Nikolo Makjavelli - Valdnieks

Ja kāds nu aplūko viņa darbus un spēkus, tas neredzēs nekā vai ļoti maz tāda, ko varētu dēvēt par likteņa laimi, ņemot vērā jau teikto, ka viņš nonāca līdz principātam nevis kāda cita labvēlības dēļ, bet karadienestā sasniedzot pakāpes, kuras bija ieguvis tūkstoš nelaimēs un briesmās, un vēlāk noturot principātu ar daudziem drošsirdīgiem un bīstamiem pasākumiem. Nevar arī saukt par tikumu gatavību nogalināt savus līdzpilsoņus, nodot draugus, būt bez uzticības, bez žēlsirdības, bez reliģijas, - tā gan var iegūt impēriju, bet ne slavu. Ja ņem vērā Agatokla spējas doties briesmās un no tām izkļūt, viņa lielisko drosmi panest un pārvarēt grūtības, nav redzams, kādēļ viņu vajadzētu vērtēt zemāk par jebkuru citu priekšzīmīgu karavadoni. Tomēr viņa zvēriskā cietsirdība un necilvēcība līdz ar citām nebei­dzamām noziedzībām neļauj viņu ierindot slavenu vīru pulkā. Nevar tātad piedēvēt ne likteņa laimei, ne tikumiem to, ko viņš panāca bez vienas un otriem.

Mūsu dienās, Aleksandra VI valdīšanas laikā, Oliveroto no Fermo, kas priekš daudziem gadiem jau bērnībā bija kļuvis bārenis un ko uzaudzināja mātes brālis, saukts par Džovanni Foljāni, jau agrā jau­nībā tika nodots mācīties kara mākslā pie Paolo Vitelli, lai, vingri­nādamies šajā disciplīnā, sasniegtu kādu izcilu karotāja pakāpi. Kad vēlāk Paolo nomira, viņš kalpoja tā brālim Vitelloco un ļoti drīzā

laikā, būdams apdāvināts un drošsirdīgs, kļuva par pirmo vīru kara­pulkā 24. Bet viņam likās pārāk verdziski kalpot citam, un viņš nodo­māja ar dažu Fermo pilsoņu palīdzību, kam tēvijas verdzība bija tīkamāka nekā tās brīvība, un ar Vitelloco atbalstu ieņemt Fermo un aizrakstīja Džovanni Foljāni, ka, pavadījis daudzus gadus projām no mājām, viņš gribētu atgriezties, Lai apskatītu dzimto pilsētu un ap­zinātu savu mantojumu. Un, tā kā viņš neesot pūlējies nekā cita, kā vienīgi slavas dēļ, Lai līdzpilsoņi varētu redzēt, ka viņš nav velti šķie­dis laiku, viņš gribot ierasties cienīgi, simt jātnieku - savu draugu un kalpu - pavadībā, un lūdza, lai Foljāni būtu tik Laipns un norīkotu, ka Fermo iedzīvotāji to cienīgi uzņem, kas darīšot godu ne tikvien viņam pašam, bet arī Foljāni, jo viņš bija to uzaudzinājis. Džovanni arīdzan nekavējās izpildīt katru māsas dēla vēlēšanos un pēc tam, kad bija licis pilsētniekiem to cienīgi saņemt, izmitināja viņu savā namā, kurtas, pavadījis dažas dienas, gaidot piepildāmies to, kas bija nepieciešams viņa nākamajam noziegumam, sarīkoja gaužām svinīgu mielastu, uz kuru ielūdza Džovanni Foljāni un visus Fermo izcilos vīrus. Un, kad bija beigusies mielošanās un visi citi uzjautrinājumi, kādi notiek līdzīgās dzīrēs, Oliveroto veikli uzsāka nopietnas sarunas par pāvesta Aleksandra varenību un viņa dēlu Čezāri, par viņu panākumiem, un, kad uz šīm runām Džovanni un pā­rējie atbildēja, viņš pēkšņi piecēlās, sacīdams, ka par šādām lietām jārunā slepenībā, un aizgāja savrup kādā istabā, kur Džovanni un pārējie pilsoņi viņam sekoja. Tiklīdz viņi bija apsēdušies, no istabas paslēptuvēm izlīda zaldāti, kas nogalināja Džovanni un visus pā­rējos. Pēc šā asins darba Oliveroto uzlēca zirgā un aplenca augstākā maģistrāta namu tik ilgi, kamēr pilsētnieki aiz bailēm bija spiesti viņam paklausīt un nodibināt valsts iekārtu ar viņu kā valdnieku. Kad visi tie, kas, būdami neapmierināti, varētu viņam kaitēt, bija beigti, viņš izdeva jaunus civilos un militāros rīkojumus, tā ka viena gada Laikā, kopš valdīja principātu, viņš ne tikai bija drošībā Fermo pilsētā, bet kļuva bīstams arī visiem saviem kaimiņiem. Viņu apkarot būtu bijis tikpat grūti kā Agatoklu, ja vien viņš nebūtu ļāvies Čezārem Bordžam sevi pievilt, kad tas Sinigaljā, kā jau stāstīts, sagūs­tīja Orsīni un Vitelli piekritējus; tur arī Oliveroto - gadu pēc izda­rītās slepkavības - tika sagūstīts un nožņaugts kopā ar Vitelloco, savu skolotāju tikumos un noziedzībās.

Dažs varētu brīnīties, kā tas var būt, ka Agatokls un dažs viņam līdzīgs pēc nebeidzamām nodevībām un nežēlībām var ilgi dzīvot drošībā savā tēvijā un aizsargāties pret svešzemju ienaidniekiem, un kā pā­rējie pilsoņi nekad nav pret viņiem sazvērējušies, kaut gan daudzi citi, rīkodamies cietsirdīgi, nekad nav varējuši pat mierīgos laikos noturēt valsti, kur nu vēl bīstama kara laikā. Es domāju, ka tas iz­skaidrojams ar slikti un labi lietotu cietsirdību. Par labi lietotu - ja par ļaunu darbu vispār var teikt "labs" - saucama tāda cietsirdība, pie kā ķeras pēkšņi, aiz vajadzības nodrošināties, bet vēlāk vairs tā nerīkojas, ja vien tas nenāk par labu pavalstniekiem. Slikti lietota ir tāda cietsirdība, kas sākumā parādās maz, taču ar laiku drīzāk pie­aug nekā izzūd. Tie, kas izmanto pirmo veidu, ar Dieva un cilvēku palīdzību var noturēties, mīkstinot savu varu, kā tas bija ar Aga­toklu. Otriem ir neiespējami noturēties.

No tā izriet, ka, sagrābjot varu, uzurpatoram jāpārdomā varas darbi, kas nepieciešami, un jāizdara visi vienā reizē, lai tie nebūtu jāatkārto katru dienu un lai, tos neatkārtojot, varētu ļaudis nomierināt un pielabināt ar žēlsirdīgu rīcību. Kurš rīkojas citādi vai nu aiz kaut­rības, vai klausot sliktam padomam, tam vienmēr jātur duncis rokā un tas nekad nevar uzticēties saviem pavalstniekiem, jo, pastāvīgo un varmācīgo netaisnību iebiedēti, tie nevar būt par viņu droši. Tāpēc netaisnības jānodara vienā paņēmienā, lai tās, īsāku laiku iz­baudot, būtu mazāk jūtamas; žēlastība jāizrāda mazpamazām, lai to varētu labāk izgaršot. Un galvenais - valdniekam ar saviem apakš­niekiem jāsadzīvo tā, lai nekāds pavērsiens, ne ļauns, ne labs, ne­mainītu viņu attiecības. Jo grūtos laikos var nākt vajadzība, bet tu ar Ļaunu rīkoties vairs nepagūsi, un labais, ko tu darīsi, nenesīs la­buma, jo to uzskatīs par piespiedu rīcību, un tu par to nesaņemsi nekādu pateicību.

Aplūkosim otru gadījumu, kad kāds pilsoņu kārtas valdnieks nevis ar noziedzību vai citu neciešamu varmācību, bet ar pārējo līdzpil­soņu labvēlību kļūst par valdnieku savā Tēvijā. To var nosaukt par pilsonisku principātu, un, lai pie tā nonāktu, nav vajadzīgi tikai ta­lants vai laime, bet drīzāk veiksmīgi lietota apķērība. Kā jau sacīju, līdz šādam principātam uzkāpj vai nu ar tautas atbalstu, vai grandu labvēlību 25, jo katrā pilsētā atrodami šie divi spēki: tauta nevēlas, lai to izrīko un apspiež grandi, bet grandi tīko komandēt un apspiest tautu. No šīm divām pretējām tieksmēm pilsētā rodas viens no trim: vai nu principāts, vai brīvība, vai anarhija.

Principātu nodibina vai nu tauta, vai grandi, atkarībā no tā, kuram no tiem ir šāda iespēja. Grandi, redzēdami, ka nespēj tautai pre­toties, sāk izvirzīt vienu no savējiem un celto pārvaldnieku, lai viņa aizsegā varētu apmierināt savu apetīti. Ari tauta izvirza vienu no sava vidus, redzēdama, ka nevar pretoties grandiem, un ieceļ par valdnieku, lai aizsargātos ar viņa autoritātes palīdzību. Tam, kurš iegūst principātu ar grandu palīdzību, ir grūtāk noturēties nekā tam, kas to iegūst ar tautas atbalstu, jo viņš kā valdnieks atro­das citu pulkā, kuriem liekas, ka tie ir līdzīgi viņam, tāpēc tas nevar tiem ne pavēlēt, ne rīkoties pa savam prātam. Bet tas, kurš tiek līdz principātam ar tautas labvēlību, ir viens, un tam apkārt vai nu nav neviena, vai ir ļoti nedaudzi, kas nav raduši paklausīt. Turklāt grandus nevar nomierināt godīgiem līdzekļiem, nenodarot citiem ne­taisnību, bet tautu gan. Jo tautas mērķis ir daudz godīgāks nekā grandiem, kas kāro apspiest, bet tauta kāro - nekļūt apspiesta. Jā­piebilst, ka no naidīgi noskaņotas tautas valdnieks nekā nevar glāb­ties, jo cilvēku ir daudz, turpretim no grandiem var atbrīvoties, tā­pēc ka viņu ir maz. Ļaunākais, ko valdnieks var sagaidīt no naidīgi noskaņotas tautas, ir tikt pamestam. Bet, ja grandi ir naidīgi, jābaidās ne tikai no pamešanas, bet ari no viņu pretestības, jo, tā kā viņi ir tālredzīgāki un apķērīgāki, tie vienmēr atlicinās laiku, lai glābtos, un mēģinās pieslieties tam, ko uzskatīs par uzvarētāju. Turklāt tauta valdniekam vienmēr ir viena un tā pati, bet grandus ik dienas var iecelt un atcelt, un viņiem pēc patikas piešķirt vai atņemt savu žēlastību. Lai šo jautājumu labāk izprastu, paskaidroju, ka uz grandiem jālūkojas no divējiem viedokļiem, tas ir, vai nu ar viņiem var rīkoties tā, ka tie pilnīgi saistās ar tavu likteni, vai ne. Tie, kas piekrīt saistīties un nav alkatīgi, jāciena un jāmīl. Tie, kas izturas citādi, iedalāmi divās šķirās: ja viņi tā rīkojas aiz gļēvulības un dabiskas drosmes trūkuma - tad tev vajag viņus izmantot, it sevišķi tos, kas ir bagāti, jo labos laikos tev no viņiem tiek gods, bet ne­laimē tie nav bīstami. Bet, ja tie rīkojas aiz viltus un godkārības, tā ir zīme, ka viņi vairāk domā par sevi nekā par tevi. Un valdniekiem no tiem vajadzētu piesargāties un bīties, it kā viņi būtu atklāti naid­nieki, jo nelaimē tie vienmēr palīdzēs grūst valdnieku postā. Ja kāds top par valdnieku ar tautas atbalstu, tam vajag palikt ar to draudzīgās attiecībās, un tas nāksies viegli, jo tauta vienīgi prasa, lai to neapspiež. Bet tam, kas kļūst par valdnieku pret tautas gribu un ar grandu labvēlību, jāmēģina vispirms iemantot tautas mīles­tību, kas būs viegli izdarāms, ja viņš uzņemsies tās aizsardzību.