StaVl Zosimov Premudroslovsky - Trakais detektīvs. Smieklīgs detektīvs

– Dod man syudy. – Idots pacēla roku un paņēma vienu mazu skalu. – Paskatieties, skaitļi: viens tūkstotis.. astoņi simti.. deviņdesmit septītais.. vai tikai septītais… Tas nav skaidrs.

– Un mēģināsim?! Vīns, ej … – ieteica Tastatūra.

– Es nezinu, es nezinu. Nāc, pamēģini, tu esi sieviete, tu un velns nenokritīsi. – piekrita krupis.

– Kāpēc? – Idots iejautājās. – Labāk Sanktpēterburgā pagriezieties pret antīkās mākslas darbu tirgotāju, kāds tas ir.

– Jā, mēs mēģināsim pa vienam, labi,.. nomazgājiet to, un pārējo nodosim antikvariātu tirgotājam… Jā, krupis?

– Nu, nāc, kurš ir pirmais? Idots jautāja.

– Taustiņš. – teica krupis. – viņš ieteica.

– Nu jā, ja nenomirsi, var dzert.

– Ko jūs darītu bez manis, zemnieki. Un es nebaidos mirt. Es esmu mans…

– .. no mirkšķināšanas. – iepazīstināja ar Idotu un, atvaļinājumu paņēmis, par bļāvēju.

– liellopi! – Vecā sieviete ar zēna plaukstu iepļāva uz pleca un, paņēmusi fanu, saplēsa korķi no pudeles. Šņaukts. «Vīns..» viņa pasmaidīja un iesūka saturu mierīgi. Norijis un ņurdējis. – Kryaaaa! forši.

– Nu ko? – jautāja krupis, norijot siekalas.

– Labi. Kaut kas jau sāka spēlēt manā galvā.

– Jā, muļķīgi. – Idots kliedzoši atbildēja, izdzēdams savu pudeli.

– Jā, ellē zina. Bet vai tas ir vecs?! – teica, paskatījies apkārt jau tā tukšajai pudelei, krupim.

– Un pieņemsim vēl vienu.. – jautrā vecmāmiņa ieteica. – Tatāri nedzīvo bez pāra.

– Tātad ir palikuši tikai trīs. – Idots sašutis sacīja. – Ko mēs nododam?

– Klausies, ko?! Dzert, dzert šādi, karaliski. Reiz mēs dzīvojam. Un pudeles jau ir antīkās. Tās ir tukšas vai pilnas. Tiek novērtētas pudeles, nevis vīns.

Un viņi izdzēra pārējās trīs glāzes. Viņi sēdēja uz baļķa un aizdedzināja cigareti: Idot – Marlboro, Krupi – Belomor un vecmāmiņu Clavka vecmodīgi – kazas kāju. Tā viņi izgāja, nepabeidzot smēķēšanu, sēdēja…

APULAZS 4

– Ahhhh!! Ahhh!!! – dzirdēja no pagalma.

– kas tas ir? – izlēca no gultas Ottila, sev pajautājot. Viņa prāts joprojām bija sapnī, un viņš lēnām nokrita uz spilvena un tūlīt pat krācēja.

– Ahhhh!!! – Blops atkal uzlēca un nokrita otrādi no gultas. – ak, sasodīti. – Viņš satvēra pieri ar plaukstu. – Ko tu kliedz, muļķ?

Bāla Isolda Fifovna ienāca istabā ar paplašinātām acīm, ar abām rokām aizsedzot spraugas muti.

– Aa, aa. viņa sašņorēja un ar pirkstu norādīja uz durvīm.

– Kas vēl? – sēžot uz grīdas, jautāja Klops.

– Tur, kūtī…

– Kas tas ir kūtī? runā skaidrāk…

– Ir miris kaķis…

– Kāds kaķis? Ottila atkal jautāja, noberzdama pietūkušo pieri. – Par ko tu runā?

– Māmiņ! – Izkliedējusi acis uz balss grīdu, viņa teica.

– Tagad, redzēsim. – Ottila piecēlās kājās un basām kājām devās apakšbiksēs uz šķūni.

Vakar viņš atgriezās vēlu vakarā, kad visi gulēja, un tāpēc nejautāja par ieslodzīto viltībām. Žinka viņam sekoja.

Kūtis izskatījās pārblīvēta. Visas nevietā izkaisītās paliek nemainīgas. Atkritnes vidū sēdēja osteroīds Odnoglazovičs: pensionārs, darba veterāns, sestās kategorijas lopkopis, dzimis astronautikas dienā. Vecmāmiņas Klawka vīrs, precīzāk, Claudius Aldarovna von Schluchenberg, barona meita, Ļeņina nelikumīgais dēls. Viņa visiem to pateica.

– ko tu te dari? jautāja Ottils, vecs vīrietis, kurš cieš no distrofijas.

– Es sēžu. – vectēvs mierīgi atbildēja un pievilka telefonu.

– Es redzu, ka jūs nedarbojaties.

– Un ko tad tu jautā?

– Kā jūs šeit nokļuvāt? – piebilda Isolda bass.

– Ej, es to izdomāšu. teica Bedbugs sievai un pagriezās pret vectēvu. – Atbilde.

– Caur caurumu sienā Osteroīds pamāja ar galvu.

Ottila devās cauri miskastei līdz caurumam sienā un ieraudzīja govs aizmuguri, kas pacēla asti. Viņš paskatījās uz viņu un bija šausmās: bija redzami māju jumti.

– Vai ir iela vai kaut kas? viņš jautāja savam vectēvam.

– Heh, protams.

– Un kur ir visi mani liellopi? – Pirmais, kas ienāca prātā Klopu, kurš ar sānu redzi un ausu maņu apmatojumu raudzījās apkārt kūtim no iekšpuses. «Jā, atņemiet pakausi,» viņš iesaucās un izvilka govs asti. Viņa atriebībā izlēja viņam straumi, piemēram, no ugunsdzēsības šļūtenes, ar spiedienu simts atmosfēras. Ottila aizlidoja no spiediena par diviem metriem uz aizmuguri, un pakauša ienāca cūku mēslos. Isolda ar inerces palīdzību piegāja pie viņa un ieķērusies noliecās ar galvu pret viņas krāšņo krūtīm. Un viņa gribēja piesieties…

– Fu! – Viņa kliedzoši izmeta galvu atpakaļ sūdos un ar sānu redzi vēroja, kā no cauruma izlijušā machi spiediens nokrīt: «Muuuu!!!» – govs nobļāva, dartanula un paņēma viņu atpakaļ, vicinot asti no bzyk. un citi kukaiņi.

– Kur ir atslēga? – vectēvs jautāja un izlaida dūmu riņķi.

– kas ir galvenais? – ebrejs atbildēja Bedbugam, pieceļoties no mēslu sūdiem.

– Mana sieva, kuru jūs nosodījāt verdzībā!!! – Osteroīds nočukstēja un ar rokām noliecās uz ceļiem piecēlās. Viņa seja pauda nāvi.

– Isolda!!

– Ko, mīļā?

– Kur tu redzēji kaķi?

– Tur, caurums. Viņa izkāpa no šejienes un pārcēlās? – iekrita Isoldes krāsā. – Es gribēju viņu izkrāpt, apskatot, un viņa pārvērtās par mūmiju un šo vectēvu-babai.

– Kur ir mana sieva, fašiste? – noraizējies Osteroīds.

Kur ir šie viesstrādnieki? – jautāja Klopa sieva.

– es nezinu? – paraustīja plecus Isolde. – Vakar vakarā viņi sēdēja trijatā, šeit.

– Un tad? – Ottila piecēlās. – Un jūs – apsēdieties, tagad mēs to izdomāsim.

– Un tad es devos gulēt.

– Kur viņi devās? Ar abiem labi, bet krupis?! Viņu soda ar arestu ar piespiedu darbu. Viņi aizbēga. Escape!!! Steidzami piezvaniet Intsefalata. Mums ir aizbēgšana.

– Un kur ir mana sieva? – vectēvs drebošā balsī teica.

– Viņa neatnāca praktizēt piespiedu darbu. Viņa sēdēs tā pati … – Bedbugs bija nikns.

– Boss!!! Apchi, sacīja Intsephalopath, un parādījās caurumā no ielas puses.

– Ak, tu jau esi šeit? – Ko tu kliedz? – izlēca Bedbugs. – Ātri, slavē.

– Blablabla, apchi, patrons, vai tu esi šeit? Es domāju, ka tu esi mājā, tāpēc es iekliedzos.

– Kāpēc?

– Tātad, šo, apchi, es atvedu…

– Kam?

– Ķīmiķis, apchi, – atbildēja Intsephalopath, un viņa krūzes vietā caurumā parādījās rudmatis, pārklāts ar pūtītēm un zušiem, kādam ciema iedzīvotāja slīpajam, zilgani sarkano acu purnam un nekavējoties nomainījās pret Arutunova seju.

– Nu kā? – jautāja kaprālis.

– Kas, kā? – Otila iesaldēja vaicādama skābi. «Vai jūs to man piedāvājat?» Es esmu precējusies, lūdzu…

– Nē, kārtridžs, es viņu aizturēju, apchi, – Un Incephalopath iesvieda ķīmiķi caurumā, – rāpo, nāc, bieza pakaļa. – Bet viņš iestrēga ar minēto vietu viņā. Kā viņi saka: ne tudy, ne syudy. Tieši tā, puscentrs reklamētajā vietā. Tātad ēzelis neiebrauca. Acephalopath palika aiz sienas, blakus ķīmiķa pakaļai uz ielas.

– ko viņš izdarīja? Tas pats kaņepes berzē?

– Nē, sliktāk. Izsmiekls mājās apchi, dzīvnieki. – atbildēja Harutuns no aiz sienas.

– Mani liellopi, ko gribu, tad es veidoju.., fu, es veidoju. – smidzināšana ar ziloņiem, ar ķīmiķi.