A. Strugacki - Zilā planēta

Pieņemsim, ka es… (teikums nav pabeigts).

16. augustā, pīkst. 16.

… Tam, kas atradīs burtnīcu. Lūdzu nosūtīt to uz Ļeņingradu, Valsts Ermitāžu, Vidusāzijas nodaļu.

Četrpadsmitā augustā pulksten deviņos no rīta mani, Borisu Lozovski, nolaupīja Melnais Helikopters un atveda šurp, uz Viesu nometni. Līdz šai dienai centos pēc iespējas pierakstīt savus novērojumus… (dažas rindas nesalasāmas). Svarīgākie secinājumi: 1. Tie ir Viesi no kosmosa, t. i., no citas planētas vai pat planētu sistēmas. 2. Sie radījumi ir ārkārtīgi sarežģīti un smalki mehānismi, bet viņu kuģis tiek vadīts automātiski.

Viesi apskatīja mani, izģērba un, liekas, nofotografēja. Nekā ļauna viņi man nenodarīja un arī turpmāk nepievērsa man sevišķu uzmanību. Viņu vidū es jutos pilnīgi brīvs.

Tagad kuģis, acīm redzot, gatavojas startam, jo no rīta šeit izjauca visus trīs Melnos Helikopterus un piecus Viesus. Mani pārtikas produkti arī iekrauti kuģī. Laukumā palikušas tikai dažas torņa detaļas un viens GAZ-69. Divi Viesi vēl strādā zem kuģa ķīļa, divi citi klaiņo kaut kur tuvumā. Esmu nolēmis lidot. Pārtikas produktu pietiks vismaz mēnesim. Kas būs pēc tam, nezinu. Un tomēr jālido! Iekļūšu kuģī, atradīšu govis un aitas un apmetīšos pie tām. Nezinu, kā būs ar ūdeni. Ja palikšu dzīvs, — un es tikpat kā nešaubos par to, — tad pielikšu visus spēkus, lai sazinātos ar Zemi un atgrieztos kopā ar Viesu saimniekiem. Domāju, ka spēšu ar viņiem saprasties. Tātad uz kuģi! Nepieciešams tikai… (seko nesalasāma rindkopa: šķiet, Lozovskis to rakstījis neskatīdamies). Pārējo uzrakstīšu pēc kuģa apskates. Varbūt mani nemaz nelaidīs. Divi Viesi jau iekāpj lūkā. Divi vēl rosās zem kuģa. Eju. Mazliet bail. Nieki! Tās taču mašīnas un es esmu cilvēks.»

Šajā vietā ieraksti dienasgrāmatā beidzas. Lozovskis neatgriezās automašīnas kabīnē. Neatgriezās tāpēc, ka kuģis startēja. Skeptiķi spriedelēja par nelaimes gadījumu. Bet ko gan citu no skeptiķiem varēja sagaidīt! Es no paša sākuma biju nesatricināmi pārliecināts, ka mūsu vadītājs palicis dzīvs un ieraudzīs to, ko mēs necerējām redzēt pat sapnī. Viņš atgriezīsies, un es viņu apskaužu. Lozovskis ir visdrosmīgākais cilvēks, kādu vien pazīstu. Ne jau kurš katrs uz to būtu spējīgs. Es iztaujāju daudzus. Daži godīgi atzinās: «Nē.» Vairākums teica: «Nezinu. Viss atkarīgs no konkrētajiem apstākļiem.»

Es laikam neuzdrošinātos. Es redzēju «zirnekli». Tas neiedvesa man uzticību. Un vēl šie drausmīgie Melnie Helikopteri… Bet galu galā viss tiešām atkarīgs no konkrētajiem apstākļiem…

Dažus vārdus par turpmākajiem notikumiem. Noskaidrojās, ka triju dienu laikā, kamēr Viesi aktīvi darbojās Zemes virsū, viņi nemodināja tikpat kā nekādas aizdomas. «Zirnekļus», kā jau teicu, redzēja ļoti nedaudzi. Melnie Helikopteri parādījās virs apdzīvotām vietām simts piecdesmit — divsimts kilometru rādiusā no kosmodroma. Tos pavadīja ar jūsmīgiem skatieniem, bet nevienam neienāca prātā, ka šīs mašīnas varētu būt izgatavotas citā pasaulē.

Melnie Helikopteri un «zirnekļi» vai nu nebija apbruņoti, vai arī neuzskatīja par vajadzīgu izmantot ieročus. Vispār Viesi izturējās pret cilvēkiem ļoti uzmanīgi. Neviens netika ne ievainots, ne arī sakropļots. Viesu nodarītie materiālie zaudējumi, patiesību sakot, ir niecīgi, un tādēļ būtu muļķīgi uzskatīt dažu automobiļu, govju un aitu aizvešanu par naidīgu rīcību.

Septembra vidū notikuma vietā ieradās PSRS Zinātņu akadēmijas nodibinātā komisija. Mūs, visus aculieciniekus, uzaicināja pie komisijas priekšsēdētāja profesora Ņikitina. Viņa rīcībā mēs bijām apmēram nedēju un pēc tam atgriezāmies Maskavā. Bet novembrī…

Lasītāju vairākums to droši vien zina ne sliktāk par mani. Astotajā novembrī visos ieslēgtajos radiouztvērējos, televizoros, kā arī translācijas tīklos no pola līdz polam atskanēja mūsu vadītāja skaļā, satrauktā balss. Raidītāja jaudai vajadzēja būt kolosālai, un tas darbojās ārkārtīgi plašā svārstību diapazonā.

Krievu, vācu, tadžiku un latīņu valodā Lozovskis trīs reizes pēc kārtas paziņoja, ka jau veselu mēnesi atrodas gigantiskā zvaigžņu kuģī, kas pēc viņa domām ieradies no citas planētu sistēmas un uz laiku kļuvis par Zemes pavadoni tās apēnotajā izplatījuma daļā. Ar lielu sajūsmu Lozovskis runāja par kuģa saimniekiem, kas radījuši apbrīnojamās zirnekļveidīgās mašīnas.

— Viņi ir visai cienījami un inteliģenti radījumi.

Pēc Lozovska vārdiem zvaigžņu kuģis aplido Zemi jau gandrīz pusotra gada. Paši kuģa saimnieki esot fiziski pārāk vāji, lai riskētu nolaisties uz planētas ar tik lielu pievilkšanas spēku, toties viņu automātiskais izlūks vairākkārt apciemojis Zemi.

— Cilvēkiem būs interesanti uzzināt, — teica Lozovskis, — ka mehāniskie «zirnekļi» un Melnie Helikopteri jau parādījušies Antarktīdā, Ziemeļaustrumu Kanādā, Norvēģijā. Viņu ierašanās Tadžikijā bija pirmais mēģinājums nolaisties zemākos platuma grādos.

Acīm redzot, steigdamies pāriet pie galvenā, Lozovskis nepakavējās sīkāk pie saviem piedzīvojumiem kuģī. Viņš ziņoja, ka Viesi no kosmosa izsaka vēlēšanos iepazīties ar citiem cilvēces pārstāvjiem, «kas būtu kompetentāki par mani», un šajā nolūkā piedāvā tikšanos jebkurā kuģa orbītas punktā. Novērojot mākslīgos pavadoņus un no Zemes palaistās automātiskās raķetes, viņi pārliecinājušies, ka šāds lidojums nepārsniedz cilvēku tehniskās iespējas.

Noslēgumā Lozovskis lūdza nodot sveicienus viņa sievai, draugiem, paziņām un apsveica padomju cilvēkus ar Lielā Oktobra piecdesmito gadadienu.

Dažas dienas vēlāk Deviņpadsmitais pavadonis sāka regulāri pārraidīt pelengācijas signālus. Viesi darīja visu, lai atvieglotu mūsu zinātniekiem lidojuma sagatavošanu.

Kad pēc pelenga bija noteikti kuģa orbītas parametri, noskaidrojās kāds interesants apstāklis. Izrādās, ka Deviņpadsmito pavadoni vēl aprīlī, tas ir, četrus mēnešus pirms Viesu parādīšanās Tadžikijā, bija redzējuši Simeizas observatorijas līdzstrādnieki. Taču toreiz viņi domāja, ka novērotais debess ķermenis ir īsi pirms tam atmosfēras augšējos slāņos sasprāgušas angļu nesējraķetes lauska.

Pārējais visiem labi zināms. PSRS Zinātņu akadēmijas prezidija sēdē tika nolemts pieņemt Viesu ielūgumu un nosūtīt uz tikšanās vietu «PSRS» — cilvēces pirmo starpplanētu raķeti ar atomdzinēju. Šo kuģi gatavoja lidojumam ap Mēnesi. Taču apkalpe neiebilda pret maršruta maiņu.

Paies vēl īss laiciņš, un cilvēki uzzinās daudz jauna par Viesiem, viņu zvaigžņu kuģi un neparastajiem mehānismiem, ko viņi sūtījuši uz Zemi. Tomēr dažus secinājumus var izdarīt jau tagad.

Droši vien būs jānoraida hipotēzē, ka Viesi būvējuši zirnekļveidīgās mašīnas pēc sava ģīmja un līdzības. Vispārēji apsvērumi, kā arī dažas diezgan nenoteiktas Lozovska piezīmes liek domāt, ka viņi pārāk neatšķiras no cilvēkiem. Bez tam profesors Ņikitins veltīja īpašu uzmanību acīgā «zirnekļa» aprakstam. Lai kādi būtu šo aparātu uzdevumi, divām melnajām acīm jāuztver ultravioletās gaismas toņi, kas cilvēkiem šķiet pilnīgi melni. Viesi droši vien izšķir piecas krāsas, no kurām mēs redzam tikai trīs.

Kas attiecas uz zirnekļveidīgajām mašīnām, tad, pēc ievērojamā Ļeņingradas speciālista Titova domām, tās jāuzskata par ULMNP — Universāliem Loģiskiem Mehānismiem ar Neierobežotu Programu jeb, citiem vārdiem, par kibernētiskiem automātiem, kas spēj jebkurā situācijā loģiski izraudzīties vislietderīgāko rīcības veidu. Sādu mašīnu konstruēšanas principiālo iespējamību nesen pierādīja PSRS Zinātņu akadēmijas Informācijas teorijas institūts.