Aleksandrs Kopti - Planēta

LINKS LIETIŠĶI LIDINĀJĀS pa pārvaldes bezgalīgo gaiteņu antigravitācijas celiņiem. Pie durvīm ar uzrakstu «Galvenais koordinators» viņš pārgalvīgi nobremzēja, pieglauda šķidros, palsos matus un pameta ar aci sārtvaidzim dubultniekam, kas atspoguļojās pulētajā durvju virsmā.

— Piesēdiet, — teica rausim līdzīgs cilvēciņš, kas stāvēja pie milzīga trīsstūra loga. — Kā jūs domājat, kālab esmu jūs ataicinājis šurpu, inspektor?

Kaut kas saistīts ar Sigmu-F, — domīgi sacīja Links, iekārtodamies senatnīgā krēslā ar kafijas tasi rokās.

— Uzminējāt. Interesanti, kā jums tas izdodas. — Koordinators pasmaidījis apsēdās krēslā iepretim. — Bet atvainojiet, tā nav jūsu profesija. Ķersimies vērsim pie ragiem. Otra pētniecības ekspedīcija, kas izkāpa uz planētas, pēc dažām dienām dīvainos apstākļos aizgāja bojā. Zona izsludināta par slēgtu. Planētas padomes sēde uzdeva man paziņot, ka izmeklēšanas grupu vadīsit jūs, Link. Visus cilvēku un tehnikas resursus, kas būs vajadzīgi, mēs nodrošināsim.

Ar tādām lietām labāk nodarboties vienam, — atteica Links, ar nožēlu raudzīdamies uz tukšo tasīti. — Interesanti, kāpēc līdz šim nevar sintezēt īstu kafiju?

Hm-m…

Pēc četrdesmit minūtēm es būšu gatavs pildīt uzdevumu. Atļausit iet?

Vēlu veiksmi, Linkl

DIVAS STUNDAS VĒLĀK pēc galaktikas laika Links ar mazo kuģi «Tarns», ko kosmiskajā žargonā dēvēja par «blusu», nosēdās uz Sigmas-F.

Smailās kalnu virsotnes draudīgi slējās zaļganīgi mirgojošajā gaisā. Dzeltenās smilšu mēles, kas pletās uz violeti melno bazaltu fona, neatdzīvināja drūmo planētas vaigu. Nezināmu iemeslu dēļ dzīve uz Sigmas-F tālāk par vienšūņiem nebija pavir-, zījusies, un vienīgā planētas vērtība bija hipertelpiskajiem reaktoriem tik nepieciešamā ingrīda bagātās iegulas. Visas šīs zinas Links bija ieguvis jau lidojuma laikā, taču ekspedīcijas bojāejas cēloņu atminēšanai tas neko nedeva.

Par traģēdiju bija sausi informējis akts Nr. 34652/RS. Četri ģeologi un biologs pirms divām nedējām izkāpuši uz planētas un tūlīt pat sākuši pildīt paredzēto programmu. Kā parasts, divreiz dienā nodibinājuši sakarus ar bāzi. Pagājušas tris diennaktis pēc vietējā laika, un sakari pārtrūkuši. Rūdas vedējs «Lolits», kas atradies šajā sektorā, nolaidies uz planētas pēc 26 stundām, un tad arī atrasti pētnieku līķi. Kas ar viņiem noticis, nav zināms. Arēji un iekšēji bojājumi nav atklāti. Nepazīstama slimība? Taču rūpīga medicīniskā izmeklēšana devusi negatīvu rezultātu.

Dzinēju kaukoņa vairs neplēsa ausis… Links uzmanīgi pārbaudīja vieglo skafandru un athermetizēja lūku. Iet bija grūti, negantas vēja brāzmas nesa pār līdzenumu ugunīgus virpuļus. Dīvainu apveidu mākoņi slīdēja tik zemu, ka likās — kuru katru brīdi aizķers ažūro pētniecības stacijas kupolu.

Klusi iedūcās ieejas ierīces aparāts, slūžu kameras lēni atvērās, izlaizdamas cauri cilvēku, un noslēdzās aiz viņa…

Mazliet atvilcis elpu, Links sāka no vienas vietas apskatīt stacijas telpas. Dažas minūtes pavēroja krita kontūras, kas bija fiksējušas bojā gājušo pozas. Viņš bija pārliecināts, ka te nav jēgas meklēt cilvēku bojāejas cēloni. Noslēpumainais «kaut kas» atradās iekšienē. Tomēr viņš,/pēc paraduma pabeidza apskati. Pašās beigās apsēdās mazajā siltumnīciņā un automātiski konstatēja, ka daži augi, īpaši puķes, nav ieaugušies, turpretim graudaugi un krūmi acimredzot jūtas lieliski..

Sazinājies ar bāzi, Links paziņoja, ka ir veiksmīgi ieradies, un sāka iekārtoties uz atpūtu. Miegs nenāca. Viņš izņēma video-bloknotu, izskatīja dažas piezīmes un atkal pievērsās bojā gājušo fotogrāfijām. Viņu sejās tomēr bija kaut kas savāds! Links sāka salīdzināt tās ar trīs mēnešus vecām fotogrāfijām. Lūk, Eriss, ekspedīcijas vadītājs, pazīstams ar saviem kosmisko staipekņu pētījumiem. Pēcnāves fotouzņēmumā viņš izskatās par desmit gadiem jaunāks, ne mazāk, it kā nāve pēdējā brīdī būtu rūpīgi izlīdzinājusi grumbas, izceldama bērnišķi apaļās lūpas. Bet acis… Acis visiem bija plati atvērtas. Tajās kaut kas slēpās — bailes, izbrīns, šausmas, jūsma … Varbūt tā tikai šķita? Bet šie gandrīz visiem vienādie smaidi — līksmi, bērnišķi naivi un tīri.

«Stop!» Links apturēja sevi. Tālāk sākās Fantāzijas zeme. Pāršķīris dažas lapas, viņš nolika bloknotu sānis un piegāja pie loga. Pār planētu nolaidās krēsla. Pie paša apvāršņa šaura debess josla bija kļuvusi tīra no mākoņiem, un oranžās saules stari krita uz haotisko klinšu un smilšu sablīvējumu. Pēkšņi viņš sajuta, ka, žņaudzot ciet rīkli, sāk. augt neizprotams sasprindzinājums. Links mēģināja aptvert, kas noticis. Daudzajos gados viņš bija pietiekami labi iepazinis sevi un paļāvās uz sesto. maņu. Sasprindzinājums atslāba tikpat pēkšņi, kā bija radies.

— Dzīvosim — redzēsim, — viņš domīgi nomurmināja. Pievienojis enerģijas avotu dukuram līdzīgai ķiverei ar jutīgiem mikrosensoriem, kuri reaģēja uz visniecīgākajām iekšējo un ārējo lauku novirzēm, Links nometa kombinezonu un ieslēdza hipnozes miegu.

Nakts un visa nākamā diena aizritēja bez starpgadījumiem. Viņš vairākas reizes aizgāja uz kuģi un pārnesa šādus tādus aparātus. Pāris stundas patērēja nogurdinošai cīņai ar sīksīkām smiltīm, kas pamanījās iekļūt stacijā, padarot gultu līdzīgu smilšpapīram. Nodibināja sakarus ar bāzi. Tagad atlika pats grūtākais un apnicīgākais — gaidīt.

Viss sākās no rita. Piecos divdesmit septiņās minūtēs pēc vietējā laika Links piepeši pamodās. Piecēlās. Apskatīja aparātus. Viss normāli. Daudzkrāsainās ačteles mirkšķināja biolauku distancmērltāji un funkcionālie invektori.' Taču nervu spriedze pieņēmās spēkā. Mēģinādams nomierināties, viņš piegāja pie loga. Tā pati pirmatnējā smilšu un klinšu haosa vienmuļā aina. Un pēkšņi tajā pusē, kur vajadzēja lekt saulei, ātri tuvodamās, parādījās koši zaja josla. Links sastinga. «Vai tiešām sācies?» Viņš mēģināja saņemties, novērtēt situāciju un … nespēja. Josla, laistīdamās visās varavīksnes krāsās, sasniedza haotisko klinšu sablīvējumu, un tad parādījās saule…

Ugunīgs sprādziens — miljoniem krāsu gammu sprādziens. Klintis uzliesmoja, iz-kusdamas žilbinošajā varavīkšņu jūrā. Griezīgi iečirkstējās invektors, bet Links vairs nebija spējīgs uztvert realitāti. Viss, līdz pēdējai asins lāsei viņš bija tur, kur radās fantastiskās feerijas: milzīgu pilsētu panorāmas, meži, kas izstaroja maigi rožainu mirgu, neredzētas puķes. Kaleido-skopiskas ainiņas ņirbēja pārdabiskā ātrumā, bet, lai cik ašas tās bija, Links eksistēja katrā no tām. Viņš saira miljonos ugunīgu šjakatu milzīgos kupolos, kas bija līdzīgi neizplaukušiem puķu pumpuriem, kur dīvaini aparāti radīja visu dvēselei un miesai izjūtamo baudu gammu. Viņš lidoja pa gigantiskām estakādēm, bezrūpīgā tīksmē griezdams seju pretī nebēdnīgajam vējam. Viņu šūpoja tirkīzzili okeāna viļņi, un plaušas kā dzīvības eliksīrs pildīja sāļais jūras gaiss. Likās, nav tāda darba, kuru viņš tagad nevarētu veikt. Links peldēja uz priekšu, atsperīgi šķeldams ūdeni, un samtainais putu baltums liegi glāstīja seju. Bet tas vēl nebija viss. Viņš juta, ka vēl gaidāms kaut kas grandiozs, ko nav lemts izbaudīt nevienam no mirstīgajiem …