Rampo Edogava - Nezvērs tumsā

Visu laiku, kamēr es klausījos Hondas stāstu par Oes Sjundeja savādo dzīves veidu, man bija tāda sajūta, it kā es redzētu ļaunu sapni. Bet, uzzinājis, ka viņš āksta tērpā un klauna cepurē stāvējis Asakusas parkā, es pārbijos. Man likās, ka pat mati ceļas stāvus. Tad man vēl nebija skaidrs, vai starp Oes āksta izskatu un Sidzuko adresētajām vēstulēm ir kāda sakarība, tomēr likās, ka kādai saiknei te noteikti jābūt. Vismaz Hondas tikšanās laiks ar Sjundeju Asakusā sakrita ar viņa pirmās Sidzuko adresētās vēstules saņemšanas laiku.

Izmantojot labvēlīgo gadījumu, es nolēmu noskaidrot, vai vēstules autora rokraksts ir identisks Oes rokrakstam, un, izraudzījies no vēstulēs tikai vienu lapiņu, pēc kuras nevarēja noteikt, kādā nolūkā tā rakstīta, parādīju to Hondam.

Uzmetis acis lapiņai, Honda tūdaļ apliecināja, ka tas ir Sjundeja rokraksts, un vēl piebilda, ka pēc stila un gramatiskajām konstrukci­jām rakstītājs nevar būt neviens cits kā tikai Sjundejs. Kādreiz Honda mēģinajis sacerēt stāstu, atdarinot Sjundeju, tādēļ sīki izpētījis viņa rakstīšanas manieri.

— Oeiri teikumi tādi stīvi, tādēļ gandrīz nav iespējams viņu atdarināt,— Honda izmeta.

Es pilnīgi piekritu Hondas spriedumam. Izlasījis vairākas Sjunde­ja vēstules, es vēl labāk nekā Honda biju iepazinies ar to autora īpatnējo stilu.

Tajā pašā dienā es atradu ieganstu, lai palūgtu Hondu noskaidrot Sjundeja atrašanās vietu.

Labi, vari paļauties uz mani,— Honda piekrita.

Bet viņa solījums mani neapmierināja, tādēļ es nolēmu arī pats uz savu roku sameklēt māju Nr.32 Ueno rajona Sakuragičo ielā — kur pēc Hondas domām, pavisam nesen esot dzīvojis Oe Sjundejs, lai iepazītos vismaz ar apkārtni.

Nākošajā dienā, nolicis pie malas iesākto manuskriptu, es devos uz Sakuragičo ielu. Aprunājies ar kaimiņmājas kalponi, sīktirgotājiem un vēl citiem cilvēkiem, pārliecinājos, ka viss, ko man iepriekšējā vakarā stāstīja Honda, ir patiesība, bet par Sjundeja pēdējā laika gaitām neuzzināju nekā jauna.

Blakus mājai, kurā bija dzīvojis Sjundejs, cita citai pieslējās daudz parastu savrupmājiņu, bet iemītnieki pretēji daudzdzīvokļu namu iedzīvotājiem gandrīz nekad savā starpā nerunājas. Tādēļ Sjundeja kaimiņi zināja pastāstīt tikai to, ka viņš ir aizbraucis, bet nevienam nav pateicis jauno adresi. Uz Sjundeja mājas vārtiem nebija plāksnītes ar viņa uzvārdu un vārdu, tāpēc cilvēki pat nenojauta, ka dzīvojuši kaimiņos ar tik ievērojamu rakstnieku. Neviens nevarēja atcerēties arī tās transportfirmas nosaukumu, kas bija atsūtījusi smago mašīnu mantu pārvešanai. Un tā es, nekā neuzzinājis, biju spiests atgriezties mājās.

Man nebija nekādu iespēju kaut ko noskaidrot par Oei, tādēļ atkal ķēros pie sava manuskripta. Katru dienu tomēr piezvanīju Hondam, lai uzzinātu, ka viņam veicies ar Sjundeja meklēšanu. Aizritēja piecas sešas dienas, bet Hondam arī nebija izdevies sameklēt viņa atrašanās vietu. Pa to laiku Sjundejs lēni, bet neatvairāmi gāja pretī savam mērķim.

Nedēļas nogalē Sidzuko piezvanīja man uz mājam un lūdza nekavējoties atbraukt pie viņas, lai pastāstītu par kādu satraucošu notikumu. Viņa paskaidroja, ka vīra pašreiz neesot mājās, kalpone aizgājusi darīšanās un tik ātri neatgriezīsies, tāpēc mani nepacietīgi gaidot. Sidzuko acīmredzot nezvanīja no sava dzīvokļa, domādama, ka prātīgāk ir izmantot telefona automātu. Viņa runāja ļoti nesakarī­gi, no satraukuma aizlūstošā balsi. Daži īsi, saraustīti teikumi — tas bija viss, ko viņa paguva man pateikt trīs minūšu ilgajā telefona sarunā.

Tātad vīra prombūtne Sidzuko aizsūtījusi prom no mājām arī kalponi un nu slepus aicina mani pie sevis. Šāda viņas rīcība radīja manī neskaidru cerību. Apsolījis Sidzuko tūdaļ doties ceļā, es steidzos uz viņas māju Asakusas rajonā, bet protams, ne jau tikai to neskaidro cerību dēļ, kas bija modušās manā sirdī.

Tirdzniecības firmu ielenktā Kojamadas māja atgādināja japāņu stilā celtu senlaicīgu ēku, varēja domāt, ka aiz tās tek liela upe, kas no priekšpuses nebija redzama. Un tikai vienkāršais betona žogs, virs kura bija saspraustas asas stikla lauskas aizsardzībai pret zagļiem vai laupītājiem, un eiropiešu tipa divstāvu piebūve, kas cieši pieslējās galvenajai ēkai, nekādi nesaskanēja ar japāņu savrupmā­jas senatnīgo arhitektūru. Šī sēta un piebūve, kas bija kliedzošs pretstats senajām japāņu ēkām, liecināja par jaunbagātnieka plieka­no gaumi.

Es pasniedzu savu vizītkarti laucinieciska izskata meitenei un tiku aicināts uz halli eiropeiskajā piebūvē, kur mani jau gaidīja ārkārtīgi satrauktā Sidzuko.

Pēc vairākkārtējas atvainošanās par man sagādātajām rūpēm Sidzuko klusā balsī griezās pie manis:

— Vispirms, lūdzu, izlasiet šo.— Viņa pasniedza man aploksni un, bailīgi apskatījusies apkārt, pievirzījās tuvāk.

Kā jau varēja nojaust, aploksnē atradās kārtējā vēstule no Oes Sjundeja. Tās saturs mazliet atšķiras no iepriekšējām, tādēļ citēju to pilnībā.

«Cienījamai Sidzuko kundzei!

No Tavām acīm, Sidzuko, var nolasīt, cik dziļas ir Tavas ciešanas. Es zinu, ka Tu, vīram nezinot, centies izdibināt, kur es atrodos. Bet Tavi centieni ir veltīgi, tādēļ labāk atsakies no tiem. Ja Tev arī pietiklu drosmes izstāstīt vīram, ka es Tevi vajāju, un jūs meklētu aizstāvību policijā, mana atrašanās viela tik un tā neliks atklāta. Neviena dzīva būtne nezina, kur es slēpjos. To, cik esmu piesardzīgs, Tev būtu jāsaprot no maniem sacerējumiem.

Varu Tev atklāt, ka ir beidzies mana plāna pirmais posms. Pienācis laiks sakt atriebības otro posmu.

Tāpēc man Tev kas jāpavēsta. Ceru, ka esi jau nojautusi, kādā veidā man izdodas tik precīzi līdz pēdējam sīkumam izzināt visu, ko Tu dari katru vakaru. Kopš brīža, kad Tevi ieraudzīju, es kā ēna sekoju Tev pa pēdām. Tu mani nevari redzēt, bet es neatlaidīgi sekoju Tev — gan tad, kad esi savās mājās, gan arī tad, kad izej ārā. Kas zina, varbūt es, pārvērties Tavā ēnā, pašreiz cieši raugos Tevī no Tavas istabas kakta un redzu, kā Tu trīcēdama lasi šo vēstuli.

Kā Tu pati saproti, vērojot Tevi katru vakaru, neviļus esmu kļuvis liecinieks Tavām attiecībām ar vīru. Tādēļ manī uzliesmojusi kaismī­ga greizsirdība.

Kaldinot atriebības plānu, savos aprēķinos nebiju par to iedomā­jies, bet, kā es tagad jūtu, greizsirdība tomēr netraucēs mana plāna īstenošanu, tieši otrādi — tā vēl vairāk uzkurinās manu vēlmi nežēlīgi Tev atriebties. Tātad esmu nonācis pie slēdziena, ka neliela atkāpe no mana sākotnējā plāna tikai sekmēs visa pasākuma īstenošanu.

Ko es gribu panākt? Sākumā tikai vēlējos, pastāvīgi biedējot, Tevi pilnīgi nomocīt, tādā veidā atņemt Tev beidzot arī dzīvību, bet, kļuvis par aculiecinieku Tavai laulības dzīvei ar vīru, nolēmu, ka būs pareizāk, ja es vispirms Tavu acu priekšā darīšu galu Tev mīļajam cilvēkam. Un tikai tad, kad Tu pilnā mērā būsi izbaudījusi visu rūgtuma kausu, pienāks Tava kārta.

Man nekur nav jasteidzas. Es nekad neko nedaru steigā. Tas būtu grēks, ja es ķertos pie sava plāna otrā posma, iekams Tu nebūtu attapusies no šausmām pēc šīs vēstules izlasīšanas.

Atriebējs

Sešpadsmitā marta vēlā naktī.»

Lasot šis nežēlīgu draudu pilnās rindkopas, es nespēju savaldīties. Jutu, ka manī nemitīgi pieaug naids pret Oei Sjundeju, kuru jau sen vairs nevarēja uzskatīt par cilvēku.

Bet kas nomierinātu garīgi pavisam sabrukušo Sidzuko, ja es pakļautos bailēm? Neatlika nekas cits kā tēlot mieru un censties atkal un atkal pārliecināt Sidzuko, ka Sjundeja draudu vēstule ir tikai rakstnieka murgainas izdomas.