Viktors Zigunovs - Tpru, baktērija

— Jā! — pēkšņi klupa virsū Dianova. — Sis radījums var uzbrukt citiem cilvē­kiem.

Okrikovs pielēca kājās un metās pie te­lefona — izpirkt vainu.

Sajā laikā pasniedzējs drāzās pa pilsētu. Neērtā pozā gandrīz augšpēdu viņš paspirinājās, izlocījās … un tagad atradās pus­guļus padziļinājumā uz briesmoņa mugu­ras. Ap Kolbinu izauga caurspīdīgs kupols.

«Kabīne…» viņš atskārta, neredzēdams iespēju izkļūt laukā. «Automobilis vai…»

Patiesi, aparāts bija ieguvis plūdlīnijas formu. Apakšā kaut kas dūca — acīmre­dzot riteņi uz asfalta. Garām zibēja ēkas, šķūņi — nomale. Aiz vairākiem drūmiem spīķeriem nakts pašķīrās, līdz apvārsnim bija zvaigznes, priekšā blāvi spulgoja upe.

Pasažieris kļuva nemierīgs: «Kurp viņš joņo? Noslīksim.» Viņš grasījās trūkties augšā, bet sāpīgi atsitās ar galvu pret ku­polu un atkrita sēdeklī. Stūres un bremžu nebija. Kolbins gribēja pieķerties pie kaut kā, bet nebija pie kā, un viņš pieķērās pats pie saviem ceļiem.

Aparāts novēlās pa lēzenu krastu un ietriecās ūdenī. Tā pārsegs izstiepās, kļuva smails. Mašīna pašūpojās, straume klusi satvēra to, aizmugurē pēkšņi sagriezās mutulis, aparāta priekšgals paslējās aug­stāk — un pāri upei traucās kuteris.

Pretējais krasts bija kraujš. Zvērs uzrā­pās augšā pa to, locīdamies starp nelīdze­numiem, ierāva sānus un nosprauslājās — nopurināja ūdeni.

Tālāk nāca pļava.

Kabīnes kupols nozuda.

Mašīna, atkal izplūdusi kā klaips, lēni kustējās pa zāli. Apakšā sāka šņirkstēt.

Kolbins nolēca zemē un ko kājas nes noskrēja vairākus solus. Tad atjēdzās un apstājās. Nedrīkstēja laist zudumā tik lie­lisku agregātu.

Radījums rāpoja, atstādams aiz sevis no­skūtu celiņu. Tā korpuss šķieda dzirkstis, kaut kur iekšā nopūtās un pukstēja vir­zulis.

«Ed zāli,» saprata pasniedzējs. Brīdi svārstījās un, zvaigžņu gaismā atradis da­dzi, nesa to pie agregāta, drošības labad aizsedzies ar dadzi kā ar vairogu.

Mašīna pasniedzās pretī, sazelēja lapu un paostīja eksperimentētājam roku: vai nav vēl kaut kas? Aizmugurē tai izauga aste un labpatikā novēzējās.

«Ak tu dārgā vieglā mašīnīte!» aizkus­tināts nodomāja Kolbins. «Kālab es baidī­jos no tevis? Lai gan… tu mani sagrā­bi… Kāpēc sagrābi? A! Varbūt tu bez cilvēka nebrauc? Biji izsalkusi, gribēji drī­zāk paganīties…»

Paēdis automobilis apstājās. Tajā kaut kas dūca un sprakšķēja kā augstsprieguma vadi. Droši vien tika ražota elektriskā enerģija.

Aparāts sāka augt. Zinātniekam atkal kļuva nelāgi, un viņš pakāpās atpakaļ. Mašīna ieguva piramīdas apveidu, pacēlās pāri cilvēka augumam, tad drusku saplaka un sāka pieņemties platumā. Iznāca taisn­stūra telts. Tajā uz abām pusēm atvērās durvis.

Pasniedzējs šaubīgi vilcinājās. Tomēr sa­ņēmās. Gāja iekšā.

Pie griestiem iedegās spuldzīte. Pie sie­nas stāvēja kaut kas dīvānam līdzīgs. Galda vietā — liels kubs, kas kustējās, tajā kaut kas tarkšķēja. Pēc tam no kuba izlīda šķīvis. Tajā bija dakšiņa, maize un kotlete.

Kolbins apaļām acīm skatījās uz šo grez­nību. Kotlete čurkstēja — acīmredzot tik­ko cepta. Vajadzēja izmēģināt visas agre­gāta iespējas, jo vairāk tāpēc, ka pēdējās divpadsmit stundas pasniedzējs bija tikai skalojis kuņģi ar tēju. Kolbins drosmīgi apsēdās un paņēma dakšiņu.

Viņš bija apsēdies neērti: zem lāviņas šajā vietā bija kaut kas ciets — iespē­jams, ka motors. Bet elkoni, ar kuru viņš bija atspiedies pret galdu, no apakšas kaut kas bikstīja. Pasniedzējs noņēma nost roku — no galda izlīda glāze ar pienu.

«Jā … Bet man taču atņems mašīnu! Nav manējā .. . Lūgšu, lai uzdāvina .,. nopir­kšu. Esmu tomēr pirmais izmēģinātājs … riskēju ar dzīvību. Starp citu, tūlīt jābrauc uz rūpnīcu, jānomierina viņi… Jāpastāsta, kāds brīnums pie viņiem radīts.»

Viņš paskatījās apkārt, meklēdams kādu pogu vai sviru, kas pārvērstu telti par automobili. Bet vai nu mašīna uztvēra smadzeņu biostrāvas, vai arī pati kaut ko apjēdza — telts sienas visas reizē spiedās virsū Kolbinam, viņam pat sirds sažņau­dzās no pārsteiguma. Pēc dažām sekundēm viņš atkal atradās pusguļus zem caurspī­dīgā kupola. Aparāts izstiepās garumā un pacēlās mazliet augstāk — apakšā laikam izlīda ārā riteņi. Pagriezies automobilis ņipri slīdēja uz upes pusi.

Ausa gaisma. Sniega nekur nebija, slap­juma arī ne. Tātad snidzis bija tikai rūp­nīcā …

Kolbins brauca pa nomali, starp puķu dārziņiem un baļķu mājām. Piepeši mašīna čīkstot nobremzēja, nošūpojās uz priekšu un apstājās.

«Kas tad nu?» Šķēršļus crļā neredzēja. Nekas nekur nebija noticis … Vienīgi tā­lumā bija dzirdams gari stiepts kliedziens

Tiešām, aparāts it kā ieklausījās: bija apklusis, apstādinājis visus savus motorus un 7.obratiņus . ..

Pēkšņi tuvējā dārziņā noplaukšķēja spār­ni un nekaunīga dumja balss nobrēcās:

— Kikerigū!

Automobilis pietupās un palēcās, labajā pusē tam strauji izauga spārns, bet no kreisā borta ar brīkšķi izsprāga tikai krop­līgs metāla karkass … Mašīna savicināja spārnus un uzlidoja gaisā kādu metru . . .

Kolbinu pasvieda iņus, apgrieza apkārt, caurspīdīgais kupols Pārsprāga, un pasnie­dzējs izvēlās uz ceja. Aparāts ar nepa­beigto spārnu uzvandīja putekļus, apvēlās un smagi nogāzās zemē. Pajuka dzelži un apšuvuma gabali, nosprakšķēja zils zibens, no bezveidīgā korpusa ar lielgabala šā­viena troksni izlidoja elektriskais dzinējs un izsita no žoga vairākus mietiņus. Uz­liesmoja uguns, no mašīnas plūda kaut kāds laisks šķidrums, nodārdēja vēl viens sprādziens, un pār pasniedzēju nobira dzelzs šķembu krusa.

Izmēģinātājs sēdēja putekļos un apstul­bis skatījās, kā sajūk gabalos un deg teh­nikas brīnums. Viņš uzreiz neattapa, ka arī pats ir cietis: sāp krītot tikko neno­lauztais kakls, apģērbs ir vienās smiltīs … Tikai kad kaut kur tuvumā iečīkstējās dur­vis un kāds samiegojies iznāca laukā skaidrot, kas tas par troksni, un sāka la­māties, viņš piecēlās un gāja prom.

Vēlāk viņš uzzināja, ka tāds iznākums bijis paredzēts. «Elektroniskās skaitļoša­nas mašīnas paskaidrojuma raksts» — do­kuments ar daudziem jo daudziem laboju­miem, kas bija rakstīti ar lodīšu pild­spalvu, daudzās vietās ieplēšot papīru, ska­nēja šādi:

«Es, ESM ar sliktu atmiņu, tas ir, tāda, kas neaizmirst neko, atklāju, ka dažādās cilvēka darbības sfērās ir izgudrojumi un likumi, kuru savienošana var dot lieliskus efektus, taču reti kuram ienāk prātā sa­vienot, tāpēc ka nav visu zinošu cilvēku un vienas zinātnes speciālistiem ir sveši citas zinātnes sasniegumi.

Es saņēmu uzdevumu aprēķināt vislē­tāko variantu braucienam uz Japānu.

Manis radītā konstrukcija ir augēdāja baktērija, kas izstrādā elektrību un pār­vietojas ar elektrisko motoru palīdzību. Dresūra un mehāniska iedarbība uz bak­tēriju Jauj piešķirt tai automobiļa, motor­laivas, omitoptera un telts izskatu. Pare­dzēts ražot pārtiku ceļotājam. Brauciena laikā nav vēlamas tikšanās ar gaiļiem, tā­pēc ka kliedziens «kikerigū» ir vispārbio-loģisks atmodas un celšanās signāls un aparāts nekavējoties pārvērtīsies par vēz-lidi un pacelsies gaisā.

Tā kā biedrene Dianova pāragri izslē­dza automātisko cehu, baktērijas dresūra nolūkā pārvērst to par vēzlidi nav pa­beigta.»