Rampo Edogava - Nezvērs tumsā

Reizēm es iegrimstu dziļās pārdomās.

Man liekas, ka detektīvromānu autorus var iedalīt divās grupās. Pirmajā ietilpst tie rakstnieki, kurus var saukt par noziedznieku apjūsmotajiem, jo viņus interesē tikai nozieguma motīvi, un, sacerot pat tādu detektīvstāstu, kura sižetu veido izmeklēšana, viņi neapmie­rināsies, iekams neizklāstīs savas domas par noziedznieku brutālo psiholoģiju. Pie otrās grupas pieder tā saucamie detektīvtipa autori, kurus interesē tikai nozieguma atklāšanas veids, bet noziedznieka psiholoģija viņu redzeslokā neiekļūst.

Detektīvromānu autors Oe Sjundejs, par kuru gribu rakstīt šajā stāstā, laikam pieder pie pirmās grupas, bet es pats acīmredzot pie otrās grupas.

Tādējādi, kaut arī man bija tieša profesionāla saskare ar noziegu­miem, mani saista tikai to atklāšana, bet tas nebūt nenozīmē, ka es pats būtu ļaundaris. Teikšu vēl vairāk — ne visai bieži var sastapt tik tikumīgu cilvēku kā mani. Bet tas, ka es — godīgs un labsirdīgs pēc dabas — neviļus tiku iejaukts tik briesmīgā notikumā, ir nejēdzīgs pārpratums. Ja man būtu kaut niecīga nosliece uz ļaundarību un mazāk būtu ietekmējusi tikumība, tad vēlāk man nevajadzētu tik rūgti nožēlot savu rīcību un atkristu mokpilno šaubu bezdibeņi. Tieši otrādi — es tagad varētu baudīt bezrūpīgu, materiāli labi nodrošinātu dzīvi kopā ar burvīgu sievu.

Kopš dienas, kad beidzās šis notikums, pagājis krietni ilgs laiks, un, kaut arī mokošās šaubas manī vēl arvien nav pilnīgi izgaisušas, to dienu notikumi jau aizvirzījušies tālu pagātnē un dzīvo vairs tikai manās atmiņās. Tādēļ nolēmu izklāstīt pagājušos notikumus noteiktā secībā. Biju domājis, ka iznāks aizraujoša grāmata, bet, kad biju visu pierakstījis, tomēr neuzdrošinājos nodot savas piezīmes publicē­šanai. Kādēļ? Tādēļ, ka notikumi, kas saistīti ar Kojamadas kunga noslēpumaino nāvi, ir manu piezīmju svarīga sastāvdaļa, bet tie līdz pat šai dienai vēl pārāk dzīvi saglabājušies ļaužu atmiņā, un neviens neuztvertu manu garo stāstu kā māksliniecisku izdomājumu pat tādā gadījumā, ja tajā būtu mainīti cilvēku vārdi un pārveidota tā laika vide un apstākļi.

Pilnīgi iespējams, ka mana grāmata laupītu dažiem cilvēkiem mieru un labsajūtu, un šī doma liek man izjust sirdsapziņas pārmetumus. Patiesībā man ir bail. Un ne tikai tādēļ, ka patiesa lietas būtība, kas ir mana stāsta sižeta pamatā, bija sarežģītāka un mudžeklīgāka par visneprātīgākajiem murgiem. Daudz ļaunāk ir tas, ka manis paša izdomātie minējumi ir vēl baismīgaki un joprojām liek man nodrebēt neizsakāmā pretīgumā.

Kad es domāju par notikušo, man šķiet, ka tumši mākoņi aizsedz zilās debesis, ausīs skan bungu rīboņa, melns metas gar acīm, un visa pasaule rādās dīvaina un nereāla.

Lūk, kāpēc man nav dūšas laist klajā savas piezīmes, tomēr es nezaudēju cerības kādreiz izveidot no tām detektīvstāstu. Bet pašreiz man nav nekā vairāk kā ieraksti piezīmju blociņā. Tikai sīkas atmiņu drumslas. Es izvilku vecu dienasgrāmatu, kurā bija aizpildī­tas tikai janvāra lapiņas, bet pārējās palikušas tukšas, un turpināju tajā pierakstus, kas citiem var likties pārāk gari un stiepti.

Šķiet, ka, mazliet aizsteidzoties notikumiem priekšā, vajadzētu sīkāk pastāstīt par ārkārtējā notikuma galveno personu— rakstnie­ku Oei Sjundeju, par viņa daiļrades īpatnībām un savādo dzīves veidu, taču, patiesību sakot, pirms šā notikuma es viņu personiski nepazinu un man nebija ne jausmas, kā viņš dzīvo, kaut gan varēju spriest par viņa dzīvi pēc viņa darbiem un pat biju diskutējis ar viņu žurnālu slejās. Sīkāk uzzināju par viņu tikai daudz vēlāk no sava drauga Hondas. Tādēļ visu, kam būs sakars ar Sjundeju, labāk izklāstīšu tajās vietās, kur stāstīšu par savām sarunām ar Hondu, izprašņājot viņu par notikušo. Man šķiet, ka būs pareizi, ja es, ievērojot notikumu secību, sākšu savu stāstu no paša sākuma, tas ir, no tā brīža, kad es tiku iesaistīts šajā dīvainajā noziegumā.

Visa šī jezga sākās pērnā gada rudenī ap oktobra vidu.

Todien, sadomājis aplūkot senlaicīgos Budas tēlus, devos uz Imperatora muzeju Ueno parkā. Klīdu plašajās, pustumšajas izstāžu zālēs, cenšoties spert soļus pēc iespējas klusāk, jo šajās neapdzīvota­jās telpās katra, pat ne visai asa skaņa draudoši atbalsojās, tādēļ ne vien soļu radītais troksnis, bet pat tikko manāma iekasēšanās varēja jebkuru nobiedēt līdz nemaņai.

Muzejs bija tik tukšs, ka neviļus radās jautājums, kāpēc šajos laikos tādas iestādes vairs nevilina apmeklētājus. Vēsi spīdēja vitrīnu stikli, uz linoleja ne mazākā puteklīša. Visā ēkā, kas ar saviem augstajiem griestiem atgādināja budistu templi, valdīja tāds klusums, kāds laikam sastopams tikai jūras dzelmē.

Apstājies pie kādas vitrīnas, es ilgi lūkojos senatnīga Rudas kokgrebumā, kurš radīja erotisku noskaņu. Pēkšņi man aizmugurē atskanēja klusi soļi un tik tikko saklausāma zīda šalkoņa. Kāds tuvojās.

Neviļus satrūcies, es sāku vērot augumu, kas atspoguļojās vitrīnas stiklā. Tā bija sieviete rakstainā, viegli oderētā kimono. Viņas galvu rotāja īpatnēji veidota augsta frizūra ar ovālu matu mezglu — precētas sievas zīmi. īsu mirkli sievietes atspulgs saplūda ar Budas tēlu. Nostājusies man blakus, viņa sāka tīksmināties par to pašu koka skulpturu, kas bija savaldzinājusi mani.

Neērti atzīties, bet es, tēlodams aizrautīgu Budas aplūkotāju, nespēju novaldīties un vairākas reizes slepus uzmetu skatienu man blakus stāvošajai sievietei — tik dziļi viņa bija piesaistījusi manu uzmanību.

Viņas seja bija maigi balta — tik skaistu bālumu man līdz šim nebija gadījies redzēt. Ja pasaulē tiešām eksistē nāras, tad tām noteikti jābūt tikpat žilbinoši baltai ādai, kāda bija šai sievietei. Viņā itin viss — gan uzacis, gan deguns, gan mute mazliet iegarenajā sejā, kādas mēdz būt seno laiku gleznās, arī kakla un plecu līnija — pauda ārkārtīgu smalkumu un trauslumu. Atkārtojot veco rakstnieku teicienu, varētu sacīt: viņas tēls bija tik gaistošs, ka likās — tas izzustu pēc pirmā pieskāriena. Līdz šai dienai es nespēju aizmirst viņas sapņaino skatienu, kas slēpās aiz garām skropstām.

Nekādi nevaru atcerēties, kurš pirmais no mums pārtrauca klusēšanu, bet laikam jau es atradu kādu ieganstu, lai uzsāktu sarunu. Apmainījāmies dažiem vārdiem. Tie mūs darīja tuvākus. Kopa apstaigājuši muzeju, izgājām ārā. Es pavadīju viņu līdz krustojumam, kur Jamanouči iela šķērso Jamanositas bulvāri, un visu šo garo ceļu mēs tērzējām par daudz ko.

Jo ilgāk mēs runājām, jo apburošāks man likās viņas skaistums. Smaidot viņas seja uzplaiksnīja izsmalcināti kautrīga izteiksme, kas manī izraisīja savādu sajūtu, kāda pārņem cilvēku, skatoties uz svētajām jaunavām senās gleznās vai uz Monu Lizu ar tās noslēpu­maino smaidu.

Smaidot viņas augšlūpa atsedza lielus un koši baltus zobus un veidoja vāri izliektu līniju, bet uz labā vaiga sniegbaltās ādas atklājas paliela dzimumzīme, kas mainījās līdzi smaidā izliektajai lūpu līnijai, padarot sievietes seju apbrīnojami maigu un sirsnīgu.

Vēlāk es pamanīju uz viņas kakla uztūkušu sarkanu svītru, kas laikam stiepās līdz pat mugurai. Iespējams, ka arī tā bija dzimumzī­me, lai gan izskatījās pēc svaigas rētas. Šī savādā zīme, kas uz viņas skaisti veidolā kakla gludās, koši baltas ādas atgādināja smalkvilnas dzijas pinumu, lika domāt par varmācību, bet vienlaicīgi, lai cik dīvaini tas arī būtu, likās visai erotiska. Tiklīdz es to ieraudzīju, sievietes skaistums, kas līdz tam brīdim man šķita ka sapnis, pēkšņi saplūda ar dzīves īstenības izjūtu un neatvairāmi pārņēma savā varā.