Rampo Edogava - Nezvērs tumsā

— Lūdzu, runājiet mazliet klusāk!— Sidzuko pārtrauca mani.

Bija manāms, ka manas kvēlās pamācības viņa nedzird. Sievietes uzmanību saistīja kas cits. Reizēm viņa urbās ar acīm vienā noteiktā punktā un vērīgi ieklausījās. Viņa centās runāt pēc iespējas klusāk, it kā kāds varētu mūs noklausīties. Viņas lūpas bija zaudējušas krāsu un kļuvušas gandrīz neredzamas bālajā sejā.

— Skolotāj, vai tik es neesmu sajukusi prātā? Vai tas tiešām tā varēja notikt?— Sidzuko jautāja gandrīz čukstus.

— Par ko jūs runājat?— es atsaucos tāpat čukstus.

— Hiratas kungs slēpjas šajā mājā.

— Kur tad?— es apjucis vaicāju, nespēdams saprast Sidzuko teikto vārdu jēgu.

Neko neatbildot, viņa apņēmīgi piecēlās un, vēl vairāk nobālusi, ar rokas mājienu aicināja mani viņai sekot. Es ārkārtīgi satraucos, tomēr paklausīgi devos viņai līdzi. Pa ceļam viņa pievērsa uzmanību manam rokaspulkstenim, nez kāpēc palūdza to noņemt un atgriezās istabā, lai noliktu to uz galda. Cenšoties soļot pavisam klusu, mēs izgājām cauri īsam koridoram un drīz sasniedzām viņas istabu japāņu stilā celtajā mājā. Atbīdījusi starpsienu, Sidzuko sastinga, it kā būtu sava priekšā ieraudzījusi noziedznieku.

— Savādi. Vai tik jūs neesat kļūdījusies. Nu kā šis cilvēks gaišā dienas laikā varēja iekļūt jūsu mājā?— Es nepaguvu pateikt visu, ko gribēju, kad Sidzuko ar rokas mājienu lika man apklust un, paņēmusi mani aiz rokas, aizveda līdz istabas kaktam. Paraudzījusies uz griestiem, viņa it kā deva zīmi: «Lūdzu, klausieties!» Kādas desmit minūtes mēs lūkojāmies viens otrā un sasprindzināti ieklausī­jāmies klusumā. Bija dienas vidus, bet Sidzuko istabā, kas atradās plašās japāņu mājas pašā galā, nebija dzirdama ne mazākā skaņa. Valdīja tāds kapa klusums, ka varēja saklausīt pat asins pulsēšanu deniņos.

— Vai jūs dzirdat pulksteņa tikšķēšanu?

— Nē. Bet kur te ir pulkstenis?

Klusēdama Sidzuko vēl kādu laiku ellīgi klausījās. Beidzot it kā nomierinājusies atbildēja:

— Vairs nav dzirdams.

Mēs atgriezāmies hallē, kur Sidzuko saraustīti pastāstīja visai mīklainu atgadījumu.

Sidzuko sēdējusi savā istabā ar šuvekli rokās. Ienākusi kalpone un pasniegusi viņai iepriekš minēto Sjundeja vēstuli. Viņai pieticis ar vienu acu uzmetienu, lai jau pēc aploksnes saprastu, kas ir sūtījuma autors. Paņemot vēstuli rokās, viņa šausmīgi uztraukusies, bet sapratusi —ja to atliks sāņus, tad uztraukums kļūs vēl lielāks, tādēļ Sidzuko trīcošām rokām atplēsusi aploksni.

Uzzinājusi, ka turpmākie Sjundeja nodomi skars arī viņas vīru, Sidzuko aiz bailēm nekur nav spējusi rast sev mieru. Pati neapzinā­damās, kāpēc, viņa piecēlusies un devusies uz istabas kaklu. Ejot garām skapim, viņas uzmanību saistījusi kaut kur no augšas plūstoša, tikko saklausāma kukaiņa sīkšanai līdzīga skaņa.

— Pirmajā brīdī likās, ka man džinkst ausīs, bet, uzmanīgāk ieklausījusies, sapratu, ka šī skaņa ir pavisam dīvaina — it kā cits pret citu atsistos metāla gabaliņi: tik-tak, tik-tak.

Sidzuko tūdaļ ienākusi prātā doma, ka bēniņos slēpjas cilvēks un dīvainā skaņa ir viņa kabatas pulksteņa tikšķēšana.

Ja Sidzuko nebūtu iegājusi istabas kaktā, ja istabā nebūtu valdījis tik dziļš klusums un ja viņas nervi nebūtu uzvilkti kā stīgas, tad diez vai viņa varētu saklausīt šīs tik tikko dzirdamās klusinātās metālis­kās skaņas, kas plūda no bēniņu puses. Bet varbūt pulkstenis atrodas kaut kur viņai blakus un tā tikšķēšana līdzīgi atstarotiem gaismas stariem atbalsojas griestos, un tikai tādēļ šķiet, ka skaņas nāk no bēniņiem? Sidzuko ļoti vērīgi aplūkojusi apkārtni, bet nekāda pulksteņa tur nav bijis.

Pēkšņi viņa atcerējusies teikumu no saņemtās vēstules: «Kas zina, varbūt es, pārvērties Tavā ēnā, pašreiz cieši raugos Tevī no Tavas istabas kakta…»

Sidzuko uzmanību piesaistījusi sprauga griestos, kas izveidojusies, kādam dēlim mazliet atlūstot no sijas. Viņai licies, ka šajā tumšajā spraugā pazibējušas Sjundeja acis.

«Tas esat jūs, Hiratas kungs?» Sidzuko šausmās izdvesusi. Nespē­dama novaldīt asaras, viņa, tāpat kā karavīrs, kas gatavs padoties pretiniekam, uzrunājusi cilvēku bēniņos. Sidzuko klusajos čukstos skanējusi neviltota lījgšana: «Man gluži vienalga, kas ar mani notiks. Esmu gatava darīt visu, lai tikai jus nomierinātos. Ja vēlaties, varat nogalināt mani. Tikai, lūdzu, lieciet mierā manu vīru. Es sameloju viņam, un man bail, ka viņš var aiziet bojā manis dēļ. Apžēlojieties! Es lūdzu jūs, neaiztieciet viņu!»

Nekādas atbildes no augšas nav bijis. Atjēgusies no bailēm, Sidzuko ilgi stāvējusi ka sastingusi uz vietas, jo nespējusi pārvarēt nomākto garastāvokli. No bēniņiem vēl arvien skanējusi klusa tikšķēšana. Nekādas citas skaņas nebija dzirdamas. Tumsā paslēpies nezvērs laikam pat neelpoja un klusēja kā mēms.

Nomācošais klusums atkal iedvesis Sidzuko neaprakstāmas šausmas. Nespēdama ilgāk palikt mājās, viņa izskrējusi no istabas un metusies ārā uz ielas. Pēkšņi atcerējusies mani un, atmetot visas šaubas, devusies pie telefona automāta.

Klausoties Sidzuko stāstu, es neviļus atcerējos vienu no drausmīgā­kajiem Oes Sjundeja stāstiem «Izpriecas bēniņos». Ja pulksteņa tikšķēšana, ko Sidzuko uztvērusi, nebija dzirdes halucinācija, ja Sjundejs tiešam bija paslēpies bēniņos, tad tas nozīmēja, ka šā stāsta saturs visā pilnībā bez atkāpēm tiek īstenots, un šāda rīcība bija gluži Sjundeja dabā.

Labi atceroties «Izpriecas bēniņos», es ne tikai nespēju pārvērst jokā gandrīz neticamo Sidzuko stāstu, bet arī pats sāku just paniskas bailes. Man tā vien likās, ka es pats savām acīm esmu redzējis bēniņu tumsā ņirdzošu, uzblīdušu resni Oei Sjundeju sarkanā klauna cepurē un āksta tērpā.

Apspriedies ar Sidzuko, es nolēmu, tāpat ka privātdetektīvs stāsta «Izpriecas bēniņos», uzkāpt augša un pārliecināties, vai tur nav palikušas kādas pēdas, un, ja tās tiešam būs, tad izpētīt, kādā veidā šis cilvēks nokļūst bēniņos.

Tas taču ir ļoti bīstami — Sidzuko centas mani atturēt. Bet es atslumu viņu sānis un, izmantojot pieredzi, ko bija uzkrājis mans priekštecis Sjundeja stāstā, pacēlu dēļu segumu virs skapja un kā pieredzējis elektromontieris sāku veikli rāpties augšā. Mājā vēl arvien nebija neviena cita, vienīgi kalpone, kas bija mani sagaidījusi, bet arī tā pašlaik rosījās virtuvē, tādēļ neviens nevarēja mani pārsteigt.

Bēniņi gan nelikās tik skaisti kā Sjundeja stāstā. Māja bija veca, un vienīgi pirms Jaunā gada, kad Japānā tiek uzpostas visas telpas, griestu pārsegums bija ar sārmu attīrīts no sodrējiem. Taču kopš tā laika jau pagājuši trīs mēneši, bēniņos atkal sakrājušies kvēpi un visi kakti aizauguši ar tīmekļiem. Labi saprazdams, ka tumsā nekā nesaredzēšu, es iepriekš biju palūdzis Sidzuko kabatas lukturīti un tagad, piesardzīgi pārvietojoties pa sijām, virzījos tuvāk tai vietai, kas mani visvairāk interesēja. Es orientējos pēc blāvas gaismas stariņa, kas no lejas iespīdēja griestu spraugā, jo laikam pēc pēdējās uzkopšanas pārseguma dēļi nebija, kā nākas, atlikti atpakaļ. Bet, paspēris tikai dažus soļus, es ieraudzīju ko tādu, kas mani izbiedēja.

Kāpdami uz bēniņiem, es vēl apšaubīju Sidzuko stāsta patiesīgu­mu, bet tagad viņas minējumi pilnīgi apstiprinājās. Bēniņos bija skaidri redzamas cilvēka pēdas.