Gotfrīds Augusts Birgers: MINHAUZENS

Kādā rītā iznācu no būdas kalna pakājē, cieši apņēmies izpētīt un

apsekot slavenā cepļa iekšieni, kaut ari tas maksātu dzīvību. Pēc trīs stundu gara, nogurdinoša gājiena atrados kalna smailē. Tieši toreiz kalns trakoja un bija trakojis jau trīs nedēļas. Kāds tas šādos apstākļos izskatās, par to jau ir tik daudz runāts, ka pat tad, ja to varētu tā aprakstīt, ka jūs spētu visu iztēloties, esmu katrā ziņā nokavējis, un, ja, kā drīkstu apgal­vot pēc pieredzes, to nespējat, tad būs labāk, ja nezaudēšu laiku, tiek­damies pēc neiespējamā un bojādams jūsu labo omu.

Es apgāju trīs reizes apkārt krāterim — iedomājieties to kā milzu pil­tuvi — un, kad pārliecinājos, ka ar to neko gudrāks netikšu, aši izlēmu un ielēcu iekšā. Tikko biju to izdarījis, kad uzreiz atrados sasodīti tveicīgā sutinātavā, kur manas nabaga miesas gan cildenās, gan mazāk cildenās daļas tika pamatīgi iedauzītas un apsvilinātas ar sarkankvēlojošām oglēm, kas vienā laidā šāvās uz augšu.

Bet, lai ari cik sparīgi ogles sprāga augšup, tomēr mana auguma svars, ar kādu tas grima lejup, bija ievērojami lielāks, un es diezgan ātri lai­mīgā veidā nonācu lejā. Pats pirmais, ko atguvies ievēroju, bija nejēdzīga dārdoņa, dimdoņa, klaigāšana un lādēšanās, kas mani apņēma no visām pusēm. Es atvēru acis un — ko tu neteiksi! — biju Vulkāna un viņa vien- acaino milžu sabiedrībā.

Sie kungi, kurus biju savā gudrajā prātā jau sen ieskaitījis melu un iedomu pasaulē, kopš trim nedēļām ķildojās par kārtību un pakļautību, ar ko arī izskaidrojamas trauksmainās jukas zemes virsū. Mana parādīšanās tūdaļ nodibināja mieru un saprašanos.

Vulkāns nekavējoties aizklinkāja pie skapja un sameklēja plāksterus un ziedes, kurus pats arī uzlika un uzzieda, un vienā mirklī manas brūces bija sadziedētas. Viņš ari lika galdā cienastu, pudeli nektāra un gardus vīnus, kādus mēdz baudīt tikai dievi un dievietes.

Tiklīdz biju drusku atguvies, viņš mani iepazīstināja ar savu laulāto draudzeni un viņai pavēlēja gādāt par visām nepieciešamām ērtībām, kādas prasa mans stāvoklis. Skaistā un gaumīgi iekārtotā istaba, kurā viņa mani ieveda, ērtais dīvāns, uz kura viņa mani nosēdināja, dievišķī­gais valdzinājums, ko izstaroja visa viņas būtība, jūtīgās sirds maigums — tas viss nav iekļaujams nekādos valodas izteiksmes līdzekļos, un, jau do­mājot vien par to, man apreibst galva.

Vulkāns man ļoti sīki aprakstīja Etnu. Viņš sacīja, ka tas neesot nekas cits kā pelni, kas, izmesti no viņa ēzes, sakrājušies par kalnu, ka viņam bieži vajagot sodīt savus ļaudis un tad viņš dusmās sviežot tiem ar sarkani kvēlojošām oglēm, ko tie ļoti veikli atsitot un uzsviežot virs­zemē, lai tās netrāpītos vairs viņam rokās.

— Mūsu domstarpības reizēm ilgst vairākus mēnešus, un parādības, ko tās izraisa virszemē, jūs, mirstīgie, liekas, saucat par izvirdumiem. Arī Vezuva kalns ir viena no manām darbnīcām, uz kuru ved vismaz trīssimt piecdesmit jūdžu garš ceļš zem jūras, līdzīgas nesaskaņas izraisa arī tur tādus pašus izvirdumus.

Ja man patika varenā dieva izsmeļošie paskaidrojumi, tad vēl jo vairāk patika viņa laulātās draudzenes sabiedrība, un, iespējams, es nekad nebūtu šķīries no šīm apakšzemes pilīm, ja daži ļaunprātīgi rosīgi ļautiņi nebūtu Vulkānam piepūtuši pilnas ausis, uzkurinot viņa labajā sirdī spē­cīgu greizsirdības liesmu. Ne vismazākais norādījums neļāva man noprast viņa nodomu, līdz kādā rītā, kad es patlaban grasījos pakalpot dievietei,

viņš mani satvēra un ienesa istaba, kuru līdz šim nebiju redzejis, paturēja virs dziļas akas — tā man likās — un teica:

— Nepateicīgais mirstīgais, atgriezies pasaulē, no kuras esi iera­dies! — Neļāvis man ne mirkli laika, lai attaisnotos, viņš iemeta mani bezdibenī.

Es kritu un kritu arvien pieaugošā ātrumā, līdz bailēs beidzot zau­dēju samaņu. Un tad pēkšņi atguvos plašos jūras ūdeņos, ko apmirdzēja saules stari. Kopš jaunības laikiem pratu labi peldēt, nirt un taisīt ūdenī dažādus trikus. Tāpēc jutos šeit kā mājās, un salīdzinājumā ar drausmīgo stāvokli, no kāda biju nupat ticis vaļā, man pašreizējais šķita kā paradīze.

Palūkojos visapkārt, bet nekur nekas cits nebija saskatāms kā vienīgi ūdens klajš, arī klimats, kādā patlaban atrados, ļoti atšķīrās no tā, kāds valdīja meistara Vulkāna smēdē. Beidzot pamanīju kādu gabalu tālāk priekšmetu, kas izskatījās pēc apbrīnojami lielas klints un tuvojās man. Drīz vien noskārtu, ka tas ir peldošs leduskalns. Pēc ilgākas meklēšanas beidzot atradu spraugu, pa kuru varēju tikt uz tā, un uzrāpos pašā kalna smailē.

Diemžēl manam izmisumam nebija robežu, jo arī no šejienes nespēju nekur saskatīt zemi. Beidzot īsi pirms tumsas iestāšanās ieraudzīju kuģi, kas brauca uz manu pusi. Tiklīdz tas bija pietiekami tuvu, es sāku kliegt, man atbildēja holandiski. Ielēcu jūrā, aizpeldēju pie kuģa, un mani uz­vilka uz klāja. Apjautājos, kur mēs atrodamies, un saņēmu atbildi — Dienvidjūrā.

Šis atklājums atrisināja visu mīklu. Tagad bija skaidrs, ka biju no Etnas kalna caur zemes viduspunktu iekritis Dienvidjūrā — katrā ziņā pa īsāku ceļu nekā apkārt pasaulei. Līdz šim to, izņemot mani, neviens nebija izmēģinājis; ja es to gadījumā veikšu vēlreiz, tad katrā ziņā izda­rīšu rūpīgākus vērojumus.

Lūdzu, lai man iedod kaut ko ieēst, un devos pie miera. Jāsaka, ho­landieši ir rupji ļaudis. Es pastāstīju savus piedzīvojumus kuģa virsnie­kiem tikpat atklāti un vienkārši kā jums, mani kungi, bet daži no viņiem, it sevišķi kapteinis, saviebās, it kā šaubītos par stāstītā patiesīgumu. To­mēr, lai vai kā, viņi bija mani laipni uzņēmuši uz sava kuģa, es izmantoju viņu viesmīlību un — smejies vai raudi! — apvainojums bija jānorij.

Es apjautājos, uz kurieni ved viņu ceļš. Saņēmu atbildi, ka viņi devu­šies izdarīt jaunus atklājumus un, ja manis stāstītais atbilst patiesībai, tad viņu nolūks esot sasniegts.

Mēs atradāmies tieši uz tā ceļa, pa kuru bija devies kapteinis Kuks, un nākamajā rītā sasniedzām Botanī līci — vietu, uz kurieni Anglijas valdībai patiesi nevajadzētu sūtīt sodu izciest blēžus un krāpniekus, bet gan cilvēkus, kas pelnījuši apbalvojumu — tik izšķērdīgi šeit daba sniedz labāko no labākā.

Mēs te palikām tikai trīs dienas; ceturtajā — pēc mūsu aizbraukša­nas — sākās drausmīga vētra, kas dažās stundās saplosīja visas mūsu buras, sašķaidīja bugspritu un nogāza lielo bramštengu, kas uzkrita uz lādītes, kur glabājās mūsu kompass, satriecot driskās tiklab lādīti, kā arī pašu kompasu. Katrs, kas bijis uz jūras, zina, cik bēdīgas sekas ir šādam zaudējumam. Mēs neapjautām ne ko sākt, ne ko darīt. Beidzot vētra ap­rima, sāka pūst pastāvīgs, spirgts vējš.

Bijām braukuši trīs mēnešus; mums vajadzēja būt nobraukušiem milzīgu ceļa gabalu, kad pēkšņi ievērojām visā, kas bija ap mums, apbrī­nojamu pārmaiņu. Mums pēkšņi sametās viegli un jautri, mūsu ožu prie­cēja liegas smaržas, ari jūra bija pārmainījusi savu krāsu — tā nebija vairs zaļa, bet balta.

Drīz vien pēc šīm apbrīnojamām pārmaiņām ieraudzījām zemi un ne­tālu arī ostu, kurp devāmies; tā bija dziļa un plaša osta. To nepildīja vis ūdens, bet lielisks, garšīgs piens.

Mēs piestājām krastā, un atklājās, ka visa sala ir viens vienīgs liels siera gabals. Iespējams, ka mēs to nebūtu pat ievērojuši, ja nenotiktu kāda neparedzēta nejaušība. Uz mūsu kuģa strādāja matrozis, kas no bērna kājas juta pretīgumu pret sieru. Tiklīdz viņš bija izkāpis krastā, tā zaudēja samaņu. Atguvies viņš lūgšus lūdza aizvākt sieru no kāju apakšas prom, un, kad mēs ieskatījāmies vērīgāk, tad sapratām, ka viņam bijusi tais­nība — visa sala, kā teikts, nebija nekas cits kā milzum liels siera ritulis. Lielākoties no tā arī pārtika iedzīvotāji, un, cik pa dienu tas tika apēsts, tik naktī atkal pieradās klāt.