A. Strugacki - Zilā planēta

Pēc apkalpes dokumentiem iepazīstos ar divpadsmito punktu. Stūrmanis — komponists. Ārstes vājība — mikrobioloģija. Astrofiziķis neatlaidīgi studē valodas: viņš jau apguvis piecas modernās un tagad sācis mācīties divas senās valodas. Inženieri, vīrs un sieva — kaislīgi šahisti. Turklāt viņi aizraujas nevis ar veco, bet gan ar jauno šahu, kurā ir divas baltās un divas melnās dāmas un dēlis ar astoņdesmit vienu lauciņu.

Arī komandierim ir sava vājība. Kopš bērnības viņš jūsmo par gleznošanu. Tas saprotams — viņa māte bijusi māksliniece. Bet kapteinis pats tikpat kā neglezno. Nē, viņu interesē kas cits. Aleksejs Zarubins cer no jauna atklāt viduslaiku meistaru sen zudušos krāsu izgatavošanas noslēpumus. Ar zinātnieka neatlaidību un mākslinieka temperamentu viņš diendienā veic vissarežģītākos ķīmiskos pētījumus.

… Starts. Raķete atstāj Zemi, lai dotos uz Barnarda zvaigzni. Ar pilnu jaudu darbojas kodolreaktors. No raķetes sprauslām izplūst neredzamas jonu strūklas. Pastāvīgi jūtama pārslodze. Pirmajās dienās grūti paiet pat dažus soļus. Vēl grūtāk strādāt. Ārste raugās, lai visi ievērotu noteikto režīmu.

Pamazām astronauti pierod pie grūtajiem apstākļiem. Tiek samontēta oranžērija, uzstādīts radioteleskops. Sākas normāla dzīve. Reaktora un aparātu darbības kontrole neprasa daudz laika. Četras stundas dienā katram obligāti jāmācās. Pēc tam katrs dara, ko grib. Jaunā ārste lasa biezas monogrāfijās par mikrobioloģiju. Stūrmanis sacerējis dziesmiņu, ko dungo visi apkalpes locekļi. Inženieri stundām ilgi sēž pie šaha galdiņa. Astrofiziķis lasa oriģinālā Plutarhu…

Kuģa žurnālā parādās īsi ieraksti: «Lidojums turpinās. Reaktors un mehānismi darbojas nevainojami. Pašsajūta teicama.» Un piepeši gandrīz kliedziens: «Televīzijas sakari pārtrūkuši. Vakar noskatījāmies Zemes pēdējo raidījumu. Cik grūti šķirties no dzimtenes!» Pēc kāda laika jauns ieraksts: «Mums izdevies uzlabot antenu. Ceram, ka Zemes radioraidījumus varēs uztvert vēl septiņas astoņas dienas.» Viņi priecājās gluži kā bērni, kad uztverošā iekārta darbojās vēl veselas divpadsmit dienas…

Nemitīgi palielinot ātrumu, raķete lidoja Barnarda zvaigznes virzienā. Pagāja mēneši. Kodolreaktors darbojas ārkārtīgi precīzi. Degviela tika patērēta stingri pēc grafika — ne miligrama vairāk. Katastrofa iestājās negaidīti.

Kādu dienu — tas bija lidojuma astotajā mēnesī — pēkšņi mainījās reaktora darba režīms. Degvielas patēriņš krasi pieauga. Kuģa žurnālā to atzīmēja ar šādu ierakstu: «Nezināms cēlonis izraisījis papildreakciju.» Jā, toreiz vēl nezināja, ka visniecīgākie piejaukumi degvielai spēj būtiski ietekmēt kodolreakcijas gaitu…

Kolbā putodams vārījās brūns šķidrums. Pa spirālveidīgu cauruli kondensatorā ieplūda rūsgani tvaiki. Zvaigžņu kuģa kapteinis aplūkoja mēģeni ar tumši sarkanu pulveri. Pēkšņi liesma zem kolbas viegli ietrīcējās. Kapteinis atskatījās. Durvīs stāvēja inženieris.

Tas bija ļoti apvaldīts cilvēks. Taču šoreiz balss viņu nodeva. Tā likās sveša un nedabiski skaļa. Inženieris centās runāt mierīgi, tomēr nevarēja.

— Apsēdies, Nikolaj, — kapteinis piebīdīja viņam krēslu. — Vakar pārbaudīju tavus aprēķinus. Rezultāti — tie paši. Sēdies taču…

— Ko nu darīsim?

— Līdz vakariņām, — kapteinis uzmeta skatienu pulkstenim, — vēl piecdesmit piecas minūtes. Tātad mēs paspēsim aprunāties. Lūdzu, brīdini visus.

— Labi, — inženieris automātiski atbildēja. — Es pateikšu. Tūlīt visus brīdināšu.

Viņš nesaprata, kāpēc kapteinis vilcinās. Zvaigžņu kuģa ātrums taču pieauga ar katru mirkli!

— Paskaties, — teica kapteinis, norādīdams uz mēģeni. — Tas tevi droši vien interesēs. Šajā mēģenē ir dzīvsudraba cinobrs. Lieliska, skaista krāsa. Diemžēl gaismas ietekmē tā parasti zaudē spožumu.

Viņš ilgi skaidroja inženierim, kā izdevās iegūt gaismizturigu dzīvsudraba cinobru. Inženieris nepacietīgi grozīja pirkstos mēģeni. Tieši virs laboratorijas galda pie sienas bija piestiprināts pulkstenis, un inženieris visu laiku sekoja tā rādītājiem: pusminūte — kuģa ātrums palielinājies par diviem kilometriem sekundē, vēl minūte — vēl četri kilometri sekundē…

— Nu, tad es iešu, — viņš beidzot sacīja. — Vajadzētu tomēr brīdināt pārējos.

Kāpdams lejā, inženieris pēkšņi pamanīja, ka vairs nesteidzas un neskaita sekundes.

Kapteinis cieši aizvēra kajītes durvis, nevērīgi iebāza mēģeni statīvā un pasmīnēja: «Arī panika līdzīga ķēdes reakcijai, bet pat šādu reakciju, kā zināms, var pārtraukt…» Tad viņš atkal apsēdās savā krēslā. Klusi dūca dzesināšanas sistēma. Dzinēji nemitīgi paātrināja zvaigžņu kuģa gaitu.

… Desmit minūtes vēlāk kapteinis ieradās salonā. Pieci cilvēki piecēlās, sveicinot viņu. Visiem bija mugurā formas tērpi, ko astronauti mēdza valkāt tikai sevišķi svinīgos gadījumos. Zarubins saprata: stāvoklis nevienam nav jāpaskaidro.

— Sēstieties, — kapteinis teica. — Uzskatīsim kara padomes sēdi par atklātu. Un, kā jau tādās reizēs pieņemts, vispirms dosim vārdu jaunākajiem. Visjaunākā esat jūs, Ļenočka…

— Esmu ārste, Aleksej Pavlovič, — meitene atbildēja ļoti nopietni. — Bet jautājums ir viscaur tehnisks. Ja atjausiet, izteikšu savas domas vēlāk.

Kapteinis pamāja ar galvu:

— Lūdzu. Jūs esat visgudrākā no mums, Ļenočka. Un, kā jebkura sieviete, arī ļoti viltīga. Esmu gatavs derēt, ka jums jau ir savs spriedums.

Meitene neatbildēja.

— Tātad, — kapteinis turpināja, — Ļenočka runās vēlāk. Tagad tava kārta, Sergej.

Astrofiziķis noplātīja rokas.

— Arī ar manu specialitāti šis jautājums tieši nav saistīts. Tāpēc stingras pārliecības man nav. Bet es zinu, ka lidojumam līdz Barnarda zvaigznei degvielas pietiks. Kāpēc tad pusceļā griezties atpakaļ?

— Kāpēc? — kapteinis pārvaicāja. — Kaut vai tāpēc, ka no turienes atgriezties mēs vairs nevarēsim. No šejienes — varam. No turienes — nevarēsim!

— Piekritu, — astrofiziķis domīgi sacīja. — Un tomēr, vai tad mēs nekādi nevarēsim no turienes atgriezties? Paši mēs, protams, neatgriezīsimies. Bet mums taču atlidos pakaļ. Ieraudzīs, ka neatgriežamies, un atlidos! Astronautika attīstās…

— Attīstās, — kapteinis pasmīnēja. — Ar laiku, protams. Tātad, pēc tavām domām, mums jālido tālāk? Vai pareizi sapratu? Labi. Tagad tu, Georgij. Ar tavu specialitāti šis jautājums taču, liekas, saistīts?

Stūrmanis pielēca kājās un strauji atbīdīja krēslu.

— Sēdies, — kapteinis centās viņu nomierināt. — Sēdies un nelēkā.

— Atpakaļ nekādā gadījumā! — stūrmanis gandrīz kliedza. — Tikai uz priekšu! Par spīti neiespējamībai — uz priekšu! Nu padomājiet paši, kā mēs varam griezties atpakaļ? Vai tad mēs nezinājām, ka ekspedīcija būs grūta? Zinājām! Un nu pie pirmajām grūtībām jau esam gatavi atkāpties… Nē, nē, tikai uz priekšu!

— Tā-ā… — kapteinis novilka. — Par spīti neiespējamībai — uz priekšu! Skaisti pateikts… Bet ko gan domā mūsu inženieri? Jūs, Ņina Vladimirovna? Tu, Nikolaj?

Inženieris palūkojās uz sievu. Tā uzmundrināja viņu ar galvas mājienu, un Nikolajs sāka runāt.

— Mūsu lidojums uz Barnarda zvaigzni ir pētnieciska ekspedīcija. Ja mēs, seši cilvēki, kaut ko uzzināsim, izdarīsim kādu atklājumu, tam vēl nebūs nekādas nozīmes. Mūsu atklājums iegūs vērtību tikai tad, kad to uzzinās visa cilvēce. Ja mēs sasniegsim Barnarda zvaigzni un nespēsim atgriezties — kāda jēga visiem mūsu atklājumiem? Sergejs teica, ka mums droši vien atlidos pakaļ. Ticu. Bet tie, kas atlidos, arī bez mums izdarīs tos pašus atklājumus. Kāds tad būs mūsu nopelns? Ko mūsu ekspedīcija būs veikusi cilvēku labā?… Faktiski — nekā! Mēs nodarīsim tikai ļaunumu. Jā, ļaunumu! Uz Zemes mūs veltīgi gaidīs. Ja atgriezīsimies tagad, laika zaudējumu izdosies samazināt līdz minimumam. Drīz izlidos jauna ekspedīcija. Patiesību sakot, lidosim mēs paši. Bez šaubām, paies vairāki gadi. Toties materiāli, ko savāksim, tiks nogādāti uz Zemi! Tagad mums šādas iespējas nav… Turpināt lidojumu? Kādā nolūkā? Nē, mēs — Ņina un es — esam pret. Jāatgriežas. Nekavējoties jāatgriežas!