Rampo Edogava - Nezvērs tumsā

Sarunājoties es uzzināju, ka viņa ir Kojamada Sidzuko — ir akciju sabiedrības kompanjona komersanta Kojamadas Rokuro sieva. Sev par prieku atklāju, ka arī viņa ir detektīvstāstu cienītāja un it sevišķi viņai patīk lasīt manus darbus. (Nespēju aizmirst, cik līksma kļuva mana sirds, dzirdot šos vārdus.) Tur nebija nekā dīvaina, ka autora un lasītājas attiecības tuvināja mūs. Atvadoties no šīs skaistās sievietes, es nejutu nožēlu, jo mūsu kopējo literāro interešu dēļ mēs apsolījāmies laiku pa laikam apmainīties vēstulēm.

Mani sajūsmināja Sidzuko labi izkoptā gaume. Lai gan viņa bija jauna, viņai patika pavadīt laiku klusajos muzejos, bet sevišķi man glaimoja tas, ka no visa plašā detektīvromānu klāsta viņa visaugstak novērtēja tieši manus sacerējumus, kurus mēdza dēvēt par saprāta darbiem. Vardu sakot, šī sieviete mani bija pilnīgi savaldzinājusi. Es bieži sūtīju viņai vēstules, kurām nebija nekādās nozīmes, bet viņa rakstīja atbildes sievietei piemītošā pieklājībā. Kāds man, kas biju pieradis pie vecpuiša vientulības, bija prieks iegūt par draugu tik burvīgu sievieti!

Mana sarakste ar Kojamadu Sidzuko turpinājās vairākus mēnešus. Pēc kāda laika es ne bez satraukuma pamanīju, ka manās vēstulēs pazib teikumi ar slēptu nozīmīgumu un arī Sidzuko atbildēs, kuras parasti bija ieturēti pieklājīgas, reizēm pavīdēja (vai man tikai tā likās?) īpaša sirsnība, kam nevarēja būt nekāda sakara ar mūsu nejaušo iepazīšanos. Kauns atzīties, bet ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem man izdevās izvilināt šo to par Sidzuko vīru, Kojama­das Rokuro kungu. Uzzināju, ka viņš ir daudz vecāks par sievu, plikgalvis, tādēļ izskatās pēc cilvēka, kas jau krietni gados.

Februārī Sidzuko vēstulēs iezagās dīvaina pieskaņa. Bija jūtams, ka viņu kaut kas satrauc.

«Nesen notika šausmīgs gadījums, kas mani ļoti nobiedēja, tādēļ naktīs nespēju aizmigt,»— tā viņa rakstīja kādā vēstulē, un šajos vienkāršajos vārdos es izjutu bailēs trīcošo, pārbiedeto Sidzuko.

«Vai Jūs, cienījamais kungs, neesat draugs Oem Sjundejam, kas arī ir detektīvromānu autors? Lūdzu, paziņojiet man viņa dzīves­vietu, ja tā Jums ir zināma,» bija rakstīts citā vēstulē.

Es, protams, labi pazinu Oes Sjundeja daiļradi, bet ne reizes nebiju ticies ar viņu vaigu vaigā, jo viņš bija ļoti nesabiedrisks lilvēks un nepiedalījās pat rakstnieku sanāksmēs. Klīda baumas, ka pagājušā gada vidū viņš pēkšņi pametis rakstniecību, pārcēlies uz citu dzīvokli un nevienam nav paziņojis savu jauno adresi. Uzrakstī­ju Sidzuko visu, kas man bija zināms, bet, iedomājies, ka viņas bailes varbūt ir saistītas ar Oei Sjundeju, sāku justies ļoti neomulīgi. Mani pārņēma slēpts nemiers, par kura iemeslu pastāstīšu mazliet vēlāk.

Drīz saņēmu no Sidzuko atklātnīti: «Man vajadzētu aprunāties ar Jums. Vai drīkstu Jūs apmeklēt?» Es apmēram nojautu, ko nozīmē šis «aprunāties», bet vēl nezināju, cik tas viss ir nopietni, tādēļ kā muļķis priecājos par iespēju vēlreiz tikties ar Sidzuko, iztēlē iedomājoties dažādas visai fantastiskas ainas.

Saņēmusi atbildi: «Gaidu Jūs,»— Sidzuko tajā pašā dienā iera­dās pie manis. Es sagaidīju viņu priekštelpā. Sidzuko bija tik satraukta un nomākta, ka arī mani pārņēma gandrīz vai izmisums, bet mūsu «aprunāšanās» bija tik neparasta, ka visas manas fantastiskās iztēles ainas acumirklī izgaisa.

— Nespēju tikt pati ar sevi galā, tādēļ uzdrošinos jūs traucēt. Man šķiet, ka jums var uzticēties. Bet baidos, ka nebūs visai pieklājīgi runāt par tik sarežģītu lietu ar cienījamu cilvēku, kuru es vel pārāk maz pazīstu.— Sidzuko apveltīja mani ar savu parasto smaidu, kas atsedza viņas zobus un sakustināja dzimumzīmīti uz vaiga, un slepeni uzmeta man kautrīgu skatienu.

Laiks pieturējās drēgns, tādēļ pie mana rakstāmgalda bija novietota garena libači sarkanā koka kastē. Cienīgi apsēdusies krāsniņas pretējā pusē, viņa uzlika abu roku pirkstus uz kastes maliņas. Pirksti it kā iemiesoja sevī visu šīs sievietes būtību. Vijīgi, tievi, pat vārgi tie tomēr nelikās pārak kalsni, un to košais baltums nekādā ziņa neliecināja par slimīgumu. Šajos dūrēs sažņaugtajos, smalkajos pirkstos slēpās elastīgs spēks. Un ne vien pirksti viss sievietes augums pauda to pašu.

Redzot viņu dziļās pārdomās iegrimušu, es kļuvu nopietns un atbildēju:

Esmu gatavs darīt jūsu labā visu, kas ir manos spēkos.

— Tā tiešām ir baismīga lieta, — Sidzuko teica, it ka ievadot mūsu sarunu. Tad viņa pavēstīja par dažādiem dīvainiem notiku­miem, iestarpinādama stāstījumā atmiņas no savas dzīves, sākot jau ar bērnības gadiem.

Sidzuko dzimtā puse ir Sidzuoka, un jaunībā līdz pat vidusskolas beigšanai viņa jutusies laimīga.

Vienīgais nepatīkamais gadījums bijis iepazīšanās ar kādu jau­nekli, vārdā Hirata lčiro, kas veikli izmantojis viņas naivumu un drīz vien pavedis. Tas noticis astoņpadsmit gadu vecumā. Šis notikums atnesis nelaimi, tādēļ ka Sidzuko pakļāvusies īslaicīgam untumam un tikai tēlojusi mīlestību, nejūtot pret Hiratu īstas jūtas, turpretī Hiratas nodomi bijuši gluži nopietni.

Vēlāk meitene sākusi izvairīties no Hiratas, kas neatlaidīgi viņai uzmācies. Jauneklis pieķēries viņai arvien vairāk. Naktīs Sidzu­ko manījusi tumšu cilvēka ēnu, kas klīdusi ap viņas māju, bet pēc kāda laika viņai pienākušas draudu vēstules. Astoņpadsmit gadu vecā meitene pilnīgi pamatoti sākusi baidīties no atriebības par savu vieglprātību. Meitenes satraukums nobiedējis arī viņas vecākus.

Tieši šajā laikā ģimeni piemeklējusi nelaime, kas Sidzuko kļuvusi par īstu veiksmi. Krīzes dēļ, kas toreiz skārusi tirgotāju aprindas, viņas tēvs nespējis samaksāt lielus parādus, tāpēc aiznaglojis savu veikalu un naktī aizbēdzis uz Hikones pilsētiņu, kur atradis patvēru­mu pie sava paziņas.

Šāds negaidīts pavērsiens licis Sidzuko pamest skolu gandrīz vai izlaiduma priekšvakarā, bet reizē ar dzīvesvietas maiņu viņa atbrīvojusies arī no Hiratas uzmācības un beidzot varējusi brīvi uzelpot.

Sidzuko tēvs aiz bēdām un likstām iegūlis slimības gultā un drīz nomiris. Palikusi divatā ar māti, Sidzuko tikko vilkusi dzīvību. Bet tāds stāvoklis nav bijis ilgstošs. Viņas dzīves ceļā pagadījies uzņēmējs Kojamadas kungs, kurš dzimis tajā pilsētiņā, kur no cilvēku acīm slēpās māte ar meitu. Tas bijis likteņa pirksts.

Paslepus noskatījis Sidzuko, Kojamada iemīlējies viņā un ierosinā­jis noslēgt laulību. Sidzuko nenoraidījusi Kojamadu. Lai gan viņš bijis kādus desmit gadus vecāks, meiteni valdzinājis šā vīrieša cēlums un smalkā uzvešanās. Kojamadas kunga bildinājums ticis pieņemts, un drīz vien Sidzuko ar mati pārcēlušās uz dzīvi vīra Tokijas savrupmājā.

Kopš tā laika aizritējuši septiņi gadi. Šaja laikā ģimenē neesot noticis nekas sevišķs, vienīgi trīs gadus pēc Sidzuko kāzām nomirusi māte, un vēl pēc kāda laika Kojamadas kungs firmas darīšanās devies uz diviem gadiem ārzemju komandējumā. Kā Sidzuko izteicās, viņš atgriezies dzimtenē aizpagājušā gada nogalē, bet viņa vīra prombūtnes laikā, lai izkliedētu vientulības sajūtu, ik dienu gājusi pie privātskolotājiem, lai apgūtu tējas ceremonijas rituālu, ziedu sakārtošanas māku un mūziku. Lautātie draugi labi sapratušies un visus šos gadus bijuši laimīgi.

Kojamadas kungs esot ļoti izveicīgs veikalnieks, un aizritējušo septiņu gadu laikā viņam izdevies krietni palielināt savu īpašumu. Saimē viņš esot ieguvis nesagraujamu autoritāti.