StaVl Zosimov Premudroslovsky - Trakais detektīvs. Smieklīgs detektīvs

– Rūpīga vajadzība. Šeit un mani bērni staigā.

– Un kas, Sāra jau staigā? – priecājās vecmāmiņa Clavka. – un kā norit viņas grūtniecība? vēl neesi dzemdējusi?

– Diemžēl tas notiek tikai sapnī. – īpašnieks bija nomākts un nekavējoties tika pārsteigts vārda «grūtniece» dēļ. – Ko tu teici?

– atvainojiet, lūdzu, bet vai tas ir prieks?! – vecā sieviete pieticīgi atvainojās.

– Nāc, jau atkāpies. Viņa ir Dr. Smertievas, profesores no Sanktpēterburgas, uzraudzībā. «Bet es nesaprotu…» un Ottila lauzās savlaicīgi.

– no kura ir grūtniecība? vecā sieviete izplūda.

– Kā jūs zināt par grūtniecību? – bļāva vaicāja.

– Tātad viss ciems zina un zina, no kā. vecmāmiņa pārliecinoši teica.

– Un no kā? – jautāja krupis, noplēšot dēli no sienas.

– Tātad tu neesi gaumīgs vai kas? – vecmāmiņa bija pārsteigta.

– Tāpēc nevajag Tomi, sakiet vārdu, māsa, vārds, atbildēja vecais vīrs.

– Tātad tavs dēls, Izzy. – Protams, vecā sieviete balsī ziņoja.

– Hmm, nav sūdu sev, joks! – plikai Idotai.

– Un jūs parasti klusējat, aborta upuris. – vecmāmiņa piegāja pie kazlēna.

– kluss! – Bedbugs bija satriekts. – kāpēc tu, vecmāmiņa Clavka, dabūji šo? Kas tev teica šo ķecerību? – Ottila kļuva tumša un satumsa, jo bija tumšādaina.

Tastatūra pārblīvēja un sāka izskatīties sliktāk, divdesmit gadus vecāka par septiņdesmit gadiem.

– Nu, es tā domāju, – klavierēja Klaviatūra un mainīja sejas izteiksmes, un sāka izskatīties kā trīspadsmit gadus veca meitene, kura pēc sirdsapziņas pārmetumiem paskatījās spogulī. Viņas āda tika uzvilkta, un tās realitāti atklāja tikai mutes bezzoba, kurā tikai viens izlīda melnā krāsā kā ogles, izbāzts zobs un celmi, ko nepabeidza kariess. – No visiem vīriešiem viņu apmeklēja tikai Izija… un jūs? – vecmāmiņa nočukstēja. – bet tu taču esi viņas tēvs! Es tā domāju.

– Tualetē jūs domājat, bet šeit, nāc, Pasha. – Idota ieradās, – Ko jūs vadāt cilvēku krāsot? Vai vēlaties redzēt TV? Sensacija! Brālis izvaroja māsu un piedzima humanoīds? Jā, jūs drīz mirsit, nekā kāds tam pievērsīs uzmanību.

– Vai varbūt tu esi viņa tēvs? – ļaunprātīgi ar vecmāmiņu Klavku.

– Kurš, iecirkņa virsnieks, vai kas? Jūs braucat, veca sieviete. – un Idots iemeta tajā atrastu kūtsmēslu gabalu.

– Ka jūs dzenāt zosis. Manuprāt, tas attiecas uz Sāras embriju, nevis uz gultiņu māti. – vecmāmiņa paskaidroja.

– Pirmkārt, nevis embrijs, bet embrijs. Embrijs atrodas radījumā bez smadzenēm. Un cilvēkam ir embrijs. Bija nepieciešams mācīties skolā … – krupis paziņoja un paskatījās uz sāniem Idotai.

– Un, otrkārt? – vecmāmiņa atgādināja.

– Un, otrkārt.. – un vecais vīrs pievērsa acis Klopam, bet tāda nebija nekur. – Un kur ir Bedbug? viņš jautāja Tastatūrai.

– Tikko biju šeit. – vecmāmiņa paraustīja plecus.

– Jā, viņš nogremdēja. Kurš gandarī, kad viņi runā par tevi. Kas tur ir: otrkārt? Idots jautāja.

– tā tas ir. Ak vai?! – kaut kas pārsteidza krupi. – es sienā atradu caurumu.

– Kur? – jautāja Idota un devās uz krupi dziļi šķūnī.

Sienā bija caurums, kas izskatījās pēc krāsns akas. Viss sodrējos un lodēs.

– Jā, šī ir veca plīts… Vai varbūt tajā apglabāts dārgums? – vecā sieviete priecājās un pieņēma savu sākotnējo izskatu pēc sava vecuma. Krupis iebāza roku caurumā.

– Vai lamatas no žurkām. Hehe. – piespraudu Idot.

– Es nebaidos no nāves. – Un krupis dziļi iegrūda roku elkonī.

Pēkšņi kaut kas sāka čaukstēt.

– Ahhhh!!! vecais vīrs kliedza un mēģināja izraut roku.

– Kas,.. lamatas? – vecmāmiņa uzkāpa iekšā. Krupim izliektas acis. Rokas iestrēdzis. No krupja pieres izplūda sviedri, un viņa niknās acis bija kā slīkstošs cilvēks pēdējās divās minūtēs.

Pēc mirkļa roka atkal vibrēja, tik ļoti, ka viņa krupja vaigi nodrebēja un viņš pēkšņi izvilka roku. Sausā mirušā smaidīgā kaķa mūmija bija saspiesta sukā.

– Bēdas, dod man biedru! – pārsteidza krupis un, izliekot līķa seju, turējās pretī Klaudijas ļenganajai sejai.

– Woah pirkt! – vecmāmiņa raustījās un, uzlēkusi uz muguras, apmetās uz savas milzīgās muguras puses taisni uz naglu, kura izmērs bija simt piecdesmit milimetros, un izlīda no tā dēļa, kuru pati bija izmetusi agrāk. Goiterā, elpa pilnībā…

– Ha, ko es teicu?! tas pakaļa liks jums rēķināties. – apsūdzēja Idota.

Un pēc draudzīgiem Idotova vārdiem vecmāmiņa rēja pie vecās rīkles.

– Devos uz fermu, noķert vecmāmiņas. – vecā sieviete sadusmojās un, pacelusi kreiso, ievainoto sēžamvietu, saplēsa piesprausto dēli pie ķermeņa. Nags bija sarūsējis un ar gofrētu virsmu kā zāģis. Asinis pilēja no gala. Tastatūra pārbaudīja viņu no visām pusēm un, sajūtot sāpes, vardarbīgi kliedza.

– Par ko tu smejies, bļāvēj? – viņa sašņorēja un iemeta dēli ar asiņaino naglu Idotā. Viņš izvairījās un sāka bēgt. Takā palaistie ķieģeļi lidoja vajāšanā. Viens no akmeņiem trāpīja leņķī kazlēna galvas aizmugurē. Viņš nokrita un saraustījās.

– tu brauc? – krupis nobijās.

– Nekas nemirs. – vecmāmiņa Klavka nomierinājās un svaidīja brūci ar siekalām. Idots vēlāk piecēlās šūpodamies un saviebās viņam līdzās, ar abām rokām turēdams sāpīgo vietu.

– Es tevi sasitīšu. – Idots kliedza balss grīdā.

– Ak? Noskaties to! Viņai vēderā ir saišķu saišķis. – Krupis izvilka šo saišķi no kaķa vēdera un parādīja to visiem.

– pagriezieties, jautāja skumja Idot.

– Varbūt tur bruliki? – ieteica, vecmāmiņa, kura bija aizmirsusi sāpes, bija klaviatūra. – Un jūs, Goldfinch, ejiet strādāt. viņa iekoda Idotā. – jūsu uzvārds Mukhin un jūs lidojat pāri dolyah no dārgumiem, piemēram, lidot pār Parīzi.

– ko tu saki? Vai varbūt jūs ejat uz elli, A? – Idots jāja. – Tagad es situ savu zīli!

– U, labi! – krupis iešņaucās.– Buzu pārtrauciet abus. Vai vēlaties noņemt pent? Sadaliet trīs daļās.

– iekšā! Un tā ir cieņa pret jums krupi. Es atvainojos. Es tevi pārpratu … – priecājās apmaksātā Idota.

– Neprasi piedošanu, es neesmu sarkana meitene. Jūs pārpratāt citu. Puse man un puse mums.

– Kāpēc tas paredzēts? – vecmāmiņa bija sašutusi.

– No tā! – krupis smīnēja. «Es to visu būtu varējis paņemt viens pats.»

– Un kā tas ir, ja viņi vakarā visus šeit apskata, un vai jūs pat šeit dzīvojat bez izejas?

– Jā, jums ir labi iekost, veci cilvēki. Atveriet to, vai varbūt tur nav kāda sasodīta lieta. – ienāca Idot. -un spēle nav sveces vērta.

Krupis paskatījās uz dārgumu līdzīpašniekiem un bez grūtībām saplēsa sapuvušo virvi un lēnām sāka atvērt saišķi. Liecinieki sardzē.

– Ei, pudeles. Māls…

– Svari…

– simts mililitru katrs…

– seši gabali…

– Un kas ir rakstīts?

– Ak, vai tie ir aizzīmogoti?!

– Korķis. Vintāža, iespējams…

– Un kas ir rakstīts, ļaujiet man redzēt? – Idots mēģināja paņemt vienu sastatni.

– Neesi trohs, tu mežonis! – kazlēna vecmāmiņa uzsita uz rokas.

– Ah, tu kuce … – Idots uzsprāga un uzsita vecmāmiņai Keitai.

– Labi, es saku! – teica krupis un paņēma simts milimetru skalu. Es notīrīju etiķeti uz krūtīm un atkal pievērsos uzmanīgāk … – Kaut kas nav krievu valodā…