs nebija. Uz mašīnas paneļa šaudījās daudzkrāsainas uguntiņas. Kol­bins pastāvēja, neizpratnē skatīdamies ap­kārt. Aiz stikla sienas kaut kas iekaucās un nočīkstēja, viņš nodrebējis pagriezās uz to pusi. Montāžas konveijera viņā ga­lā bija rimuši kustēties kaut kādi dzelži, rīki. Pasniedzējs ieinteresēts gāja pie tiem.

Dianova jau bija mazajā istabiņā, kur atradās sadales dēļi. -Tikko atklājusi, ka ESM ieslēgta, priekšniece bija drāzusies šurpu. Sadales telpas durvis bija uzlauz­tas, svirslēdži, kurus Dianova pati nesen bija izslēgusi, pārlikti uz augšu. Viņa sāka raut tos citu pēc cita uz savu pusi.

Pēc tam viņa grīļodamās izgāja no elek­trības sadales telpas un jau gribēja ap­sēsties, lai sakopotu domas… Bet tad pamanīja cehā Kolbinu.

NEGAIDOT PRIEKŠMETS SALĪGOJĀS. Tā sānos uzblīda pietūkums, kas strauji izau­ga par taustekli jeb pseidopodiju kā amē­bai, apķēra pētnieku un parāva uz savu pusi. Viņš nokrita uz brūnās virsmas, iz­plestās rokas iegrima tajā, pēc tam arī galva, pleci… Viss nozuda radījumā.

Tikai kājas vēl rēgojās ārpusē. Briesmeklis sāka rāpties prom, izstiepdams sev priekšā resno viltus kāju un pārplūzdams tajā. Tas aizvēlās līdz ceha vārtiem un uzspiedās tiem virsū . .. Milzīgais aizšau­jamais, ar ko bija noslēgti vārti, saliecās un atsprāga nost, vērtnes aizlidoja kur kurā. No aizvārtes uzvēdīja saltums, un radījums ielēca naktī.

Apstulbusī Dianova tikai pēc brīža iz­drāžas ārā. Briesmonis jau bija izčibējis.

Viņa lēni atgriezās cehā, aizvilkās līdz skaitlošanas centram un tikai te aptvēra, Te var taču pieprasīt paskaidrojumus ESM. Dianova ieslēdza mašīnu un uzdeva jautājumu: kas ražots cehā? Atbildi viņa pārtulkoja kā «baktērija».

Baismas nojausmas vadīta, viņa jautāja, ar ko šī baktērija barojas.

— Ar organiskajām vielām.

Par Kolbina likteni šaubu nebija. Acīm­redzot viņš, veicot savu eksperimentu, ir kaut kādā ziņā kļūdījies. Tik bezbailīgi tuvojies zvēram …

Priekšniece ar blāvu skatienu sēdēja pie pults, kad ienāca Okrikovs. Viņš nekā nezināja, tāpēc ka bija nostāvējis zem loga. Viņš bija nospriedis, ka laiks aiztu­rēt caurlaižu režīma pārkāpēju, un svinīgi atdimdināja pie viņas.

— Caur kuru caurlaižu telpu jūs gā­jāt? — viņš laipni apvaicājās.

Viņa vienaldzīgi paraudzījās uz Okrikovu un it kā ar grūtībām atcerējās, kas tā par īstenības parādību;

Man ir dienas caurlaide, — viņa teica. — Caurlaižu telpai mani nelaistu cauri.

Vai tad jārāpjas pār žogu? Ai-ai-ai … Neglīti gan …

Tad Dianova pateica viņam par pasnie­dzēja bojāeju.

Satriektais Okrikovs apsēdās uz arhīva papīru kaudzes. Apsardzi vainos, ka nav redzējusi cehu strādājam. Bet viņš, Okri­kovs, ir līdzdalībnieks, pie viņa sēdējis svešs cilvēks…