Nikolo Makjavelli - Valdnieks

Ja gribam šo jautājumu iztirzāt, tomēr ir nepieciešams izšķirt, vai šie jauninājumu ieviesēji ir patstāvīgi vai atkarīgi no citiem - vai viņiem, lai panāktu savu, jālūdzas, vai tie var arī piespiest. Pirmajā gadījumā tiem nekas neizdodas un tie nekā nepanāk; bet, ja viņi ir neatkarīgi un var piespiest, tad tikai retu reizi nepanāk savu. Tā iz­skaidrojams, kāpēc visi apbruņotie sludinātāji ir uzvarējuši, bet neapbruņotie gājuši bojā, jo, līdztekus jau minētajiem iemesliem, tautu raksturs ir svārstīgs un tās viegli par kaut ko pārliecināt, bet grūti šo pārliecību nostiprināt. Tāpēc jāizrīkojas tā, lai tad, kad tās vairs netic, varētu piespiest tās ticēt. Mozus, Kīrs, Tēsējs un Romuls nebūtu varējuši ilgi paturēt savas iekārtas, ja tie būtu bijuši neap­bruņoti, kā mūsu laikos tas notika ar brāli Džirolāmo Savonarolu 19, kas izputēja ar savu jauno kārtību, kad vairākums pārstāja viņam ticēt un tam nebija iespēju nedz stingri noturēt tos, kas bija ticējuši, nedz arī likt ticēt neticīgajiem. Viņiem darbībā ik uz sola draud lielas grūtības un briesmas, viņiem tās jāprot pārvarēt ar savām spējām. Bet, ja reiz viņi tās ir pārvarējuši, tad, pēc tam kad iznīci­nāti visi, kas viņus apskauda, tie sāk celties cieņā, top vareni, no­drošināti, godāti un laimīgi. Tik izciliem piemēriem gribu pievienot kādu mazāku, bet tam būs gan sava līdzība ar iepriekšējiem, un es gribu, lai tas man aizstāj visus citus gadījumus. Tas ir Hierons Sirakūzietis 20. No privāta vīra viņš kļuva par Sirakūzu valdnieku. Arī viņš nepazina citas likteņa laimes kā vienīgi izdevīgu gadījumu: tā kā sirakūzieši bija apspiesti, tie viņu ievēlēja par savu vadoni, tāpēc viņš izpelnījās iespēju kļūt par to valdnieku. Pats personīgi viņš bija apveltīts ar tādām īpašībām, ka visi, kas par to raksta, atzīst - viņam neesot valdīšanai trūcis nekā cita, kā vien valsts. Viņš likvidēja veco karaspēka sistēmu, radīja jaunu, pameta vecos sabiedrotos, dabūja jaunus; un, tā kā viņam bija sabiedrotie un karavīri, uz kuriem varēja paļauties, uz tāda pamata viņš varēja celt jebkuru ēku; tā viņam bija daudz pūļu iegūstot un maz, iegūto paturot.

Tie, kas vienīgi laimīga gadījuma pēc no privātiem vīriem top par valdniekiem, kļūst par tādiem viegli, bet noturas grūti; augšupceļā viņiem nav nekādu grūtību, tā ka tie lidot lido, bet visas grūtības rodas pēc tam, kad tie sākuši valdīt. Un pie tādiem pieder tie, kam valsts piešķirta vai nu par naudu, vai ar piešķīrēja žēlastību, kā tas ar daudziem notika Grieķijā, Jonijas un Hellesponta pilsētās, kur Dārijs savus favorītus iecēla par valdniekiem, lai viņi valdītu tam par slavu un drošību. Līdzīgi notika arīdzan ar tiem imperatoriem, kas tika pie valdīšanas, uzpērkot kareivjus. Viņi ir atkarīgi vienīgi no tā gribas, kas viņiem kaut ko piešķīris, un no veiksmes, - no divām gaužām šaudīgām un nepastāvīgām lietām. Viņi neprot un nespēj šajos apstākļos noturēties: ja cilvēks nav izčib apdāvināts un spē­jīgs, nav domājams, ka, dzīvojis vienmēr privāti, viņš prastu pavē­lēt; turklāt tam nav draudzīgu un uzticamu palīgspēku. Turklāt val­stis, kas rodas pēkšņi, kā viss cits, kas dabā dīgst un izaug ļoti ātri, nespēj riest saknes un rast atbalstu tā, lai tās neiznīcinātu pirmais negaiss. Kā jau sacīts, - ja vien tie, kas pēkšņi kļuvuši par vald­niekiem, nav tik spējīgi, Lai prastu tūdaļ sagatavoties un paturēt to, ko laime viņiem iesviedusi klēpī, un vēlāk neatrod balstus, kādus citi atraduši, pirms kļuvuši par valdniekiem.

Par vienu un par otru no šiem gadījumiem, - kad kļūst par valdnieku vai nu ar savām spējām, vai Laimi - gribu minēt divus piemērus, kas mums palikuši atmiņā; un tie ir Frančesko Sforca un Čezāre Bordža 21. Frančesko ar atļautiem Līdzekļiem un ar savām lielajām spējām no privāta vīra kļuva par Milānas hercogu, un to, ko tas ar tūkstoš pūli­ņiem bija ieguvis, viņš spēja viegli paturēt. Savukārt Čezāre Bordža, tautā saukts par hercogu Valentīno, ieguva valsti sava tēva veiksmes dēļ un tādējādi ari to pazaudēja, kaut gan no savas puses lietoja dažādus līdzekļus un darīja visu, kas vien gudram un spējīgam vīram darāms, lai nostiprinātos tajos novados, kurus viņam bija piešķīruši citu ieroči un laimīgs liktenis. Jo, kā jau iepriekš teikts, kas nav licis pamatus laikus, ja viņam ir izcilas spējas, var to izdarīt vēlāk, lai gan tas celtniekam sagādā lielas neērtības un apdraud ēku. Ja nu aplū­kojam hercoga rīcību, redzam, ka viņš turpmākai varai licis stiprus pamatus; neuzskatu par lieku to pārrunāt, jo es nezinu labāku mā­cību, kādu dot jaunam valdniekam viņa darba paraugam; un, ja šī rīcība tam neatmaksājās, tā nav bijusi viņa vaina, tas noticis aiz ārkārtīgas un neparastas likteņa ļaunprātības. Aleksandram VI, kas gribēja padarīt savu dēlu - hercogu par lielu vīru, tagadnē un nākotnē bija jāpārvar daudz grūtību. Vispirms viņš redzēja, ka nespēj padarīt to par tādas valsts sinjoru, kura nebūtu Baznīcas valsts; un, gribēdams ņemt Baznīcas valsti, viņš zināja, ka Milānas hercogs un venēcieši nekad tam nepiekristu, jo Faenca un Rimini jau atradās venēciešu aizbildnībā. Turklāt viņš redzēja, ka Itālijā ieroču spēks, it sevišķi tas, ko viņš būtu varējis lietot, atro­das to ļaužu rokās, kam jābīstas no pāvesta varas pieauguma; viņš tiem nevarēja uzticēties, jo tie visi atradās Orsīni un Kolonnas dzimtu un viņu piekritēju rokās. Tātad vajadzēja šo kārtību izjaukt un satricināt viņu pašu valstis, lai droši varētu kādai daļai uzkundzēties. Tas viņam nācās viegli, jo viņš izmantoja venēciešus, kuri, citu iemeslu mudi­nāti, bija iedomājušies aicināt frančus uz Itāliju; viņš to nevis aiz­kavēja, bet pat veicināja, šķirot karaļa Ludviķa agrāko laulību. Tātad karalis ieradās Itālijā ar venēciešu atbalstu un Aleksandra piekri­šanu, un, tiklīdz viņš paspēja nokļūt Milānā, tā pāvests no viņa dabūja karaspēku Romanjas ieņemšanai, - tā viņam padevās karaļa slavas dēļ. Pēc tam, kad hercogs bija ieguvis Romanju un sakāvis kolonniešus, lai to paturētu un dotos tālāk uz priekšu, viņu traucēja divas lietas: pirmkārt, armija tam nelikās uzticama, otrkārt, Fran­cijas varenība: tas ir, viņš baidījās, ka Orsīni kareivji, kas viņam kalpoja, nepārmetas otrā pusē, ne vien kavējot viņa turpmākos ieka­rojumus, bet pat liekot zaudēt iekaroto, un ka arī karalis varbūt rīkosies līdzīgi.

Ar Orsīni karaspēku viņam bija darīšana, kad pēc Faencas iekaro­šanas viņš uzbruka Boloņai un redzēja kareivjus ejam šajā uzbru­kumā negribīgi. Un karaļa nodomi viņam kļuva skaidri, kad, ieņēmis Urbīno hercogisti, viņš gribēja uzbrukt Toskānai, bet karalis lika viņam no tā atteikties; tāpēc hercogs nolēma kļūt neatkarīgs no citu ieročiem un kara veiksmes.

Vispirmām kārtām viņš sāka novājināt Orsīni un Kolonnas partijas Romā; visus to piekritējus, kas bija dižciltīgi, viņš ieguva sev, pa­darot tos par saviem augstmaņiem; piešķirot viņiem lielus ienāku­mus, viņš tos apbalvoja pēc nopelniem ar tituliem un pavalstīm, tā ka nedaudzos mēnešos mīlestība pret partijām bija viņu sirdīs iz­dzisusi un pievērsās hercogam. Tad viņš gaidīja izdevību, lai pēc tam, kad bija izklīdinājis Kolonnas nama piederīgos, iznīcinātu Orsīni piekritējus. Šī izdevība viņam pienāca, un viņš to labi izman­tojamo Orsīni, pārvēlu pamanījuši, ka hercoga un Baznīcas varenība nozīmē viņu postu, sasauca sanāksmi pie Madžones Perudžā. No tās radās Urbīno sacelšanās, nemieri Romanjā un nebeidzamas briesmas hercogam, ko viņš pārvarēja ar franču palīdzību. Pēc tam, kad viņš bija atguvis savu reputāciju, tas, neuzticēdamies ne Francijai, ne citiem ārzemju spēkiem, Lai nebūtu bīstamu mēģinājumu, ķērās pie viltības un tik labi prata noslēpt savus nodomus, ka Orsīni ar sinjora Paolo starpniecību samierinājās ar viņu, - hercogs izmantoja visas iespējas un līdzekļus, lai nodrošinātu sev Paolo uzticību, dāvinot viņam gan naudu, gan drānas un zirgus, kamēr Orsīni vientiesība noveda tos viņa rokās Sinigaljā. Tātad pēc tam, kad šie vadoņi bija iznīcināti un to sabiedrotie padarīti par hercoga draugiem, viņš savai varai bija licis ļoti labus pamatus, iegūstot visu Romanju līdz ar Urbīno hercogisti un dabūjot savā pusē abas šīs tautas, jo tās bija sākušas baudīt labklājību. Tas ir atzīmēšanas un citu atdarināšanas cienīgs panākums, tāpēc negribu to atstāt nepieminētu. Pēc tam, kad hercogs bija ieņēmis Romanju un atradis, ka tur valda nespējīgi sinjori, kas savus pakļautos drīzāk aplaupa nekā pārvalda, ka tur vairāk tiek veicināta šķelšanās nekā vienotība, tā ka šī pro­vince ir pilna ķildām, laupīšanām un visādām citām nelietībām, viņš nolēma, ka, ja grib to padarīt mierīgu un paklausīgu valdītāja rokai, tai jādod stipra valdība. Tāpēc viņš tur iecēla meseru Ramiro d'Orko, bargu un izdarīgu vīru, kam piešķīra visplašākās pilnvaras. D'Orko īsā laikā padarīja provinci rāmu un vienotu, tā iemantojot bargu slavu. Vēlāk hercogs domāja, ka tik ārkārtēja valdonība vairs nebūtu vietā, jo baidījās, ka tā netop nepatīkama, un iecēla provin­ces centrā pilsonisku tiesu ar priekšzīmīgu prezidentu, kurā katrai pilsētai bija savs pārstāvis. Un zinādams, ka pārciestā stingrība ir sacēlusi nepatiku pret viņu, lai šķīstītu šo ļaužu sirdis un iemantotu tās sev, viņš gribēja parādīt, ka bardzība nav cēlusies no viņa, bet gan no ministra skarbās dabas. Tādēļ viņš izdevīgā brīdī lika d'Orko līķi kādu rītu novietot Čezēnā, laukuma vidū, pāršķeltu uz pusēm, ar asiņainu dunci blakus. Šā skata šaušalīgums ļaudis reizē apmierināja un izbiedēja.