Tuve Jānsone: BURVJA CEPURE

— Padomājsis tik! — Tupsis iesaucās. — Tik lielsis tracis mums par godsis!

— Jā, to grūti aptvertsis, — Vipsis piekrita.

Tupsim un Vipsim vajadzēja sēdēt pie lielā

galda goda vietā.

Kad krēsla bija kļuvusi tik dziļa, ka varēja iededzināt lukturīšus, Murmulis sita gongu, un tas nozīmēja: «Sākam!»

Svētki iesākās ļoti svinīgi.

Visi bija uzposušies pēc iespējas smalkākās drā­nās, un valdīja tāds savāds noskaņojums. Viesi apsveicinājās, paklanījās un sacīja cits citam: «Cik labi, ka nelīst, un iedomājieties tik, soma atradusies!»

Neviens neuzdrīkstējās apsēsties.

Trollīša Mumina tētis turēja īsu ievadrunu, kurā viņš pastāstīja, kāpēc tiek svinēti šie svētki, un pateicās Tupsim un Vipsim.

Pēc tam tētis runāja kaut ko par īso ziemeļu vasaru un ka visiem jābūt pēc iespējas priecīgiem, un tad viņš sāka atcerēties, kā bijis viņa jaunībā.

Pēc tam trollīša Mumina māmiņa atstūma pilnu ķerru ar pankūkām, un visi aplaudēja.

Tūdaļ noskaņojums vairs nebija tik svinīgs, un jau pēc brītiņa svētki ritēja pilnā sparā. Viss dārzs, jā, visa ieleja bija pilna ar maziem apgaismotiem galdiņiem. Dzirksteļoja ugunsmušas un jāņtārpiņi,

un nakts ziemeļu vējā kā lieli, mirdzoši augļi kokos šūpojās lukturīši.

Apmezdamas lepnu likumu, augusta debesīs uzli­doja šaujamraķetes un eksplodēja bezgalīgi aug­stu gaisā kā balts zvaigžņu lietus, kas lēnām, lēnītiņām nolija pār ieleju. Ikviens ķipariņš pacēla purniņu pret zvaigžņu lietu un sauca «urrā!»— ak, cik tas bija brīnišķīgi!

Pašlaik gaisā uzšāvās sudraba strūklaka, nu virs koku galotnēm virmoja bengāliskā sniega vētra! Un pa dārza celiņu trollīša Mumina tētis vēla lielu mucu ar sarkano boli. Visi traucās šurp ar glāzēm, un Mumina tētis piepildīja ikvienu trauku — gan tasītes, gan bļodiņas, gan tāss biķerus, gan glie­mežvākus un lapu tūtas.

— Uz Tupša un Vipša veselību! — sauca visa Muminieleja. — Urrā! Urrā! Urrā!

— Urrāsis! — Tupsis un Vipsis sauca un abi saskandināja.

Tad uz krēsla uzkāpa trollītis Mumins un sacīja:

— Tagad es uzsaucu tostu Susuriņam, kas šonakt ceļo uz dienvidiem vientuļš, bet droši vien tikpat laimīgs, cik mēs. Novēlēsim viņam labu telts vietu un vieglu sirdi!

Un visa ieleja no jauna pacēla glāzes.

— Tu runāji labi, — sacīja Snorkes jaunkundze, kad trollītis Mumins atkal bija apsēdies.

— Nu ja, — trollītis Mumins kautrīgi piekrita. — To es iepriekš biju izdomājis.

Mumina tētis iznesa dārzā mūzikas kasti un pieslēdza tai milzīgu skaļruni. Uzreiz pa visu ieleju skanēja dejas soļi, lēcieni, stampāšanās, griešanās, plīvošana. Koku gariņi dejoja gaisā, matiem plīvojot, un peļu pāri stīvām kājām grie­zās dejā lapenēs.

— Vai drīkstu lūgt? — trollītis Mumins jautāja un palocījās Snorkes jaunkundzei.

Bet, paskatījies uz augšu, viņš ieraudzīja spī­dīgu svītru virs meža.

Tas bija augusta mēness.

Lielāks nekā jebkad agrāk tas slīdēja uz priekšu oranži dzeltens un maķenīt bārkstains kā marinēta aprikoze. Mēnesstari mistiski apspīdēja Muminie- leju, kas pieplūda ar gaismu un ēnām.

— Šonakt var redzēt pat Mēness krāterus, — Snorkes jaunkundze sacīja. — Paveries!

— Tur gan laikam izskatās drausmīgi tukši, — trollītis Mumins prātoja. — Nabaga Burvis, kas tur augšā staigā un meklē!

— Ja mums būtu labs tālskatis, gan mēs viņu saredzētu, — Snorkes jaunkundze ieteicās.

— Jā. Bet nu dejosim! — trollītis Mumins sacīja.

Un svētki turpinājās ar vēl lielāku sparu.

— Vai esi noguris? — Vipsis jautāja.

— Nēsis, — Tupsis atbildēja. — Es domājsis. Visi ir tik laipnsis pret mums. Vajadzētu tos drusku iepriecinātsis!

Tupsis ar Vipsi savā starpā brīdi sačukstējās, mādami ar galviņām, un pēc tam sačukstējās atkal.

Tad viņi ielīda savā paslēptuvē. Arā viņi izlīda, stiepdami čemodānu.

Bija krietni pāri divpadsmitiem, kad dārzu piepeši apgaismoja rožu sarkana gaisma. Visi pārstāja dejot, jo domāja, ka tā ir uguņošana. Taču Tupsis un Vipsis bija vienīgi atvēruši savu čemodānu. Rubīnu karalis gulēja zālē un mirdzēja skaistāk nekā jebkad. Ugunis, lukturīši, pat mē­ness nobālēja un zaudēja spožumu. Klusi un elpu aizturējuši visi arvien lielākos baros salasījās ap liesmojošo dārgakmeni.

— Iedomājies, ka pasaulē ir kaut kas tik skaists! — trollīša Mumina māmiņa izsaucās.

Un mazais dzīvnieciņš Snifs, smagi nopūties, sacīja:

— Laimīgais Tupsis un Vipsis!

Taču Rubīnu karalis kā sarkana acs spīdēja pret naktsmelno zemi, un augšā uz Mēness to pamanīja Burvis. Viņš bija atmetis ar roku meklēšanai un noguris un bēdīgs sēdēja uz krātera malas un atvilka elpu, kamēr pantera gulēja kādu gabaliņu nostāk.

Burvis uzreiz saprata, kas ir šis sarkanais punkts lejā uz Zemes. Tas bija pasaules lielākais rubīns. Rubīnu karalis, kuru viņš bija meklējis vairākus simtus gadu! Viņš pietrūkās kājās un mirdzošām acīm blenza uz Zemi, vilkdams rokā cimdus un apņemdams ap pleciem mēteli. Dārgakmeņus, ku­rus viņš bija savācis, Burvis nosvieda zemē — viņu interesēja viens vienīgs dārgakmens, tas, kuru viņš pēc nepilnas stundas turēs rokā.

Pantera ar savu kungu uz muguras pacēlās gaisā.

Ātrāk par gaismu viņi metās cauri izplatījumam. Viņu ceļu šķēla šņācoši meteori, Burvja mētelī kā sniegs ieķērās zvaigžņu putekļi.

Sarkanā dzirkstele zem viņa mirdzēja stiprāk un stiprāk. Viņš traucās taisni uz Muminieleju, un panteras pēdējais, vieglais lēciens bija uz kalna.

Muminielejas iedzīvotāji klusā apbrīnā vēl sē­dēja pie Rubīnu karaļa. Viņiem likās, ka dārgak­mens liesmās viņi redz pašu skaistāko, jaukāko un brīnišķīgāko, ko jebkad domājuši un piedzīvojuši, un viņus pārņēma vēlēšanās domāt un pārdzīvot to vēl vienu reizi. Trollītis Mumins atcerējās savu nakts klejojumu kopā ar Susuriņu, Snorkes jaun­kundze domāja par to, cik lepna viņa jutās, atņē­musi jūrai koka karalieni. Un trollīša Mumina māmiņa iztēlojās, ka viņa atkal guļ saulītē mīksta­jās smiltīs un starp jūras neļķu galviņām, kas šūpojās vējā, raugās debesīs.

Ikviens bija tālu prom savās atmiņās. Un tāpēc visi satrūkās, kad no pakrēšļa izslīdēja maza, balta pelīte sarkanām acīm un pietecēja pie Rubīnu karaļa. Aiz viņas izskrēja ogļu melns kaķis un izstiepās zālē.

Cik zināms, Muminielejā nedzīvoja neviena balta pele, nedz arī melns kaķis.

— Minc, minc, — Murmulis labināja.

Taču kaķis tikai samiedza acis un pat neturēja par vajadzīgu atbildēt.

— Labvakar, māsīc! — sacīja meža žurka pelītei.

Baltā pele ar savām sarkanajām acīm uzmeta

tai ilgu un drūmu skatienu.

Trollīša Mumina tētis pienāca klāt ar diviem kausiem, lai atnācējus pacienātu ar boli, taču tie nepiegrieza viņam vērību.

Pār ieleju nolaidās nomācošas priekšnojautas, visi izbrīnā sačukstējās. Tupsis un Vipsis kļuva nemierīgi, iecēla rubīnu čemodānā un aiztaisīja vāku. Taču, kad viņi gribēja nest čemodānu prom, baltā pele saslējās uz pakaļķepām un auga augumā.

Tā kļuva gandrīz tikpat liela kā Muminu māja. Pele pārvērtās par Burvi baltos cimdus un sarka­nām acīm un apsēdās zālē un skatījās uz Tupsi un Vipsi.

— Neglītais vecsis, ej savu ceļsis! — Vipsis teica.

— Kur jūs atradāt Rubīnu karali? — Burvis jau­tāja.