Gotfrīds Augusts Birgers: MINHAUZENS

Redzējām lielu daudzumu vīna koku ar lieliem, skaistiem ogu ķeka­riem, kurus izspiežot dabūja nevis sulu, bet pienu. Iedzīvotāji turējās stāvus — skaistas būtnes, lielāko tiesu ap deviņas pēdas garas, ar trim kājām un vienu roku, pieaugušiem uz pieres rēgojās rags, ko viņi prata jo veikli likt lietā. Uz siera virsmas viņi sarīkoja skriešanās sacīkstes, pastaigājās pa to, nemaz neiegrimdami, cēli un svinīgi kā mēs pa zaļu pļavu.

Uz šīs salas vai siera auga arī liels daudzums labības; vārpas izska-

tījās kā sēnes, tanīs slēpās jau izcepti maizes klaipi, kurus varēja tūlīt pat ēst. Klaiņodami pa siera salu, mēs uzgājām septiņas piena un divas vīna upes.

Pēc vairāk nekā divu nedēļu ceļojuma nonācām pie otra krasta — iepretī tam, pie kura bijām piestājuši. Te mēs uzgājām veselu ceļa gabalu pelējuša zila siera, ko īstie siera cienītāji nezina, kā slavēt. Tanī nebija smidžu, bet uz tā auga brīnumjauki augļu koki — firziķi, aprikozes un vēl tūkstošiem dažādu sugu, ko mēs nepazinām. Šajos kokos — tie bija apbrī­nojami lieli — putni bija savijuši neskaitāmas ligzdas. Mēs tur ievērojām arī ledus putniņa ligzdu — tās apmērs bija piecas reizes lielāks par Lon­donas Sv. Paula baznīcas kupolu. Tā bija prasmīgi savīta,.no vareniem ko­kiem, un tanī bija iedētas vismaz — pagaidiet, jo es labprāt mēdzu visu precīzi noteikt — vismaz piecsimt olu un katra tik liela kā alus muca. Mazuļus ligzdā mēs varējām ne vien saskatīt, bet arī dzirdēt čiepstam. Kad mums ar lielām grūtībām izdevās vienu šādu olu atsist vaļā, tanī bija I jauns, kails putniņš, labu tiesu lielāks par divdesmit pieaugušām lijām.

Tikko bijām paguvuši putna bērnu izlaist brīvībā, kad nolaidās vecais- ledus putns, satvēra nagos mūsu kapteini, uzlidoja savu jūdzi gaisā un, sapēris krietni ar spārniem, palaida vaļā, lai iekrīt jūrā.

Holandieši visi peld kā žurkas — drīz vien viņš bija atkal pie mums, un mēs atgriezāmies uz kuģa. Taču šoreiz negājām pa iepriekšējo ceļu, tāpēc sastapāmies vēl ar daudzām dīvainām parādībām.

Starp citu, mēs nošāvām divus savvaļas vēršus, kuriem bija tikai pa vienam ragam, un tas auga starp abām acīm. Vēlāk mums bija žēl, ka esam tos nogalinājuši, jo dabūjām zināt, ka iedzīvotāji tos pieradina un izmanto jāšanai ļin braukšanai — tāpat kā mēs zirgus. To gaļa, kā mums teica, garšojot lieliski, taču tautai, kas pārtiek vienīgi no piena un siera, pilnīgi lieka.

Kad bija atlikušas vēl divas dienas, ko iet līdz kuģim, mēs ieraudzī­jām trīs cilvēkus augstos kokos aiz kājām pakārtus. Es apjautājos, ko viņi nogrēkojušies, kāpēc tik bargi sodīti, un dzirdēju, ka viņi bijuši svešumā,

bet, atgriezušies mājās, krāpuši savus draugus, aprakstīdami tādas vietas, kuras nekad nav redzējuši, un attēlodami tādus notikumus, kādi nekad nav bijuši. Es atzinu sodu par taisnīgu, jo ceļotāja svēts pienākums stin­gri turēties pie patiesības.

Tiklīdz bijām nonākuši pie kuģa, pacēlām enkurus un burājām prom no neparastās zemes. Koki krastā, daži pat ļoti lieli un augsti, visi kā viens divas reizes mums palocījās un pēc tam atkal visi kā viens reizē iztaisnojās.

Kad bijām trīs dienas burājuši, augstā debess vien zina, kur — jo mums vēl joprojām nebija kompasa —, mēs nonācām kādā jūrā, kas izskatījās gluži melna. Mēs nogaršojām šķietami melno ūdeni, un — kas to būtu domājis! — tas bija lielisks vīns. Nu mums bija ko uzmanīt, lai matroži neapdzertos. Taču mūsu prieks bija īss. Nepagāja ne dažas stun­das — un mūs no visām pusēm ielenca valzivis un citi neiedomājami liela izmēra dzīvnieki, starp kuriem bija viens, kuru mēs nespējām pārredzēt, kaut arī ņēmām palīgā tālskatus. Diemžēl briesmoni pamanījām tikai tad, kad bijām nonākuši jau īsti tuvu pie tā, un pēkšņi tas ievilka mūsu kuģi ar visiem mastiem un uzvilktām burām plaši ieplestajā rīklē starp zobiem, pret kuriem paša lielākā kara kuģa masts ir nieka skaidiņa.

Paturējis mūs kādu laiku mutē, nezvērs pavēra to labi plati, iekampa pamatīgu malku ūdens un ierija mūsu kuģi — varat iedomāties, tas nebija nekāds nieka kumosiņš! — tieši kuņģī. Te nu mēs gulējām tik mierīgi, it kā nepūstu ne vēsmiņa un kuģis būtu izmetis enkuru. Nav ko liegties, gaiss te bija diezgan silts un nepatīkams.

Visapkārt bija redzami enkuri, tauvas, laivas, barkas un krietns skaits kuģu, daļa ar kravu, daļa bez kravas — to visu briesmonis bija aprijis. Viss, ko mēs darījām, notika lāpu gaismā. Mēs nezinājām vairs, kas ir Saule, Mēness un citas planētas. Parasti divas reizes dienā mums iestājās paisums un divas reizes bēgums. Kad dzīvnieks dzēra, tad mums bija uz­plūdi, bet, kad ūdeni nolaida, tad atradāmies uz sēkļa. Pēc gluži pieticī­giem aprēķiniem tas iedzēra reizē vairāk ūdens nekā tā ir Zenēvas ezerā, kam apkārtmērs ir trīsdesmit jūdžu.

Mūsu ieslodzījuma otrā dienā šai tumsas valstībā mēs ar kapteini un dažiem virsniekiem uzdrīkstējāmies bēguma laikā, kā mēs saucām posmu, kad kuģis gulēja uz sēkļa, doties nelielā pastaigā. Mēs, protams, visi bijām nodrošinājušies ar lāpām un sastapāmies ar saviem desmit tūkstoš dažādu tautību cilvēkiem. Viņi tieši dzīrās noturēt apspriedi, kā atgūt brīvību. Daži bija pavadījuši dzīvnieka kuņģī vairākus gadus. Tiklīdz priekšsēdē­tājs grasījās mūs iepazīstināt ar lietas apstākļiem, kuru dēļ bijām sapulcē­jušies, sasodītā zivs sajuta slāpes un sāka dzert; ūdens plūda iekšā ar tādu sparu, ka mums vajadzēja steigšus atgriezties uz kuģiem, citādi draudēja noslīkšana. Vairākiem tikai ar pūlēm izdevās glābties peldus.

Pēc pāris stundām mums uzsmaidīja laime. Tiklīdz nezvērs bija nolai­dis ūdeni, mēs sapulcējāmies no jauna. Mani ievēlēja par sapulces vadītāju, un es ierosināju sasaistīt divus lielākos mastus un, kad nezvērs pavērs muti, iespraust tos starp žokļiem, lai tas nevarētu vairs muti aizvērt.

Mans priekšlikums tika vienbalsīgi pieņemts; tika izvēlēti simts spē­cīgi vīri nodoma realizēšanai. Tikko bijām mastus savienojuši, radās izde­vība likt tos lietā. Nezvērs nožāvājās, un tūdaļ mēs iedzinām sasaistītos mastus žokļu starpā tā, ka viens gals cauri mēlei atdūrās pret apakšējo žokli, otrs gals pret aukslējām, līdz ar to muti aizvērt vairs nebija iespē­jams pat arī tad, ja mūsu masti būtu bijuši mazāk izturīgi.

Tiklīdz kuņģī viss peldēja, vīri sasēdās laivās pie airiem, un mēs izīrāmies laukā pasaulē. Pēc divu nedēļu ilga gūsta, kā mēs aptuveni ap­rēķinājām, dienas gaisma mums darīja labu.

Kad bijām visi tikuši laukā no varen ietilpīgā zivs kuņģa, tad sastā-

dījām trīsdesmit piecu kuģu floti, kur bija pārstāvētas visas tautības. Mastus pametām nezvēra mutē, lai pasargātu citus jūras braucējus no drausmīgās nelaimes būt ieslodzītiem šausmīgajā nakts tumsas un netī­rumu bezdibenī. Mūsu pirmā vēlēšanās bija dabūt zināt, kādā pasaules daļā mēs atrodamies, bet sākumā nebija nekādas iespējas tikt pie skaid­rības. Beidzot pēc rūpīgiem vērojumiem konstatēju, ka atrodamies Kaspi- jas jūrā. Tā kā šo jūru no visām pusēm apņem zeme un tai nav nekādas saskares ar citiem ūdeņiem, tad mums likās pilnīgi nesaprotami, kā esam varējuši tur iekļūt.

Tad viens no Siera salas iedzīvotājiem, kuru biju paņēmis līdzi, atrada ļoti saprātīgu izskaidrojumu. Pēc viņa domām, nezvērs, kura kuņģī mēs bijām ieslodzīti, atgādājis mūs šurp pa kādu apakšzemes ceļu.