Samuels Bjorks - Es ceļoju viena

Munks apsēdās uz soliņa un aizsmēķēja. Šogad pavasaris Trendelāgā bija aizsācies agri. Daži koki bija sazaļojuši, un sniegs bija gandrīz nokusis. Nebija jau tā, ka viņš ļoti daudz zinātu par to, kad Trendelāgā parasti sākas pavasaris, bet viņš bija dzirdējis par to vietējā radio. Viņš pārmaiņas pēc izslēdza mūziku, lai paklausītos ziņas. Viņš gribēja uzzināt, vai viņiem bija izdevies presei noklusēt par notikušo vai kāds idiots no Policijas galvenās pārvaldes bija izmuldējies par atradumu sensāciju kāram žurnālistam, kas bija gatavs maksāt, taču, par laimi, ziņās par to nebija ne vārda. Ne vārda par mazo meitenīti, kuru Maridalenā atrada pakārtu kokā.

Visu brauciena laiku viņa mobilais telefons bija zvanījis un pīkstējis, bet Holgers to ignorēja. Viņam nenāca ne prātā zvanīt vai rakstīt īsziņas braukšanas laikā. Viņš bija redzējis pārāk daudz satiksmes negadījumu, kur vienas sekundes neuzmanības dēļ cilvēki bija nobraukuši no ceļa vai uzbraukuši kādam virsū. Turklāt nekas no tā nebija steidzams. Un viņš izbaudīja šo reto brīvības mirkli. Viņam nepatika sev to atzīt, bet reizēm visa bija par daudz. Darbs. Ģimenes dzīve. Viņš neiebilda, kad bija jāapciemo māte aprūpes namā. Neiebilda, kad meitai vajadzēja palīdzēt gatavoties kāzām. Un viņam nebija nekas iebilstams pret stundām, ko viņš pavadīja kopā ar savu mazmeitu Marionu, viņa bija tikko palikusi sešus gadus veca, bet tik un tā, jā, reizēm tā visa bija par daudz.

Viņš un Marianne. Dzīvē viss bija daudz citādāk, nekā viņš to bija iecerējis. Pat tagad, desmit gadus pēc laulības šķiršanas viņam bija sajūta, ka kaut kas viņā ir tik ļoti salūzis, ka to nekad nevarēs salabot.

Viņš nodrebēja un paskatījās mobilajā. Vēl divi neatbildēti zvani no Mikelsona; Munks zināja, kāpēc viņš zvanīja. Nebija nekādas jēgas atzvanīt. Vēl viena īsziņa no viņa meitas Mirjamas; kā jau ierasts tā bija īsa un bezpersoniska. Pāris zvanu no Mariannes, viņa bijušās sievas. Sasodīts, viņš bija aizmirsis piezvanīt aprūpes namam! Un šodien pie tam bija trešdiena. Būtu bijis labāk, ja viņš būtu piezvanījis jau pirms brauciena. Viņš sameklēja telefona numuru, piecēlās un izstaipīja kājas.

“Hūvikveienas aprūpes nams, runā Kārena.”

“Hallo, sveicināti, Kāren. Šeit Holgers Munks.”

“Sveiks, Holger. Kā klājas?” Maigā balss telefonā lika Munkam gandrīz nosarkt; viņš bija domājis, ka uz zvanu atbildēs viena no vecākajām aprūpes māsām, kā tas notika visbiežāk.

Ūūū, Holger, tev ir jauns džemperis? Ūūū, Holger, jauna žakete? Ūūū, Holger, vai tu esi apgriezis savu bārdu?

“Hmm, paldies, viss kārtībā,” Munks atbildēja. “Diemžēl, man nāksies jūs atkal palūgt izdarīt vienu lietu manā labā.”

“Labi, stāstiet, kas uz sirds, Holger.” Sieviete telefona otrā galā iesmējās.

Viņi jau vairākus gadus bija pavirši paziņas. Kārena bija viena no aprūpes nama darbiniecēm, kur viņa māte sākotnēji atteicās uzturēties, bet tagad, likās, bija iedzīvojusies.

“Ir atkal trešdiena.” Munks smagi nopūtās.

“Un jūs nekādi nevarat ierasties?”

“Nē, diemžēl ne,” viņš noteica. “Esmu izbraucis no pilsētas.”

“Skaidrs,” Kārena nosmējās. “Es paskatīšos, vai kāds no aprūpes nama nevar viņu aizvest. Ja nē, tad es pasūtīšu taksometru.”

“Pats par sevi saprotams, ka es par to samaksāšu,” Munks zibenīgi piebilda.

“Neuztraucieties.”

“Paldies, Kāren.”

“Viss ir kārtībā, Holger. Vai varam cerēt, ka jūs ieradīsieties nākamtrešdien?”

“Noteikti ieradīšos.”

“Lieliski. Iespējams, ka mēs tad redzēsimies, ja?”

“Pilnīgi iespējams.” Munks ieklepojās. “Liels jums paldies, un, khm, nododiet viņai sveicienus.”

“Protams.”

Munks nospieda zvana beigu pogu un atkal apsēdās uz soliņa. Kāpēc tu neuzaicini viņu uz randiņu? Tas taču nebūtu tik traki. Vai uz tasi kafijas? Vai uz filmu kinoteātrī?

Viņš izmeta šo domu no galvas tajā pašā mirklī, kad iepīkstējās telefons, lai paziņotu par saņemtu e-pasta ziņojumu. Kādreiz viņš bija ar abām rokām un kājām pretī visiem šiem pārmodernajiem mobilajiem, kuros bija apvienots viss iespējamais – kā viņš vispār varētu kaut uz mirkli atslēgties no tā visa? Bet tagad viņam mobilais tīri labi patika. Atverot e-pasta ziņojumu, viņš pasmaidīja, tas bija kārtējais izaicinājums no krieva Jurija, ar kuru viņš bija iepazinies pirms pāris gadiem internetā. Visas pasaules nūģi pulcējās Math2.org ziņojumu dēļa vietnē. Jurijs bija profesors no Minskas, kam bija nedaudz pāri sešdesmit. Munks nesauktu viņu par savu draugu – galu galā, viņi tā arī nebija tikušies aci pret aci, taču viņi bija apmainījušies e-pasta adresēm un laiku pa laikam aizrakstīja viens otram. Viņi mēdza runāt par šahu un paretam mēdza viens otru izaicināt ar “cietajiem riekstiem”, kā tas bija arī šoreiz.

Traukā ieplūst ūdens. Katru minūti ūdens apjoms palielinās dubultīgi. Trauks ir pilns vienas stundas laikā. Cik ilgā laikā trauks piepildās līdz pusei? J.

Munks atkal aizsmēķēja un, īsu brīdi padomājis, atrada atrisinājumu. Ha, ha. Viņam patika Jurijs. Viņš pat pieļāva, ka kādreiz aizbrauks viņu apciemot – kāpēc gan ne? Viņš nekad nebija bijis Krievijā – kāpēc gan nevarētu satikties ar cilvēkiem, ar kuriem viņš bija iepazinies internetā? Šādā veidā viņš bija iepazinies ar vairākiem cilvēkiem: mrmichigan40 no ASV, margrete_08 no Zviedrijas, Birrrdman no Dienvidāfrikas. Kas par to, ka šaha un matemātikas nūģi, galvenais, ka tādi paši cilvēki kā viņš, – kāpēc gan nē? Izplānot ceļojumu un satikt jaunus draugus – tas viss taču ir izdarāms! Viņš taču nebija tik vecs, vai ne? Un kad viņš bija pēdējo reizi devies ceļojumā? Viņš nejauši ieraudzīja savu atspīdumu telefona ekrānā un nolika telefonu sev blakus uz soliņa.

Piecdesmit četri. Tas skaitlis nevarēja būt pareizs. Viņš jutās daudz vecāks. Tajā dienā, kad Marianne pateica par skolotāju no Hūrumas, viņš bija novecojis par desmit gadiem. Viņš bija no visa spēka centies saglabāt mieru. Viņam vajadzēja to paredzēt. Garās darba dienas un viņam tik raksturīgā izklaidība. Vienmēr par kaut ko aizdomājies, arī tajos retajos brīžos, kad viņš bija mājās. Galu galā, viņš bija nojautis, ka tas labi nebeigsies, taču tagad un pie tam šādi? Sieva bija pilnīgi mierīga, likās, ka viņas runa bija iestudēta. Viņi esot iepazinušies lekciju laikā. Apmainījušies ar kontaktinformāciju un turpinājuši sazināties. Esot parādījušās jūtas vienam pret otru. Viņi esot pāris reižu satikušies paslepus, taču viņa vairs tā negribēja dzīvot, negodīgi. Beigās viņš bija zaudējis savaldību. Viņš, cilvēks, kas nekad nebija pret nevienu pacēlis roku. Viņš ierēcās un trieca vakariņu šķīvi pret sienu. Kliedza un trenkāja viņu pa māju. Viņš joprojām izjuta kaunu par savu uzvedību. Mirjama bija raudādama izskrējusi no savas istabas. Toreiz viņai bija piecpadsmit, tagad divdesmit pieci, un viņa gatavojās iziet pie vīra. Piecpadsmit gadu vecumā viņa nostājās mātes pusē. Tas arī nebija nekāds pārsteigums. Visu šo gadu laikā, cik daudz laika gan viņš bija pavadījis mājās kopā ar viņām?

Viņš negribēja atbildēt uz Mirjamas ziņu: tā bija tik īsa un bezpersoniska, tā simboliski attēloja viņu attiecības tagad un toreiz, šī ziņa padarīja situāciju vēl smagāku – it kā nepietika ar to mapi nomātajā automašīnā.