StaVl Zosimov Premudroslovsky - Trakais detektīvs. Smieklīgs detektīvs

– Jā, stundā. Un traktors lidoja kanālā.

– Jautri, apchi, tur. -Arutuns iesūka puņķī.

– Jā, jautri. – atbalstīja Idot. – Nu, es devos?!

– Hehehehehe … – Bedbugs lēnām pārstāja smieties. – Ej, un rīt pusdienlaikā tu ieradīsies. Jūs to joprojām noberzēsit, un tad mēs jūs atkal satversim, mēs jūs aizvedīsim un mēs noteikti stādīsim.

– priekš kam? – Idota bija pārsteigta un sašņorēja.

– Harutun, dabū viņa abonementu par neaiziešanu. – Bug piecēlās un izliekās ar muguru.

– Vai varbūt mēs vienosimies? – ieteica Idota, kura tūlīt pārstāja raudāt. – Rīt jūs ieradīsities ar cūku, mēs redzēsim. Visi iziet abi ārā. Esmu noguris. Darba diena ir beigusies.

– Nāc, apchi, idiots. – ieteica Harutūns un devās uz izeju.

– Idot. – sekoja kaprāļa zēns.

– … Un ar cūku tu man atnes aunu. Vai esi to saņēmis? -Arutuns apstājās un izlaida priekšā Idotu. Kad Idots devās vadībā, Harutūns viņam iesita pa pakaļu un skaļi smējās…

Viņi drīz aizgāja, un Ottila devās uz māju vakariņot…

APULAZS 2

Ottila atvēra sašaurinātas acis un neizskaidrojami izpētīja virtuvi. Bija izstumtais un viņš šausmīgi gribēja ēst, bet galds bija tukšs.

– kas tas bija? viņš domāja. – Tas ir pārklāts!

Es atkausēju asaras no sava krēsla un es gribēju tikai sākt vākt ēdienu uz galda, kad viņu sargāja klusa un svētlaimīga vaidēšana, kas nāca no būdiņas dzīvojamās daļas guļamistabām.

– Sāra? – mirgoja galvā. – Bet viņa ir …?!

Sāra bija Ottila un Isoldes pirmā meita, taču viņai bija iedzimts defekts, tas ir, viņa bija dzimusi abās ausīs no dzimšanas, akla abās acīs un mēma, citiem vārdiem sakot, akli mēma un tāpēc iepriekš nebija pārstāvēta. Bet tagad ir pienācis laiks, jo īpaši tāpēc, ka aizbildņi, kas nāca no būdiņas dziļumiem, piederēja viņai. Starp citu, Dievs viņai piešķīra skaistu figūru un skaistu seju.

Bet viņu samulsināja vēl viens jaunums, ko dienu no izmeklēšanas nosūtīja ārsts no Sanktpēterburgas, kad Sāra saslima un viņas tēvs nopietni domāja par viņu.

– Viņa, tēva, ir stāvoklī, un tas viņu padara slimu. – ārsts ātri secināja.

– Un kurš ir tēvs? Galu galā pie viņas neviens nenāk?! – pārsteigts Klops. – Bez mājsaimniecībām.

– nezināms. Var veikt DNS pārbaudi, taču šī iejaukšanās var traucēt bērna attīstību. Piedzimstot jūs redzēsit: tēvs ir nēģeris vai ķīnietis. – atbildēja ārsts un ātri devās prom. Izzy sekoja viņam.

– Dakter, paldies, ka nepadevāt mani.

– Pirmkārt, paldies, ka jūs nenoķersit…

– Ak, piedodiet, dok. – un Izija izņēma no kabatas čeku grāmatiņu un noplēsa čeku ar iepriekš norādīto numuru un nodeva to ārstam.

– Bet ziniet, ārsts izmeta roku uz pārbaudi. – asiņu sajaukšana, tā ir bīstama lieta. Astoņdesmit deviņos gadījumos auglis var parādīties ļoti nepareizi.

– kā tas ir?

– Var piedzimt ķēms.

– Kas??? – iekodis otrā pusē Bedbugā un izskrējis pie sarunu biedriem.

Kas bija augšā? Izrādās, ka Izzy un Sāra vienlaikus kļuva par pieaugušajiem. Bet dzīve ir dzīve.

Ottila to safasēti nākamajā dienā, jo viņš pats ir kanibāla dēls. Ko tad?

Pēkšņi bāzes biroja durvīs atskanēja straujš sprādziens, un Ottila atmirdzēja.

– Atkal neaizslēdzu durvis balstā. – Bedbugs bija sašutis.

Tajā kazarmu pusē Arutuna skaņas, kuras piespiedu kārtā vilka kāds, bija izšķiramas.

– Harutūns atkal kādu velk. nomurmināja Klopu pie sevis un paskatījās uz savu pulksteni. – Ak, yo-mayo! Jau trīs vakari?!

Harutuns parādījās virtuves durvīs un iesaucās:

– iekšā! Es to noķēru! – un iemeta pa vidu vecajam vīram, kurš zonās pavadīja trīsdesmit astoņus gadus. Tas bija redzams no visa ķermeņa tetovējumiem. Viņa tetovējumi sasilda kā krekls, un tāpēc viņš staigāja tikai apakšbiksēs un pat ziemā. Vecais vīrs iesaldēja, gaidot sitienu.

– kas tas ir? jautāja Klefs.

– Wooh, apchi, šis šnir tas pats kaņepis noberzās miskastē un pat parakstīja vecmāmiņu Key. – Arutuns ar elkoni noliecās uz aploka.

– Jā?! – pārsteigts Klops. – Un ko, viņa arī berzē?

– Jā, pat kā, viņa izmežģīja tādu basu, – un izvilka no kabatas biljarda hash bumbiņu.

– vai tas viss ir hash? – Viņš pagarināja roku un paņēma bumbu. Viņš pagrieza to sejā, iešņaucās, iemeta. – Piecpadsmit gadi vilksies. Konfiscēt. Nu, ko jūs sakāt, vectētiņš?

– Viņš melo. – vecais vīrs nočukstēja uz grīdas. – tā nav mana lieta.

– Un kam? apchi.

– Tavs, tas ir viņš.. un karājas uz mums, un Klaudija un es tikai iesmējos krūmos. Vispār tas zirgs sūds.

– Ko? – uzsprāga Intsephalopath. – Interesanti, ko zirgs izdarīja atkritumu izgāztuvē, noplūktas zāles, kas tur neaug? Vai pārnesumu? Un kaņepes ēda, dzīve virpa, īpašnieks – Schmuck, tāpēc viņš nolēma aizmirst. Un tad tas nepacietīgs.

– Nē, es atcerējos. Garām gāja gans. Viņš paņēma maisu vai noberza to un aizgāja. Un ko? Tas ir populārs, bez apsardzes, bet par zvēlieniem nav naudas. Un tāpēc es gribu aizmirst. Tā gans iebrauca iekšā.

– Jāšanās, tu saki? – Bug uzkāpa krēslā. – Nav grūti pārbaudīt klīnikā no rīta.

– Kam jūs klausāties, boss, apchi, – Harutūns smīnēja. – Tas bija šādi: vecmāmiņa Kļava ir kaila, visu nosmērē ar vazelīnu, tu, jo viņa nevarēja nosmērēt muguru? Es skrēju ap miskasti, apmaldīdamies kaņepju krūmos.

– Skrien? – smīnēja vecais vīrs.

– Sākumā jūs viņai parādījāt, bet jūs esat smirdoša, un viņa joprojām ir sieviete, kaut arī veca. Un krūmos jūs neraudājāt, un jūs berzējāt svētlaimīgos putekļus, kas bija iekrājušies ar nazi no viņas ķermeņa, iestrēdzot to bumbiņā. Un jūs iemetāt nazi tur, un no rīta mēs to atradīsim un jūsu pirkstu nospiedumus, un uz naža dzeloņains – gash, tas ir, dope.

Vecais vīrs klusi gulēja un pārsteigti paskatījās. Galu galā viss bija tā, kā ieteica Harutun versija?!

– Un kā viņa joprojām nav sadūrusi kāju, veca muļķe. Galu galā tur visi ciema sūdi ir bijuši no pūču depo laikiem.

– Vo teica! – Bedbugs kļuva lepns par saviem padotajiem. – un no kurienes jūs to aprēķinājāt, kolēģi?

– Viņš, es pats to redzēju, es gribēju to noņemt no sava mobilā, bet akumulators bija miris.

– Piedod. – Klops nopūtās.

– Kas tieši? Apchi. jautāja Klefs.

– Žēl, ka akumulators ir izlādējies. – Es izmetu asaras no sava krēsla un staigāju pa istabu. – Man nav jāpārvieto savas smadzenes.

– Jā, visas šīs muļķības, priekšniek. Sūdi ir zirgu stiepti, un ja nē, tad es neesmu pieķēries sarkanām rokām, un šeit viss ir tikai pārsniegums apbalvojuma ceturkšņa pārskatam. – secināja vecais vīrs un sāka piecelties.

– Sēdies, apchi, bastard! – iesaucās Harutūns vecais vīrs. – ko mēs darīsim, patron?

– Tā ir varas ļaunprātīga izmantošana! – vecis sašutis sacīja.

– Un tu klusē! Ottila iesaucās. – Eksperts parādīs. Jūs esat vainīgs, un, ja vēlaties doties uz zonu, sēdēsit līdz rītam, kad ieradīsies ekspertu laboratorija. Vai arī es jums piešķiru simts darba stundas mājsaimniecībā. pagalma cietoksnis.

– šur tur? – vaicāja sirmgalvis, kurš gulēja uz virtuves grīdas.

– piecelties un pakratīt, aizturēts. Harutuns visu paskaidros. Jā, Harutun, es gandrīz aizmirsu: paņem no viņa tīri sirsnīgu atzīšanos gadījumā, ja jūs neieradāties darbā, atrodiet nazi, vienkārši nepieskarieties tam ar rokām, neiesaiņojiet to maisiņā. Un jūs, vecais, ja jūs godīgi trenēsities, jums būs jāmaksā tikai par centa centu.