Rampo Edogava - Nezvērs tumsā

Oes ikdienas dzīve bijusi dažadu dīvainību pārpilna. Rakstnieku un žurnālistu aprindās viņš pazīstams kā cilvēku nīdējs un noslēpu­mu cienītājs. Ļoti reti kādam palaimējies nokļūt viņa darbistabā. Viņš mierīgi spēja aizcirst durvis pat gados vecāku un augstāk stāvošu personu deguna priekšā. Pie tam viņš bieži mainīja dzīvesvie­tas un, aizbildinādamies ar vāju veselību, nekad nepiedalījās rakstnieku sapulcēs.

Klīda baumas, ka viņš ne dienu, ne nakti nesaklājot gultu un pat ēdot un rakstot guļus. Arī dienā viņš radot savus murgainos tēlojumus pustumšā istabā ar cieši aizvērtiem slēģiem, iededzis tikai piecu sveču spuldzīti.

Uzzinājis, ka Oe vairs nepublicējas un kaut kur nozudis, es jau tūlīt sāku prātot, vai tik viņš nav sācis īstenot savas ārprātīgās izdomas un radis pajumti Asakusas rajona nožēlojamajos graustos, kas tik bieži aprakstīti viņa stāstos. Un nebija pagājis ne pusgads, kad viņš man atklājās tāda cilvēka lomā, kas tiešām sagatavojies no draudiem ķerties pie darbiem.

Man likās, ka varēšu ātrāk sameklēt Oei Sjundeju, ja griezīšos pēc palīdzības pie laikrakstu literatūras un mākslas nodaļu līdzstrādnie­kiem vai žurnālu starptautisko jautajumu korespondentiem. Bet, ka jau tiku minējis, Oe bija ļoti liels savādnieks un pārāk reti pieņēma kādu apmeklētāju. Pamēģinājis žurnālu redakcijās uztaustīt viņa gaitas, es pārliecinājos, ka nepieciešams stāties sakaros ar kādu viņam labi pazīstamu cilvēku. Par laimi, tāds atradās starp literā­tiem, ar kuriem man bija ļoti ciešas, sirsnīgas attiecības.

Neslēpšu, ka šis cilvēks bija izdevniecības «Hakubunkan» līdz­strādnieks, kas rūpējas par manuskriptu piegādi. Viņš arī pats bija diezgan veikls žurnālists, vārdā Honda. Kādu laiku Honda bija it kā piesaistīts Oem Sjundejam, jo viņa pienākums bija pasūtīt manu­skriptus redakcijas vajadzībām. Jāatzīmē, ka Honda, būdams tikai sakarnieks starp autoriem un izdevniecību, arī pats bija apveltīts ar detektīva spējām.

Es piezvanīju viņam, saņēmu viņa piekrišanu atbraukt pie manis, un uz pirmo jautājumu par man nezināmo Sjundeja dzīvi viņš atbildēja tādā tonī, it kā Oe būtu viņa bērnības rotaļu biedrs.

— Sjundejs? Tas ir īsts maitas gabals.— Un, pavīpsnājis viltīgu bagātības dieva Daikoku smīnu, labprāt apmierināja manu ziņkāri.

Honda zināja stāstīt, ka Sjundejs, būdams rakstnieks iesācējs, īrējis nelielu mājiņu Tokijas nomalē Ikebukuro. Līdz ar literāro popularitāti pieauga arī viņa ienākumi, un viņš varēja pārcelties uz plašākām telpām, kaut arī īrētām. Honda minēja vismaz septiņas dzīvesvietas, kuras Oe paguvis nomainīt divu gadu laikā. Viņš dzīvojis Usigomes rajona Kikuičo ielā, tad Negisi kvartalā, vēlāk Hakunečo ielā Janakas rajonā un citur.

Kad Oe pārcēlies uz Negisi, viņš jau bijis plaši pazīstams rakstnieks un viņam nepārtraukti uzmākušies žurnālu korespondenti. Tieši tolaik viņš sācis vairīties no cilvēkiem. Mājas durvis allaž bijušas cieši noslēgtas, bet sieva gājusi iekšā un ārā pa sētas ieeju.

Viņu sastapt nav bijis iespējams. Viņš vienmēr izlicies, ka nav mājās, bet vēlāk nosūtījis apmeklētājam vēstuli, kurā bija rakstīts: «Nemēdzu tikties ar cilvēkiem, tādēļ, lūdzu, izklāstiet rakstiski Jūs interesējošo jautājumu.» Nav brīnums, ka daudzi no tiem, kas vēlējās tikties ar Sjundeju, drīz vien atteicās no sava nodoma, bet tos, kam tomēr izdevās viņu sastapt, varēja uz pirkstiem saskaitīt. Žurnālu redakciju līdzstrādnieki ir pieraduši pie visdažādākajiem rakstnieku untumiem, bet arī viņi nespēja paciest Oes nicinošo attieksmi. Par laimi, Sjundejam esot gudra sieva, tādēļ Honda itin bieži izmantojis viņas starpniecību, lai pasūtītu manuskriptus vai atgādinātu to iesniegšanas termiņus.

Bet tikties ar sievu arī nav bijis nemaz tik viegli. Uz slēgtām durvīm nereti parādījušās lakoniskas zīnules: «Esmu slims. Apmek­lētājus nepieņemu. Vai arī: «Esmu ceļojumā,» vai: «Cienījamie žurnālu korespondenti! Visus pieprasījumus pēc manuskriptiem lūdzu sūtīt pa pastu. Apmeklētājus pieņemt nevaru.» Tādi norādīju­mi aizbiedējuši pat pieredzējušo Hondu, un tas ne vienu reizi vien bijis spiests aiziet tukšām rokām.

No visa teiktā kļuva skaidrs, ka Oe nevienam nav ziņojis par dzīvesvietas maiņu, un žurnālu līdzstrādniekiem vajadzēja meklēt viņu ar pasta starpniecību.

— Runā, ka dažiem tomēr laimējies tikties ar Sjundeju vai vismaz apmainīties jokiem ar viņa sievu, bet to acīmredzot spēj izdarīt vienīgi tik izveicīgi cilvēki, kāds esmu es, — lepni nobeidza Honda.

— Fotoattēlā Sjundejs izskatās pievilcīgs. Vai dzīvē viņš arī ir tāds? es jautāju, jo Hondas stāstījums izraisīja manī arvien lielāku ziņkāri.

— Ko tu, ko tu!— mans sarunu biedrs atsaucās noraidoši. — Man šķiet, ka šis fotouzņēmums ir viltojums. Sjundejs gan teica, ka fotografējies jaunībā, bet tik un tā nav ticami. Sjundejs itin nemaz nav līdzīgs šim pievilcīgajam vīrietim. Dzīvē viņš izskatās pretīgi uzblīdis. Laikam tādēļ, ka maz kustas, jo lielāko daļu laika pavada gultā. Vaigi noļukuši, seja neizteiksmīga, acis miglainas. Vārdu sakot, īsts slīkonis. Turklāt viņš ir slikts sarunu biedrs un parasti nemaz never muti vaļā. Var tikai pabrīnīties, kā tāds cilvēks spēj radīt tik labus darbus.

Tu taču atceries Uno Kodzi garo stāstu «Epileptiķis»? Nu, lūk, Sjundejs ir šī stāsta galvenā varoņa izspļauta kopija. Tāpat kā šis varonis, viņš nepieceļas no gultas ne dienu, ne nakti. Laikam jau nogulējis sānus. Esmu ticies ar Oei divas trīs reizes, un katrreiz viņš sarunājās ar mani guļus. Ne jau velti stāsta, ka viņš pat ēdot gultā. Taču Sjundejam piemīt vēl viena dīvainība, kas nesaskan ar viņa dzīves veidu. Man gadījies dzirdēt, ka šis cilvēku nīdējs, kas pieradis caurām dienām vārtīties pa gultu, reizēm ietērpjoties savādā tērpā un dodoties uz Asakusu. Šīs pastaigas notiekot tikai nakts tumsā. Patiešām, kā zaglis vai sikspārnis. Dažbrīd man rodas šaubas, vai tik viņam nepiemīt slimīga kautrība? Varbūt viņš cenšas slēpt no cilvēkiem sava auguma un sejas neglītumu? Jo lielākā kļūsi viņa literārā popularitāte, jo vairāk viņš varbūt kaunas no sava kroplīguma. Viņam nav draugu, apmeklētājus viņš nepieņem. Vai tādā gadījumā viņa noslēpumainās nakts pastaigas pa Asakusas šķērsieliņām nav sava veida gandarījums par ilgajām vientulības stundām? Izpētījis Sjundeja raksturu pēc viņa sievas izteicieniem, es nonācu pie šada secinājuma.

Honda tiešām bija neparasti daiļrunīgs, raksturojot Sjundeju. Un beidzot viņš pastāstīja man vēl kādu visai dīvainu gadījumu.

— Zināt, Samukava-san, šajās dienās arī es pats redzēju šo bez vēsts pazudušo Oei Sjundeju. Viņam bija tik jocīgs izskats, ka es pat neuzdrīkstējos sasveicināties, bet tas noteikti bija viņš.

— Kur tas notika? — es neviļus skaļi iesaucos.

— Asakusas parkā. Agrā rīta stundā. Es gāju mājup un, atklāti sakot, biju mazliet iereibis.— Honda pasmaidīja un pakasīja gal­vu.— Tu zini, kur atrodas ķīniešu restorāns «Rairaiken >? Tieši uz tā stūra, kad gājēju bija vēl pavisam maz, stāvēja paresns cilvēks koši sarkanā klauna cepurē, āksta tērpā, ar biezu reklāmu paku rokās. Izklausas neticami, bet tas tiešām bija Oe Sjundejs. Aiz pārsteiguma es gluži vai sastingu un nezināju, ko darīt — uzrunāt viņu vai paiet garām. Laikam viņš arī bija pamanījis mani, bet viņa seja joprojām palika neizteiksmīga. Pēc brīža viņš pagrieza man muguru, ašā solī devās prom un drīz vien nozuda aiz stūra. Sākumā es gribēju mesties viņam pakaļ, bet tad apdomājos, ka būtu neprātīgi sākt sarunu ar cilvēku, kas pārsteigts šādos apstākļos, un devos mājup.