Eduards Jansons - Ķetaurītis un Letenīte

«Vēl tikai dažus lēnus, piesardzīgus soļus, tad spējš skrējiens, un alnēns rokā būs,» Pinkaine domāja.

Te pēkšņi gaisā izmisīgi ieķērcās sīlis. Alnene, brīdinājuma saucienu izdzirdējusi, kā bulta atšāvās pie sava bērna. Viņa ausījās, izplēta nāsis un ostīja gaisu. Alnēns, Pinkaini ieraudzījis, izlaida skaļu baiļu brēcienu. Māte aizlēca viņam priekšā un ar varenu šņācienu, priekškāju duršanas gatavībā izstiepusi, sagai­dīja lāceni, kas, zinādama, ka aļņa nagi ir asi kā pīķa smaile, strauji pagriezās un, no sāniem pielavījusies, zvēla tai ar ķetnu pa muguru. Bet alnene žigli atlēca nost, un Pinkaines nagi tikai saskrāpēja viņas sānus. Ievainotā zibenīgi atbildēja ar tādu spē­rienu lācenei pa ribām, ka tā, nikni rēkdama, saslējās un metās spērējai virsū. Bet tā atkal tik veikli palēca nost, ka šoreiz ne naga galiņš viņu neskāra.

Alnēns, kas bija atkāpies tālāk, no bailēm trīcēja. Arī Ķetaurītis un Letenīte drebeja, redzot abas mātes savā starpā cīnāmies.

Alnenes kāju pīķi no jauna vērsās pret Pinkaini, kas tos uz­tvēra ar spēcīgiem ķetnu sitieniem. Saņēmusi spēcīgu triecienu no sāniem, alnene zaudēja līdzsvaru un paklupa. Pirms viņa paspēja piecelties, Pinkaine ar saviem asajiem ilkņiem cieši iekodās tās kuprainā skausta sīkstajā ādā un nelaida alneni vairs vaļā, lai gan tā izmisīgi centās atbrīvoties.

Taisni tad, kad Pinkainei šķita, ka viņas pretiniece drīz būs pieveikta, viņa izdzirdēja daudzu kāju žiglu dipoņu. Trīs platradži steidzās alnenei palīgā. Pinkaine pārtrauca cīņu un aizlaidās pro­jām, ko kājas nes. Mazie lācēni auļoja līdz.

Laime, ka aļņi viņus nevajāja. Tad Pinkainei un lācēniem būtu beigas.

Visu vasaru Pinkaine bija pārtikusi tikai no meža ogām, zāles, koku un krūmu jaunajiem dzinumiem. Tika arī iebaudīti lielāki un mazāki kukaiņi, izēstas olas putnu perēkļos, pazvejotas zivis. Bet uz rudens pusi, kad vēl nebija nogatavojušās ozolu zīles un kad vēl nebija nobrieduši rieksti, viņai tā iekārojās gaļas, ka tikai par to vien gribējās domāt.

Kādā pievakarē Pinkaine devās medībās uz nelielu zālainu klajieni. Tuvojoties tai, viņa teica:

— Ķetaurīt un Letenīt, tagad soļojiet tik klusi, lai ne zariņš nelūst, ne lapiņa nečaukst!

— Kādēļ? — Letenīte iejautājās.

— Lai neaizbaidītu medījumu, — Pinkaine atbildēja. Viņa paš­laik gribēja skaidrot, kas Ķetaurītim un Letenītei būtu darāms, ja zālienā ganītos stirnas, kad kāda stirna viņiem gandrīz uzskrēja virsū. Pēkšņi sāņus pamesties gribēdama, viņa paklupa, kūle­ni pārmetusi, nogāzās gar zemi un vairs necēlās. Pēdējos elpas vilcienus izlaižot, viduklis mitējās cilāties un putām un asinīm pārklātās trīcošās nāsis sastinga.

Apskatot beigto stirnu, ko acīm redzot kāds bija vajājis, Pin­kaine priecājās:

— Tikpat kā mutē ieskrēja ilgi kārotais «cepetis».

Pēkšņi kaut kur aiz muguras atskanēja stipra un nikna ņur­dēšana. Pinkaine un lācēni uztraukti paraudzījās uz to pusi un ievēroja kuplo egļu ēnā kustīgas, zaļganas uguntiņas.

— Vilki mums uzglūn! — Pinkaine iesaucās un bargi ierūcās, domādama viņus aizbaidīt.

Bet vilki, kas ilgi bija dzinušies pakaļ stirnai, uzskatīja to par savu īpašumu un tādēļ nebija iebaidāmi. Divi lieli pērngadējie vilki un pieci pavasara vilcēni, spalvu virs skausta sacēluši, purnus uz priekšu izstiepuši un neprātīgās dusmās degdami, tu­vojās lāčiem.

Pinkaine nevēlējās uzsākt cīņu un negribēja arī atstāt «ce­peti» vilkiem.

— Skriesim uz biezokni! — viņa uzsauca lācēniem, paķēra stirnu zobos, pārmeta to pār muguru un ar lācēniem aizlaidās. Vilki pa pēdām pakaļ. Vecie ar līkumu palaida lielāku riksi katrs uz savu pusi, lai Pinkainei un lācēniem aizskrietu priekšā, un pā­rējie puslokā sekoja tiem.

Lai gan Pinkainei bija smags nesamais, viņa strauji devās uz priekšu. Soļus vajadzēja palēnināt, jo lācēni sāka atpalikt.

Viens no pavasara vilcēniem satvēra Letenīti aiz pakaļkājas, un viņa paklupa. Otrs tiecās pie Letenītes rīkles. Pinkaine, to pa­manījusi, deva vilcēnam ar priekšķepu pa muguru tādu zvēlienu, ka tas bez dzīvības pazīmēm palika guļam ar pārlauztu mugur­kaulu. Ķetaurītis sakampa aiz auss otru uzbrucēju un ar asajiem nagiem saskrāpēja tam sānus, un Pinkaine to notrieca gar zemi.

Letenīte vairs nespēja atbalstīties uz sakostās kājas. Viņa tikai ar grūtībām vilkās uz priekšu. Par laimi, vilki, zobus griez­dami, saklupa ap kritušajiem vilcēniem un, neganti riedami un gaudodami, saplosīja tos gabalu gabalos. Dažos mirkļos nezvēri alkatīgi aprija katrs savu pakampto gabalu, ka krakšķēja un šņakstēja vien.

Kad vilki savu briesmīgo maltīti bija beiguši, viņi atkal, nikni kaukdami, dzinās pakaļ lāčiem.

Pinkaine, redzēdama, ka Letenīte vairs nespēs izbēgt vajātā­jiem, apstājās pie milzīga akmens, kas pagadījās ceļā, lai izvai­rītos no aplenkuma. Viņa nometa stirnu zemē un sastinga kaujas gatavībā. Arī Ķetaurītis varonīgi nostājās mātei blakus. Pat ievainotā Letenīte drosmīgi atņirdza zobus.

Drīz vilku bars bija klāt. Izgandējušais bara vadonis pieskrēja pirmais un pārdesmit soļu attā­lumā apstājās. Tūlīt aiz viņa palika stāvot pārējie vilki. Viņus apmulsināja Pinkaines un lācēnu ap­ņēmīgā un drosmīgā stā­ja. Viņi pavērsa pretim savus asiņainos purnus.

Astes dusmās kūļājās pa gaisu. Acis mežonīgi zvēroja. Katrs vilks neuzkrītoši ieņēma izdevīgāku stāvokli, lai pēc tam pēkšņā skrējienā visi reizē uzbruktu Pinkainei un lācēniem.

Laikam gan Pinkaine ātrumā bija apsvērusi, ka tam, kas pir­mais uzbrūk, ir lielākas izredzes uzvarēt, un tādēļ negaidīti ātri iedrāzās vilkos. Ar labās ķetnas zibenīgu cirtienu viņa notrieca gar zemi barvedi, bet ar kreisās ķetnas zvēlienu nogāza otru veco vilku. Abi pusapdulluši valstījās pa zemi un gaudoja, kamēr Pin­kaine viņus galīgi sabradāja.

Viens no pērngadējiem vilkiem pielavījās Pinkainei pie rīkles. Pinkaine saķēra to ar abām priekšķepām un nožņaudza.

Kamēr māte pieveica lielos vilkus, Ķetaurītis tika galā ar di­viem vilcēniem, laižot darbā, tāpat kā māte, savas spēcīgās ķepas. Tad Ķetaurītis steidzās palīgā māšelei, kas bija palikusi pie lielā akmens stirnu sargāt. Kamēr viņš bija aizņemts cīņā ar diviem vilcēniem, trešais bija uzbrucis Letenītei. Ķetaurītis vēl nepaguva aizdzīt uzbrucēju, kad pērngadējais vilks iekampa savos asajos zobos viņa cisku. Ķetaurītis raustījās gan uz vienu, gan otru pusi, bet nespēja atbrīvoties. Pinkaine, padarījusi nekaitīgus bīstamākos pretiniekus, sagrāba savās ķetnās pēdējo spēcīgo vilku, kas vien­mēr vēl turēja savos zobos Ķetaurīti. Pin­kaine to saspieda kā olas čaumalu, un viņš atlaida Ķetaurīti. Pa to laiku pēdējais vilcēns, asti kājstarpē iemiedzis, smilkstēdams aiz­drāzās no kaujas lau­ka un nozuda biezajā eglienē. Tas vienīgais palika dzīvs no lielā vilku bara. Ķetaurītis, neievērojot asās sāpes ciskā, gribēja dzīties viņam pakaļ, bet Pin­kaine pameta ar ķepu un norūca:

— Nav vērts! Tas nekad vairs neiedroši­nāsies rādīties mūsu acīs.