Tuve Jānsone: BURVJA CEPURE

— Dusmīga vai noskumusi? — trollītis Mumins izbrīnījies vaicāja.

— Es domāju, ka vairāk gan noskumusi, — Snorke atteica.

— Tad man tūdaļ jāiet iekšā, — trollītis sacīja un piecēlās. — Tas taču ir šausmīgi!

Trollīša Mumina māmuļa sēdēja salonā uz dī­vāna un izskatījās nelaimīga.

— Kas tad nu? — trollītis Mumins vaicāja.

— Mīļais bērns, ir noticis kaut kas briesmīgs, — māmiņa atbildēja. — Man pazudusi soma. Es nevaru dzīvot bez tās! Esmu izmeklējusies visur, bet nekur tās nav!

— Drausmīgi! — trollītis piekrita. — Mums tā jāatrod!

Sākās milzīga meklēšana. Vienīgi bizamžurka atteicās piedalīties.

— No visa nevajadzīgā uz pasaules somas ir visnevajadzīgākās, — viņa skaidroja. — Padomā­jiet paši! Laiks rit, un dienas nomaina cita citu, vienalga, vai Mumina kundze ir ar vai bez somas.

— Tas taču ir kaut kas tik atšķirīgs! — trollīša Mumina tēvs teica. — Man trollīša Mumina mā­miņa liekas pavisam sveša, ja viņai nav somas. Es viņu nekad bez tās neesmu redzējis!

— Vai somā bija daudz kas iekšā? — Snorke jautāja.

— Nē. Tikai mantiņas, kuras var pēkšņi ieva- jadzēties. Sausas zeķes, karameles, tērauda stieplī- tes, pulveris pret vēdergraizēm un tamlīdzīgi sī­kumi.

— Kāds būs atalgojums, ja mēs atradīsim somu? — Snifs gribēja zināt.

— Visu, ko vēlaties! — māmiņa sacīja. — Es jums sarīkošu lielus svētkus, pusdienās jūs dabū­siet tikai desertu, un nevienam nevajadzēs mazgā­ties, nedz arī iet agri gulēt!

Tad meklēšana turpinājās ar divkāršu sparu. Viņi pārmeklēja visu māju. Palūkojās zem paklā­jiem un gultām, plītī un pagrabā, uz bēniņiem un uz jumta. Viņi izmeklēja visu dārzu, malkas šķū­nīti un upmalu. Ne vēsts no somas.

— Tu taču nebūsi rāpusies ar to kokā vai ņēmusi līdzi peldoties? — Snifs tincināja.

— Nē, — atteica Mumina māmiņa. — Ak, cik es esmu nelaimīga!

— Mēs izsūtīsim ziņu pa ieleju! — Snorke ierosi­nāja.

Tā viņi arī izdarīja, un nekavējoties tika pavēs­tīti divi svarīgi jaunumi:

SUSURIŅŠ PAMET MUMINIELEJU!

tā bija rakstīts. «Mistiska aiziešana rītausmā!» Un ar lielākiem burtiem:

PAZUDUSI MUMINA MĀMIŅAS SOMA!

Nekādu ziņu! Meklēšana turpinās. Atrašanas maksa — nepieredzēti svētki augustā!

Tiklīdz jaunums bija izplatījies mežā, kalnos un pie jūras, radās milzīgs ņudzeklis. Ikviena parasta meža žurka devās meklēt somu. Mājās palika tikai vecie un nespēcīgie, un visā Muminielejā atbalso­jās saucieni un soļu troksnis.

— Ak vai, ak vai, — trollīša Mumina māmiņa raizējās. — Šitādu jampadraci es esmu sacēlusi!

Bet viņa izskatījās tīri apmierināta.

— Ko viņi tur meklēsis? — Vipsis jautāja.

— Manu somu, protams, — trollīša Mumina mā­miņa atbildēja.

— Tavu melnsis, kurā var spoguļotsis, vai? — Tupsis jautāja. — Ar četrāmsis mazām kabatiņām- sis?

— Kā tu sacīji? — māmiņa vaicāja. Viņa bija pārlieku noraizējusies, lai spētu koncentrēties.

— Melnsis ar četrāmsis kabatiņāmsis, — Tupsis skaidroja.

— Jā, jā, — māmiņa sacīja. — Skrieniet rotaļā­ties, mazie draugi, un neraizējieties par mani!

— Ko tu domāsis? — Vipsis jautāja, kad abi bija iznākuši no dārza.

— Es nespēju skatīties, kā viņi visi sērojsis, — Tupsis teica.

— Tad jau viņai tā jādabūsis, — Vipsis nopūzda­mies sacīja. — Bet mazajās kabatiņāsis tik labsis gulētsis.

Un Tupsis un Vipsis aizgāja uz savu slepeno vietiņu, kuru vēl neviens nebija atklājis, un no rožu krūma apakšas izvilka Mumina māmiņas somu.

Pulkstenis rādīja tieši divpadsmit, kad Tupsis un Vipsis nāca cauri dārzam, vilkdami sev līdzi somu. Tūlīt viņus pamanīja vanags un izkliedza jaunumu pa visu Muminieleju. Uz visām pusēm izsūtīja jaunu vēsti: TROLLĪŠA MUMINA MĀMIŅAS SOMA ATRASTA! To atraduši Tup­sis un Vipsis! Aizkustinošas ainas Muminu mājā!

— Vai patiešām? — trollīša Mumina māmiņa iesaucās. — Ai, cik šausmīgi jauki! Kur jūs to atradāt?

— Krūmosis, — Tupsis sacīja. — Tajā varēja tik labsis gulētsis . . .

Bet tai brīdī pa durvīm iekšā brāzās apsveicēji, un māmuļa tā arī neuzzināja, ka viņas soma izmantota par Tupša un Vipša guļamistabu (un varbūt labi vien bija).

Starp citu, ikviens spēja domāt tikai par augusta svētkiem. Visu vajadzēja sagatavot līdz mēness uzlēkšanai. Kāds prieks bija rīkot tik lielus svētkus un zināt, ka tie būs jautri un ka piedalīsies visi, kam šajos svētkos jāpiedalās!

Pat bizamžurka nāca un izrādīja interesi.

— Jums vajadzēs daudz galdu, — viņa teica. — Mazu un lielu. Visneparastākās vietās. Lielos svētkos neviens negrib sēdēt mierīgi vienā un tai pašā vietā. Man ir aizdomas, ka visi bizos apkārt trakāk nekā citkārt. Un vispirms jums jāpasniedz vissmalkākais cienasts, kas ir mājās. Pēcāk jau ir vienalga, ko galdā liek, jo visi jau tāpat ir priecīgi. Un neprasiet no viņiem priekšnesumus, dziesmas un tamlīdzīgas izdarības — ļaujiet viņiem pašiem būt par programmu.

Izteikusi šo apbrīnojamo dzīves gudrību, bizam­žurka aizvilkās atpakaļ uz savu šūpuļtīklu, lai turpinātu lasīt grāmatu «Par visa pastāvošā veltī- gumu».

— Kā lai es greznojos? — Snorkes jaunkundze nervozēja. — Ar zilo spalvu matu rotu vai pērļu diadēmu?

— Ar spalvām,— trollītis Mumins sacīja.— Liec tikai spalvas ap ausīm un potītēm. Un vēl kādas divas trīs iespraud astes galiņā.

— Paldies! — Snorkes jaunkundze pateicās un aizdrāzās. Durvīs viņa saskrējās ar Snorki, kas nesa krāsainus papīra lukturīšus.

— Skaties, kur ej! — viņš sacīja. — Tu samīcīsi lukturīšus! Ja vien es spētu aptvert, kam vajadzī­gas tādas māsas!

Un, izsoļojis dārzā, viņš sāka karināt lukturīšus kokos. Pa to laiku Murmulis piemērotās vietās izvietoja uguņošanas piederumus. Tur bija zils zvaigžņu lietus, ugunsčūskas, bengāliskā sniega vētra, sidraba strūklaka un šaujamraķetes.

— Mani ir pārņēmis tāds nepatīkams satrau­kums! — Murmulis sacīja. — Vai mēs nevarētu vienu izmēģināt?

— Dienas gaismā nekas nebūs redzams, — trol­līša Mumina tētis teica. — Bet, ja vēlies, paņem ugunsčūsku un sadedzini to kartupeļu pagrabā.

Mumina tētis stāvēja pie kāpnēm un gatavoja mucās boli. Viņš lika klāt rozīnes un mandeles, marinētus lotosa ziedus, ingveru, cukuru, muskat- ziedus, kādu citronu un pāris litru pīlādžu liķiera piedevām.

Ik pa brīdim viņš dzērienu pagaršoja.

Tas bija iznācis ļoti labs.

— Tikai bēdīgi, ka mums nebūs mūzikas, — Snifs sacīja. — Susuriņš ir projām.

— Pieliksim pastiprinātāju mūsu mūzikas kas­tei, — trollīša Mumina tētis sacīja. — Viss nokār­tosies! Otro kausu mēs iztukšosim par godu Susuri- ņam.

— Un kam par godu pirmo? — cerību pilnā balsī ievaicājās Snifs.

— Par godu Tupsim un Vipsim, saprotams, — tētis atteica.

Gatavošanās svētkiem vērtās plašumā. Visi iele­jas, meža, kalnu un krastmalas iemītnieki stiepa ēdienu, dzērienu un visu to salika dārzā uz galda. Tur bija lielas kaudzes spīdīgu augļu un milzīgi sviestmaižu šķīvji, un uz daudz mazākiem galdi­ņiem zem krūmiem tika klāti galdi ar riekstiem un lapu buķetēm, saldām saknēm un graudu vārpām, uz stiebriem savērtām ogām. Trollīša Mumina māmiņa pankūku mīklu iejāva vannā, jo nepietika katlu. Pēc tam viņa iznesa no pagraba vienpa­dsmit ārkārtīgi lielus ievārījuma podiņus (diemžēl divpadsmitais pārsprāga, Murmulim dedzinot ugunsčūsku, tomēr liela nelaime nenotika, jo Tup­sis un Vipsis lielumu uzlaizīja).