Rampo Edogava - Nezvērs tumsā

Nav grūti iedomāties, cik neērti un aizvainojoši Sidzuko bija rādīt šis vēstules svešam cilvēkam. Tikai kādi ārkārtēji apstakļi varēja piespiest viņu pārvarēt kaunu un griezties pie manis pēc padoma. No vienas puses, tas liecināja par Sidzuko bailēm, lai tikai vīram nekļūtu zināms viņas pagātnes noslēpums — ka viņa zaudējusi nevainību jau pirms laulības; no otras puses, tas pierādīja, kādu dziļu uzticību viņa jūt pret mani.

— Man nav neviena tuva cilvēka, vienīgi vīra radi, un arī starp paziņām nav tāda, ar ko es varētu apspriest šo notikumu. Piedodiet par nekautrīgo uzmākšanos, bet man likās, ka tikai jūs spējat dot man padomu, ka rīkoties šādos apstākļos.

Šie vārdi un apziņa, ka skaistā sieviete grūtā brīdī saskatījusi manī balstu, lika manai sirdij priecīgi iepukstēties.

Sidzuko pamatoti bija izvēlējusies mani par padomdevēju. Pirm­kārt — tādēļ, ka es, tapat kā Oe Sjundejs, esmu detektīvstāstu rakstnieks, otrkārt — vismaz literatūras jomā — izceļos ar spilgti izteiktam loģiskās domāšanas spējām. Un tomēr, ja Sidzuko nebūtu tik ļoti man uzticējusies un neizturētos pret mani ar tādu labvēlību, viņa droši vien nemeklētu manu padomu.

Es, protams, apsolīju Sidzuko darīt visu, kas manos spēkos, lai viņai palīdzētu. Bet, kas attiecas uz Oes Sjundeja zināšanam par Sidzuko dzīvi, man neatlika nekas cits kā iedomāties, ka viņš ir uzpircis kādu no Kojamadu kalponēm vai arī pats atradis ceļu, kā ielavīties viņu mājā un no kādas slepenas vietas novērot Sidzuko. Spriežot pēc viņa vēstulēm, Sjundejs bija spējīgs izdarīt jebkādu neģēlību un nekrietnību.

Izvaicājis Sidzuko par manām versijām, biju ļoti pārsteigts, dzirdot atbildi, ka maniem minējumiem nav nekāda pamata. Izrādī­jās, ka visi kalpi dzīvo viņu mājā kopš senseniem laikiem un ir patiesi uzticīgi saviem saimniekiem. Mājas vārti un durvis allaž bija rūpīgi noslēgti, jo vīrs esot ļoti piesardzīgs cilvēks. Un ja nu kādam tomēr izdotos iezagties savrupmājā, tad viņš nekādi nevarētu iekļūt guļamistabā tā, lai nesastaptos ar kalponēm.

Patiesībā es toreiz pietiekoši nenovērtēju Oes Sjundeja spējas. Ko viņš, pat rakstnieks būdams, var panākt? Man likās, ka lielakais, ko viņš var nodarīt, ir iebiedēt Sidzuko ar šīm šausmu vēstulēm, jo sacerēšana un izdoma ir viņa trumpji. Palika neatrisināta tikai viena vienīga mīkla — kādā ceļā viņam izdevies iegūt tik sīkas ziņas par Sidzuko dzīvi, bet arī šo momentu es vieglprātīgi piedēvēju viņa glumajai veiklībai. Viņš acīmredzot ir izprašņājis Sidzuko tuvus cilvēkus, tādējādi iegūdams vajadzīgās ziņas. Izmantojot šādus argumentus, es centos nomierināt Sidzuko un stingri apsolījos viņai — jo tas bija izdevīgi arī man — katrā ziņā sameklēt Oei Sjundeju un mēģināt pierunāt viņu izbeigt šo nejēdzību. Noklausīju­sies manas domas, Sidzuko atvadījās.

Sarunā es nevis pievērsu uzmanību Sjundeja draudu vēstulēm, bet gan ar vismīlīgākajiem izteicieniem, kādi vien bija manā vārdu krājumā, centos nomierināt Sidzuko. Laikam jau tādēļ, ka tas man bija patīkami.

Šķiroties es teicu:

— Domāju, ka jums vīram nav nekas jāstāsta. Apstākļi nemaz nav tik nopietni, lai jums vajadzētu upurēt savu noslēpumu.

Biju tāds muļķis, ka centos pēc iespējas paildzināt prieku, kādu man sagādāja saruna ar šo sievieti par noslēpumu, kas nebija zināms pat viņas vīram.

Es tiešām apņēmos pildīt solījumu un noskaidrot Oes Sjundeja atrašanās vietu. Jau agrāk man nepatika šis cilvēks, kas visādā ziņā likās esam tiešs pretstats man. Manī neviļus izraisīja antipātijas rakstnieks, kas spēj dižoties ar skaļu popularitāti tādu anomālu lasītāju vidū, kurus spēja sajūsmināt veikli samudžināti sižeti; to pamatā parasti bija greizsirdīgi aizdomīgas un izvirtušas sievie­tes intrigas. Es pat sāku domāt, ka, gadījumā ja man izdotos atmaskot Sjundeja ļaunprātīgo un negodīgo rīcību, viņu varētu parādīt visai sabiedrībai ārkārtīgi nepievilcīgā gaismā. Toreiz man pat prātā neienāca, ka Oes Sjundeja meklēšana būs tik sarežģīta.

Oe Sjundejs, kā liecināja viņa paša rakstītās vēstules, pēc tam kad bija nomainījis daudz dažādu profesiju, pirms četriem gadiem pēkšņi bija kļuvis par detektīvromānu rakstnieku.

Viņa pirmais sacerējums iznāca tolaik, kad japāņu rakstnieki vel nebija publicējuši gandrīz nevienu detektīvromānu. Ka katra reta parādība, tas tika uzņemts ar lielu sajūsmu, un Oe tūdaļ kļuva par lasītāju mīluli.

Sevišķi ražens rakstnieks viņš nebija, tomēr laiku pa laikam laikrakstu un žurnālu slejās parādījās jauni viņa sacerējumi. Tie visi bija asiņaini, draudīgi, ļaunuma pilni darbi, kurus lasot stinga sirds un šermuļi skrēja pa kauliem, bet, lai cik tas būtu savādi, tajos tomēr slēpās neizskaidrojama pievilcība, un Oes popularitāte nema­zinājās.

Es gandrīz vienā laikā ar viņu pievērsos detektīvžanram, upurējot darbu bērnu un pusaudžu literatūras jomā. Rakstnieku, kas publicē­ja detektīvstastus, nebija daudz, tāpēc arī mans vārds kļuva diezgan pazīstams literārajās aprindās, bet mans stils tik krasi atšķīrās no Oes stila, ka mūs pamatoti varēja saukt par antipodiem. Viņš rakstīja drūmā, slimīgā, uzbāzīgā manierē, turpretī mani darbi izcēlās ar skaidrību un veselīgu saprātu. Tādējādi mēs abi kļuvām par rakstniekiem sāncenšiem. Reizēm pat nozākājām viens otra darbus. Pareizāk sakot, man par nožēlu, uzbrucēja lomā biju es, bet Sjundejs reizēm gan atvairīja manus izlēcienus, tomēr pa lielākai daļai neielaidās strīdos ar mani un klusējot turpināja publicēt savus šausmu pilnos sacerējumus.

Kaut gan zākāju Oes grāmatas, es tomēr nevarēju nejust, ka tām piemīt kāds nomācošs spēks. Viņa darbus it ka caurstrāvoja savāda kaisme, līdzīga slēptai ugunij, kas nespēj uzliesmot. Iespējams, ka tieši tur slēpās viņa darbu neizprotamā pievilcība. Daļēji var piekrist, ka šo spēku, kā pats Sjundejs apgalvoja savās vēstulēs, radījis viņa nerimtīgais naids pret Sidzuko.

Atzīstos, ka ikreiz, kad Sjundeja kārtējā grāmata saņēma jūsmīgas atsauksmes, mani urdīja asa skaudība. Mani pārņēma bērnišķīgs naids pret viņu un sirds dziļumos es perināju domu, ka man katrā ziņā jāpārspēj sāncensis.

Taču pirms gada viņš pēkšņi pārstāja publicēties un nozuda nezināmā virzienā. Bet ne jau tādēļ, ka viņa popularitāte būtu mazinājusies. Man nav zināms viņa nozušanas īstais iemesls, bet viņš tiešām iekrita kā akā, lai gan žurnālisti pielika visas pūles, lai nozudušo atrastu. Pat es, par spīti nepatikai pret šo rakstnieku, jutu neizprotamas skumjas. Tas var likties pārāk bērnišķīgi, bet man acīmredzot pietrūka jau pierastā ienaidnieka.

Tā nu Kojamada Sidzuko bija pastāstījusi man visjaunāko, ārkārtīgi savādo ziņu par Oei Sjundeju. Klusībā es priecājos par iespēju atkal tikties ar savu agrāko pretinieku — šoreiz gan, jādomā, visai neparastos apstākļos.

Pārdomājot visus notikumus, es nonācu pie secinājuma, ka Oe nolēmis īstenot savus literāros murgojumus. Šķiet, ka tādas domas nemaz nav tik pārsteidzošas, bet gluži loģiskas.

Kā teicis viens no Oes paziņām, «viņš pārtiek no izdomātiem noziegumiem». Viņš dzīvoja līdzi šiem asiņainajiem noziegumiem manuskriptu lapās, jūtot tādu pašu tieksmi nogalināt cilvēkus kā šo darbu varoņi slepkavas.

Lasītāji droši vien labi atceras to īpatnēji baigo noskaņu, kas tik raksturīga viņa sacerējumiem. Daudzi atceras, ka viņa romāni ir pārblīvēti ar sevišķi nenormālām aizdomām, noslēpumiem, cietsirdī­bu un vārmācību. Kādā darbā viņam pasprukuši šādi dvēseli stindzinoši vārdi: «…beidzot pienāca laiks, kad viņu vairs nespeja apmierināt tikai viņa sacerējumi. Noguris no šīs pasaules ikdienības un garlaicības, viņš bija jutis baudu, izklāstot uz papīra savus velnišķīgos izdomājumus. Tas bija mudinājis ķerties pie spalvas. Bet drīz viņam arī rakstīšana kļuva apnicīga. Kas vēl varēja sniegt asus pārdzīvojumus? Noziegums! Jā, atlika tikai pats noziegums. Vienī­gais, ko viņš vēl nebija izbaudījis, bija izsmalcināta nozieguma trīsas.»