Rampo Edogava - Nezvērs tumsā

Es sastingu. No domas, ka neilgi pirms manis šo pašu ceļu, saplacis kā indīgs zirneklis, bija mērojis Oe Sjundejs, kuru es pazinu tikai pēc viņa darbiem un nekad nebiju redzējis dzīvē, mani pārņēma neaprakstāms pretīgums. Mazliet atģidies, es devos tālāk, sekojot vai nu roku, vai kāju pēdām, ko te nesen sijas putekļos atstājis cilvēks, kurš bijis bēniņos. Lūk, viela, no kuras līdz Sidzuko aizskanēja pulksteņa tikšķēšana. Spriežot pēc tā, ka šeit putekļi pamatīgi noslaucīti, cilvēks te bija uzturējies krietni ilgu laiku.

Kā sapnī es sekoju cilvēka, kam vajadzēja but Oem Sjundejam, pēdām. Viņš laikam bija apstaigājis visus bēniņus, jo viņa nekārtī­gās pēdas bija manāmas it visur. Griestu pārsegumā virs Sidzuko istabas un kopējās guļamistabas es ieraudzīju spraugas, un tieši ap tām putekļi bija noslaucīti vairak nekā citur.

Atdarinot stāsta «Izpriecas bēniņos» varoni, es caur spraugām palūkojos lejup un tūdaļ sapratu, kādu baudu Sjundejs varēja gūt no šādas novērošanas. Lejas pasaule, kas pavērās caur dēļu spraugām, likās tik savāda, ka citādos apstākļos tā vienkārši nebūtu iedomājama. Mani sevišķi satrauca Sidzuko, kas bija noliekusi galvu. Cik dīvains var izskatīties cilvēks, ja uz viņu raugās no neparastas vietas.

Mēs esam pieraduši uz citiem un arī uz sevi raudzīties no malas. Tādēļ cilvēks, lai cik pareizi viņš domās iztēlotos sevi, nekad neiedomāsies, kāds viņš izskatās no augšas. Un te jau ir viņa vājā vieta. No augšas cilvēks saskatāms viņa dabiskā, neizdaiļota veidā, kas dažreiz ir visai nepievilcīgs. Sidzuko augstās frizūras (tūdaļ jāpiebilst, ka no augšas tā likās pavisam citāda) ielokā starp priekšējām matu šķipsnām un pakausi bija skaidri saskatāmi putekļi, un salīdzinājumā ar citām frizūras daļam, kas izcēlās ar retu skaistumu, šī vieta šķita nepatīkami netīra. Raugoties uz Sidzuko no augšas, es skaidri redzēju uztūkušo sarkano svītru, kas no kakla stiepās pa muguras koši balto ādu un nozuda kaut kur zem tērpa. Šo atklājumu dēļ Sidzuko man vairs nelikās tik izsmalcināta ka agrāk. Toties viņai piemītošā apbrīnojamā juteklība iedarbojās uz mani arvien spēcīgāk.

Visvairāk mani satrauca jautājums, vai bēniņos nav palikuši neapstrīdami pierādījumi, ka tur bijis tieši Oe Sjundejs. Iededzis lukturīti, es vērīgi aplūkoju apkārtni, bet uz grīdas atstātie roku un kāju nospiedumi bija sajaukti, neskaidri, un, protams, tajos nevarēja atšķirt atsevišķu pirkstu nospiedumus. Tāpat kā «Izpriecās bēniņos», Sjundejs nebija aizmirsis parūpēties par cimdiem un zeķēm. Un tad neuzkrītošā vietā, kur koka balsts savienojas ar griestu siju, tieši virs Sidzuko istabas, es pēkšņi ieraudzīju nelielu, tumši pelēku, apaļu priekšmetu. Tas bija pogai līdzīgs apaļš priekšmets ar iegravētiem burtiem R.K.BROS.CO. Paņēmis to rokā, es tūdaļ atcerējos krekla pogu, kas bija minēta «Izpriecās bēniņos», tomēr, par spīti līdzībai, mans atradums izskatījās citāds. Tā drīzāk bija cepures rota, bet toreiz es nevarēju precīzi noteikt šā priekšmeta nozīmi. Vēlāk es to parādīju Sidzuko, bet viņa tikai pakratīja galvu.

Es centos noskaidrot, kādā veidā bēniņos varēja nokļūt Sjundejs. Sekojot pēdām, es secināju, ka tās izzūd virs pieliekamā blakus priekštelpai. Rupji noēvelētos deļus, kas veidoja pieliekamā griestus, varēja bez liekas piepūles atbīdīt — vajadzēja tos tikai mazliet pacelt uz augšu. Es laidos lejā, uzkāpu uz salauzta krēsla, kas bija nomests pieliekamajā, un iegāzos durvīs. Tas nebija aizslēgtas, tādēļ no belziena atvērās. Tieši sev priekšā es ieraudzīju betona sētu, kas bija tikai nedaudz augstāka par cilvēka augumu.

Tātad Oe Sjundejs, nogaidījis brīdi, kad uz ielas nav neviena cilvēka, pārkāpj pār šo sētu (kaut arī sētas augšmalā saspraustas stikla lauskas, pieredzējušam kramplauzim tas nevar būt nopietns šķērslis), ielien neaizslēgtajā pieliekamajā, bet no tā uzrāpjas bēniņos.

Atrisinājis mīklu, kādā veidā Oe iekļuva bēniņos, es biju mazliet vīlies, jo visa šī lieta izrādījās pārāk vienkārša. Nicinot savu pretinieku, es nodomāju, ka šādu triku spētu izstrādāt pat kāds veiklāks pusaudzis. Bailes no neizprotamā un noslēpumainā izzuda, un to vietā uzradās visparastākais piktums. Bet pretinieka nievāšana un pietiekama nenovērtēšana bija rupja kļūda, ko es diemžēl sapratu daudz vēlāk.

Līdz nāvei pārbiedētā Sidzuko teica man, ka šajā gadījumā, kad briesmas draud ne tikai viņai, bet arī viņas vīram, viņa ir gatava upurēt savu noslēpumu un meklēt palīdzību policijā, bet es, neticot Sjundeja nodomiem un nievājot viņu, sāku Sidzuko pārliecināt, ka Sjundejs neīstenos neprātību no «Izpriecām bēniņos» un nesāks laist lejup indi, ka Oes Sjundeja slēpšanās bēniņos nemaz neliecina par viņa nodomu kādu nogalināt. Patiesībā viņš gluži kā bērns gūst prieku un baudu no tā, ka iedveš bailes Sidzuko, un meistarīgi tēlo, ka sadomājis izdarīt drausmīgu noziegumu. Galu galā viņš ir tikai rakstnieks un viņa rokas pārāk īsas, lai īstenotu tādas ieceres. Es visādi centos mierināt Sidzuko, bet ļauna nojauta neatstāja viņu, tādēļ viņas drošības labad es apsolīju griezties pie sava drauga, kuram ārkārtīgi patika dažādas noslēpumainas dēkas, ar lūgumu katru vakaru stāvēt sardzē pie pieliekamā durvīm.

Sidzuko savukārt nolēma atrast ieganstu, lai uz kādu laiku viesistabu mājas eiropeiskās daļas otrajā stāvā pārveidotu par guļamistabu. Tur griestos nav nekādu spraugu, un no turienes neviens nevarēs slepeni izsekot viņu.

Šie abi piesardzības pasākumi tika īstenoti jau nākošajā diena, bet nezvēra tumsā Oes Sjundeja — drausmīgā, dēmoniskā roka, neņemot vērā šos daļējos pasākumus, divas dienas vēlāk, deviņpa­dsmitā marta vēlā nakts stundā, precīzi, kā bija minēts iepriekš izteiktajā brīdinājumā, laupīja dzīvību savam pirmajam upurim. Tas bija Kojamada Rokuro.

Sjundeja vēstulē pēc paziņojuma par viņa nodomu nogalināt Kojamadas kungu bija teikts: «…man nekur nav jāsteidzas. Es nekad neko nedaru steigā.» Kāpēc šoreiz viņš nebija ievērojis savas tradīcijas un izdarījis noziegumu jau trešajā dienā pēc vēstules nosūtīšanas? Varbūt tas bijis sava veida taktisks gājiens — ar vēstuli tīšām maldināt Sidzuko, lai tad dotu viņai gluži negaidītu triecienu. Vēlāk man pēkšņi iešāvās prata pavisam cita doma.

Saklausījusi bēniņos pulksteņa tikšķēšanu un nolēmusi, ka tur slēpjas Sjundejs, Sidzuko raudādama bija lūgusi ļaundari saglabāt dzīvību viņas vīram, līdz ar to vēlreiz dodot Sjundejam iespēju pārliecināties par viņas neviltoto pieķeršanos vīram. Sjundeja droši vien vēl spēcīgāk būs uzliesmojusi greizsirdība, bet vienlaikus viņš nevarēja nenojaust arī viņam draudošās briesmas. Vai viņš nebūs teicis pats sev: «Lieliski! Ja jau tu tik karsti mīli savu laulāto draugu, tad man vairs nav ko ilgāk gaidīt un es pēc iespējas ātrāk novākšu viņu pie malas.»

Un tomēr Kojamadas Rokuro bojāejas apstākļi likās ļoti dīvaini.

Tiklīdz Sidzuko paziņoja man par vīra nāvi, es tajā pašā vakarā ierados pie viņas un lūdzu pēc iespējas sīkāk izstāstīt visu, kas bija noticis tajā liktenīgajā dienā. Izrādījās, ka Kojamadas kunga uzvedībā nekādas pārmaiņas nebija manītas. Atgriezies mājās no darba mazliet agrāk nekā parasti, paēdis vakariņas un devies pari upei uz Koumi paspēlēt ar draugu japāņu dambreti «Go». Vakars bijis silts, tādēļ viņš nav uzvilcis mēteli, bet izgājis no mājām, ģerbies viegli oderētā tērpā «avase» un uzmetis tam virsū tikai biezāku apmetni «haftri». Nesteidzīgiem soļiem viņš aizgājis uz upes pusi. Pulkstenis bijis ap septiņiem vakarā.