StaVl Zosimov Premudroslovsky - Trakais detektīvs. Smieklīgs detektīvs

Vecais vīrs pārbaudīja ēku, kas bija puse no ķieģeļiem. Sakļautās spraugas sienās tika aizlāpītas: vai nu sapuvis saplāksnis, tad jumta seguma materiāls, pēc tam maisi.

– Jūs varat. Tikai tas viss ir jāaizstāj. Jā, un jūsu sienas ir novecojušas.

– Un cik viņi ir veci?

– Ak vai! Priekšnieks, jā, cik es atceros, šī ēka stāvēja. Šeit kādreiz bija kāda tirgotāja pagalms. Viņi saka, ka revolūcijā viņi nozvejotas bēguļojošās no sarkanām spalvām, un tur viņi nonāca kopā ar visu ģimeni.

– Kur?

– Kas, kur?

– Nu, labi izdarīts.

– Ah, tā šeit kūtī. Tad tā bija noliktava, bet pēc kara – cietoksnis.

– jautri. Vai jūs to varat izdarīt? Protams, neizjauciet līdz galam. Dzirnavas joprojām ir spēcīgas, tās ir arī akmens. Vienkārši pabeidziet tos.

– Smalks pulkstenis nedarbosies. Turklāt jums ir nepieciešams palīgs, nevis viens, vismaz divi. Un, protams, avanss, tad būs stimuls.

– Nu, jau iepriekš būs smalks pulkstenis, bet redzēsim. Bet es maksāšu, ja tas ir tā vērts. Tāpat kā – es došu atalgojumu, un tiesnesis piešķirs to. Tāpēc mēs vienojāmies. Un māceklī es jums teikšu Idot. Vai tu to zini?

– Protams. Šis ir rūķis no Kyzikhston. – vecais vīrs iesaldēja skābs.

– Un kas?

– Jā, viņš ir narkomāns, es drāzīšos. – vecais vīrs ar pirkstiem sadūra Ādama ābolu.

– Un tu?

– Es? Sasodīts, tas ir šī muļķa galvenais muļķis, kuru ievēroja.

– Un kas, vai viņi tiešām sazinās? viņai ir labi pret viņu.

– Jā, viņš piedāvāja viņai papildu ienākumus. Dzerot, protams.

– Tiesā, protams, jūs neliecināsit šos vārdus pret Idot.

– Tu mani tur kādam, priekšniek. Es neesmu kuce. Es neesmu bijis šajā zonā un nedejošu uz jūsu pīpes. Labāks laiks nekā brīvkauss.

– atdzesē. Tas esmu es. Kā būtu, ja?!

– es saprotu, boss.

– Un vai Baba Kļava var strādāt?

– Protams. Lai arī viņai ir 65 gadi, viņa arkls kā buldozers. Bet Idot?! Būs problēmas.

– Viņi to nedarīs. Es viņu piesaistīšu arī.

– Un nauda visiem vienādi?

– Tu vairāk, bet pēc smalkām stundām.

– Un ja mēs to darīsim, un mēs neizstrādāsim labu pulksteni?

– Saņemiet man čīkstēšanu, un sods netiek piešķirts. Daudz darba.

– Bet ko tur celt?

– Cūciņa ir jāpalielina. Es gribu, lai būtu cūkas. Nu, tā, rokas?

Vecais vīrs paraustīja plecus.

– Nu, ja šajos apstākļos trīs gabali.

– Jūs esat četri, un neaizmirstiet par terminu.

«Tas un tas,» viņš papurināja galvu, skūpdamies pie šķūņa, «protams, es tam piekrītu.»

– Tad mēs vienojāmies. Vai samaksāsit. Es jums došu naudu, bet jūs esat arī pieprasīti, jūs to sagriezat, krupis?

– Oooo, man?! Sūdu jautājums, boss, darīsim to!! – Vecais vīrs dziļi elpoja un aizdedzināja vēl vienu cigareti. – Tātad, es tāds kā meistars?!

– Liekas.

– Un kad sākt?

– Un pat tagad es teikšu Arutunam, ka Idota un vecmāmiņa Klavka atved. Un šeit ir Idot.

– Atceries moronu, viņš parādīsies.

Idots parādījās durvju ailē.

– Nu, ko tu atnesi? – Bedbugs pagriezās pret Bērnu.

– skaidrā naudā.

– cik daudz?

– Pietiek pāris gabalu?

– Pietiek, bet tas vēl nav viss. Jūs palīdzēsit vecajam, viņš jums visu izskaidros.

– Uz šo? Ak, priekšnieks, viņš ir caurs.

– Es tagad izraušu tavu aci, atbildēšu par tirgus, uzzīmēšu? – un krupis steidzās ar Pitchfork, kas nebija tālu, pie Idotas.

– Pagaidi! – Es saņēmu Idotas gaisa pistoli. – Tagad es šautu olas.

– Ak vai? Vai tu esi ar pistoli?

– Viss ir likumīgi, galva. Tēvs iedeva. Šeit no šādiem gliemežiem.

– Vai tev nav bail? Jūs atrodaties arestā. Vai es varu piezvanīt tēvam? Viņš nepadarīs tevi noplūdušu, bet viņš tev iedos pipetes, tu to atcerēsi visu mūžu. Un kur jūs saņēmāt, ka krupis ir pilns ar caurumiem?

– Jā, visi runā ciematā.

– Ko tu skrāpi, Kalbits sejā. Kāpēc viņi man acīs nesaka mīzt?

– Tātad, nomierinieties un strādājiet, ja nevēlaties problēmas… Viss… Kluss! Es teicu: jūs strādāsit vietā, laika posmā!!! – visā pagalmā kliedza rajona ģenerālis Klops Ottila Aligadzhievich.

– Tātad yazh traks? – pārsteigts Idot.

– Labi. Sāksim no sākuma: kāda veida bagāžnieks?

– mīna. Tas ir, tēvs deva.

– Vai ir atļauja?

– Ir.

– Pārbaudiet to. Bet jūs par valsti nemulsinājāt, tāpēc noalgojāt traktoristu, kurš šo ar kaņepju arklu. Un jūs kopā ar viņu izstrādāsit terminu.

– Un šeit es to nedarīšu. Jūs nepierādīsit.

– es nepierādīšu? Šobrīd internetā es nosūtīšu vakardienas sarunas ierakstu youtube, un tētis nepalīdzēs.

– Červonets, tieši tā? – piebilda vecais vīrs.

– Un jūs aizverat hailo, schmuck! – izbļāva Idota.

– Kluss, kluss. Redzi, pimpochka? – Ottila norādīja uz pirmo nozveju uz žoga. – Šī ir video kamera. Jūs varat pateikt sveiki savai ģimenei.

Bērns neko neteica.

– Toto, nāc un stundas laikā šeit darba drēbēs.

Jūs varat atvest tēvu. Es ceru, ka viņš ar prieku uzzinās, ko dara viņa patēvs. Mantinieks! Jūs varat sabojāt viņa reputāciju uz visiem laikiem.

– nevajag stāstīt tēvam. Es strādāšu.

– Tas ir labi. Pēc nodošanas ekspluatācijā jūs saņemsiet arī torņus. Un jūs sakāt savam tēvam, ka esat atradis darbu pie manis. Vai esi to saņēmis?

– Jā.

– Arī dodieties pie vecenīte Klavka un sakiet, ka es viņai steidzami zvana.

– Un ja viņa nenāk?

– Sakiet, ka es jūs arestēšu visu likuma bardzību dēļ.. Ejiet.

Tā brigāde sapulcējās un sāka atjaunot šķūni, kurš, piemēram, kā ērkšķis acī, Ottila pirms grēmas jau piecus gadus tika cauri Islinga naglai. Un Bedbugs nevarēja vai negribēja tam atrast laiku. Kopumā Ottila bija slinks cilvēks, vai drīzāk, viņam bija vieglāk noķert lauvu, nevis celt vai tīrīt liellopus. Drīz vien Arutuns ieradās ar krupja nazi un bez tiem, kas pieķerti. Acīmredzot Klaudija brīdināja visus, vai arī tie ir izsmelti. Tālāk likumsargi devās ap ciemata novietnēm, meklējot jaunu govi, kura pazuda no turīgās Lidergos ģimenes. Meklējumi nebija ilgstoši, un burenka tika atrasta lielas nabadzīgas Sarikulovu ģimenes kūtī. Bet stādīt ģimenes īpašnieks nedarbojās. Viņš nonāca noliegumā un vainoja nepilngadīgus bērnus, viņi saka, izsalkuši, ka viņi nozaga govi, un īpašnieks neko par to nezināja, iemesls ir gada iedzeršana. Burenka tika atdota, un Sarikulovam draudēja, ka agrāk vai vēlāk viņš ielidos un apsēdīsies.

APULAZS 3

Nākamajā rītā Ottila pamodās no saplēstiem paklājiem no apcietinātās notiesāto brigādes, kas sastāv no: Krupis – priekšnieka tipa, Idota – neizmēra sānu kāju un vecmāmiņa Kļava – komandas zvaigzne.

– Kur tu iemeta dēli, muļķis? – mutiski Idot, caurdurt kāju ar naglu.

– Un ko, vai jūs iedziļināties bumbiņās? Viņa karājas uz jūsu pēdas! – krupis iejaucās, lai kundze smejas.

– Tu dari, medūz, mirsti. – Idots atbildēja vecajam vīram, – un tu, vecā sieviete, tu joprojām metīsi dēli ar nagiem, es to ielikšu pakaļā.

– Skaties, neraizējies par neļķēm, īpaši uz Žabinu! – bass grabēja bez vecmāmiņas Kļavas.

– Tātad, notiesātie, ka mēs kliedzam, bet kautiņa nav? – Ottila gudri smaidot jautāja, kurš izgāja uz lieveņa.

– Jā, šis muļķis izkaisīja vecos dēļus, un es sadūrēju kāju. – Idots gāja pieticīgāk.