Nikolo Makjavelli - Valdnieks

Bet atgriezīsimies pie iesāktā: hercogs nu jutās visvarens un tobrīd drošs no briesmām, savācis savu armiju pēc tam, kad bija iznīcinājis krietnu daļu kaimiņu karaspēka, kas varēja viņam kaitēt; ja tas gribēja turpināt iekarojumus, jābaidās bija vienīgi no Francijas, jo viņš zināja, ka karalis, kas veļu bija atskārtis savu kļūdu, vairs viņu neatbalstītu. Un tāpēc viņš sāka meklēt jaunas draudzības un vilci­nājās ar Franciju, kad franči devās uz Neapoles karalisti pretī spā­niešiem, kuri apdraudēja Gaetu. Viņa nodoms bija pret tiem nodro­šināties, un tas ātri vien būtu izdevies, ja Aleksandrs būtu vēl dzīvs. Tāda bija viņa valdīšana pašreizējos apstākļos. Bet nākotnē viņam bija jābīstas, vai jaunais Baznīcas galva tam nebūs nedraudzīgs un nemeklēs izdevību atraut viņam visu to, ko bija devis Aleksandrs. Viņš domāja to novērst četrējādos veidos. Vispirms, izdeldējot visu to sinjoru ciltis, kurus viņš bija aplaupījis, lai neatstātu pāvestam sabiedrotos. Otrkārt, pielabinot visus Romas dižciltīgos, kā jau teikts, lai ar to atbalstu varētu pāvestu turēt grožos. Treškārt, dabūjot, cik vien iespējams, savā pusē Svēto kolēģiju. Ceturtkārt, iekams nomirst pāvests Aleksandrs, iegūstot tik lielu varenību, lai viņš pats spētu izturēt pirmo uzbrukumu.

No četriem nodomiem līdz Aleksandra nāvei viņš bija paveicis trīs, ceturtais jau bija uzsākts. Aplaupītos sinjorus viņš nogalināja, cik vien spēja, un to izglābās pavisam maz. Romiešu dižciltīgos viņš bija ieguvis savā pusē, un kolēģijā vairums bija viņa ļaužu. Attiecībā uz jauniem iekarojumiem viņš bija nodomājis kļūt parToskānas kungu, viņam jau piederēja Perudža ar Pjombīno, un Pizu tas bija ņēmis savā aizsardzībā. Un, tā kā viņam vairs nebija jābaidās no Francijas (jo spānieši jau bija frančiem nolaupījuši Neapoles karaļvalsti, tālab abām pusēm vajadzēja meklēt viņa draudzību), Čezāre būtu varējis iekarot Pizu. Pēc tam Luka un Sjēna padotos, pa daļai aiz naida pret florenciešiem, pa daļai aiz bailēm. Florenciešiem izejas nebūtu, ja viņam viss būtu izdevies tāpat kā tajā gadā, kad ALeksandrs no­mira, - viņš bija kļuvis tik stiprs un ieguvis tādu slavu, ka būtu noturējies pats un nebūtu atkarīgs no citu veiksmes un spēkiem; vienīgi no sava stipruma un spējām.

Bet Aleksandrs nomira piecus gadus pēc tam, kad hercogs bija sācis cilāt zobenu. Viņš atstāja dēlu vienīgi ar nostiprināto Romanjas val­sti - viss cits karājās gaisā starp divām varenām ienaidnieka armi­jām, turklāt uz nāvi slimu. Bet hercogam bija tāda drošsirdība un tāds spēks, un viņš tik labi zināja, kā var cilvēkus iegūt un zaudēt, un pamati, ko tas īsā laikā bija licis, bija tik stipri, ka, ja viņam ne­būtu uz kakla šīs armijas, vai arī, ja viņš būtu bijis vesels, tas būtu izturējis visas grūtības. Bet viņa varas pamati bija stipri, un tas redzams tādējādi, ka Romanja to gaidīja vairāk nekā mēnesi; Romā, kaut arī pusdzīvs, viņš jutās drošībā; un, lai gan uz Romu bija devu­šies Baļjoni, Vitelli un Orsīni piekritēji, viņi to nevajāja. Viņš būtu varējis izvēlēties pāvestu, ja arī ne to, kuru gribēja, tad vismaz pa­nākt, ka neievēl to, ko viņš negribēja. Ja viņš, Aleksandram mirstot, būtu bijis vesels, viss būtu izdevies viegli. Un tajā dienā, kad ievē­lēja Jūliju II 22, viņš man stāstīja, ka esot domājis par visu, ko būtu uzsācis pēc tēva nāves. Visu viņš bija izdomājis, izņemot to, ka tēva nāves brīdī pašam būs jācīnās ar slimību un nāvi. Pārskatot hercoga darbību kopumā, nezinu, ko viņam pārmest; gluži otrādi, man šķiet, kā jau teicu, ka to var ieteikt atdarināt visiem, kas ar Likteņa laimi vai citu ieročiem pacēlušies varā. Jo viņš, kam bija liela drosme un augsti mērķi, nevarēja citādi rīkoties. Un vienīgais, kas stājās pretī viņa nodomiem, bija Aleksandra īsais mūžs un paša slimība. Tātad tam, kurš uzskata par vajadzīgu savā jaunajā principātā nodrošināties pret ienaidnieku, iegūt draugus, uzvarēt vai nu ar spēku, vai ar viltu, likt tautām sevi mīlēt un no sevis bīties, ka­reivjiem - klausīt un godāt, iznīcināt tos, kas tam spēj un grib kaitēt, atsvaidzināt ar jauniem likumiem veco kārtību, būt stingram un laipnam, devīgam un augstsirdīgam, iznīcināt neuzticamo kara­spēku, savākt jaunu, uzturēt draudzību ar karaļiem un valdniekiem tā, lai viņiem tīk tam pakalpot un ir bail kaitēt, nevaru atrast dzīvāku piemēru par viņu. Viņam var pārmest vienīgi Jūlija II iecel­šanu par pāvestu, kas nebija laba, jo, kā jau sacīts, kaut arī viņš ne­varēja iecelt pāvestu pēc sava prāta, tomēr varēja kaut ko darīt, lai par pāvestu netiek nevēlamais; viņam nekad nevajadzēja piekrist, ka par pāvestu kļūst kāds no kardināliem, kurus viņš bija aizvaino­jis, vai kāds, kurš, kļūdams par pāvestu, sāktu no viņa baidīties. Jo cilvēki mēdz kaitēt vai nu aiz bailēm vai naida. Tie, kurus viņš bija aizvainojis, bija: San Pjetro no Vinkuļas dzimta, Kolonnu dzimta, San Džordžo un Askānio Sforca. Katram citam, kas būtu kļuvis par pāvestu, būtu no viņa jābīstas, izņemot ruānieti un spāniešus: spāniešiem - radniecības un ciešu savstarpēju saišu dēļ, bet Ruānas arhibīskapam - tādēļ, ka viņš bija ieguvis savā pusē Francijas karaļ­valsti. Hercogam tāpēc vispirms noteikti vajadzēja iecelt par pāvestu kādu spānieti un, ja viņš to nevarēja, tad vajadzēja piekrist, Lai par pāvestu top Ruānas arhibīskaps, nevis San Pjetro no Vinkuļas. Ja kāds iedomājas, ka varu ieguvušai personai ar jauniem pakalpoju­miem var likt aizmirst senos pārinodarījumus, tas maldās. Hercogs tātad kļūdījās savā izvēlē, un tas bija par cēloni viņa galīgam sabru­kumam.

Bet, tā kā no privāta vīra par valdnieku kļūst divējādos veidos, ko nevar attiecināt uz likteņa laimi vai tikumiem, man neliekas, ka tos vajadzētu noklusēt, kaut arī vienu no tiem varētu plašāk aplūkot tur, kur runāts par republikām. Šie divi veidi: principātu iegūst vai nu noziedzīgā un nekrietnā ceļā, vai ari privāts pilsonis kļūst par tēvi­jas valdnieku ar citu pilsoņu atbalstu.

Runājot par pirmo paņēmienu, tiks minēti divi piemēri, viens no veciem, otrs no jauniem laikiem, tuvāk neapgaismojot šā paņēmiena lietderību, jo es domāju, ka tam, kam būs nepieciešams, pietiks ar atdarināšanu. Sicīlietis Agatokls 23, būdams nevien privāts vīrs, bet ari no zemas un nicināmas kārtas, kļuva par Sirakūzu valdnieku. Viņš, būdams kāda podnieka dēls, visus savus laimes kāpienus atzīmēja ar noziegumiem. Tomēr savas noziedzības viņš veica ar tādu dvēseles un miesas spēku, ka, pievērsies kara lietām, drīz uzkāpa līdz Sira­kūzu pretora amatam. Šajā pakāpē iecelts, viņš bija nolēmis kļūt par valdnieku un paturēt ar varu - neatkarīgi no citiem - to, kas tam ticis piešķirts. Šajā nolūkā, sazinājies ar kartāgieti Hamilkāru, kas ar karaspēku atradās Sicīlijā, viņš kādu rītu sapulcināja Sirakūzu iedzī­votājus uz senātu, it kā būtu apspriežamas kādas republikas lietas, un saviem zaldātiem deva pavēli nogalināt visus senatorus un bagā­tākos iedzīvotājus; kad tie bija beigti, viņš ieņēma un noturēja šīs pilsētas principātu bez jebkādas pilsoņu pretestības. Un, lai gan kartāgieši viņu vēlāk divreiz sakāva un beigās ielenca, viņš ne vien spēja aizsargāt savu pilsētu, bet, atstājis daļu karaspēka tās aizstā­vēšanai, ar pārējiem iebruka Āfrikā, īsā laikā atbrīvoja Sirakūzas no aplenkuma un iedzina kartāgiešu tādās sprukās, ka tie bija spiesti ar Agatoklu izlīgt, atstāt viņam Sicīliju un samierināties ar viņa varu Āfrikā.