Nikolo Makjavelli - Valdnieks

Pirmās reizes vispārīgie iemesli ir iztirzāti: atliek vēl pārrunāt otr­reizējos un apskatīt, kādi līdzekļi bija un kādi varētu būt tādam, kas atrodas līdzīgā stāvoklī, lai spētu noturēties jauniegūtā valstī labāk, nekā to darīja Francijas karalis.

Tikmēr teikšu, ka tās valstis, ko iekarojot pievieno kādai ieguvējai vecai valstij, vai nu pieder pie tās pašas provinces un tās pašas va­lodas vai ne. Ja pieder, tās ir ļoti viegli noturamas, it sevišķi, ja nav radušas dzīvot brīvībā; un, lai tās droši paturētu, pietiek, ja ir izdzēsta tā valdnieka cilts, kas tur valdījusi; jo citādi, ja vien tiek paturēti vecie apstākļi un ja nav atšķirību paražās, ļaudis dzīvo mie­rīgi, kā to esam redzējuši Bretaņā, Burgoņā, Gaskoņā un Normandijā, kas tik ilgi bijušas pievienotas Francijai; jo, lai gan tur pastāv dažas atšķirības valodā, tomēr paražas ir līdzīgas, un ļaudis var savā starpā viegli saprasties. Tam, kas šādu provinci iegūst un grib pa­turēt, jāraugās uz divām lietām: pirmkārt, lai būtu izbeigusies viņu vecā valdnieka cilts, otrkārt, lai nemainītu ne viņu likumus, ne nodevas, tā visdrīzākā laikā province top par vienu ķermeni ar veco principātu. Bet, ja nu kādā provincē tiek iegūti novadi, kas atšķiras valodā, paražās un kārtībā, tad rodas grūtības, un vajag lielu veiksmi un lielu veiklību, lai tos noturētu. Viens no labākajiem un iespaidīgākajiem līdzekļiem būtu, lai tā persona, kas šos novadus ieguvusi, apmetas tur dzīvot. Tas iegūšanu padarīs drošāku un ilg­stošāku - kā turks to izdarīja ar Grieķiju 7, - kuru, neraugoties uz visu piesardzību, nebūtu bijis iespējams noturēt, ja viņš nebūtu devies tur dzīvot. Jo, pievienotajā zemē dzīvojot, var pamanīt ceļamies ne­kārtības un tām ātri līdzēt; bet, ja tur nedzīvo un tikai, kad tās jau sacēlušās, par to uzzina, tad vairs nekas nav līdzams. Turklāt provinci tad neapzog tavi ierēdņi; padotajiem ir iespējams tūdaļ vērsties pie valdnieka, tāpēc viņiem vairāk iemeslu to mīlēt, ja viņi grib būt labi; bet, ja tie grib būt citādi, tad bīties no viņa. Kas no ārienes gribēs uzbrukt šai valstij, tas uzmanīsies; valstī dzīvojot, to ir ļoti grūti zaudēt.

Otrs lielisks līdzeklis ir kolonizēt vienu vai divus novadus, kas ir it kā šīs valsts atslēgas; ir nepieciešams to darīt, citādi tur jātur liels karaspēks un infantērija 8. Kolonizējot valdniekam neceļas daudz iz­devumu, un viņš kolonijas nodibina un notur bez izdevumiem vai ar maziem tēriņiem, un aizskar vienīgi tos, kam viņš atņem laukus un mājas, lai nodotu jaunajiem iemītniekiem; tā ir tikai šīs valsts nie­cīga daļiņa, un tie, kam tas nodara netaisnību, kļuvuši nabadzīgi un izklīdināti, vairs nekad nevar viņam kaitēt; bet visi pārējie paliek neaizskarti un nomierinās vai nu aiz minētā iemesla, vai aiz bailēm, ka viņiem varētu klāties tāpat kā tiem, kas tikuši aplaupīti. Secinu, ka šīs kolonijas neizmaksā dārgi, ja aizskar tikai mazu daļu, un aiz­skartie, būdami nabagi un izklīdināti, kā jau teikts, nespēj kaitēt. Turklāt piebilstams, ka cilvēkus vajag vai nu pielabināt, vai iznī­cināt, jo viņi atriebjas par viegliem nodarījumiem, par smagiem tie to nespēj; tāpēc cilvēks apspiežams tā, lai nav jābaidās no atrie­bības.

Bet, ja koloniju vietās tur karaspēku, izdevumu ir daudz vairāk, jo visi šīs valsts ienākumi aiziet aizsardzībai, tā ka ieguvums pārvēršas zaudējumos, un tas ir daudz lielāks ļaunums, jo kaitē visai valstij; mainot karaspēka apmešanās vietas, visi cieš neērtības un katrs top par ienaidnieku; un tie ir ienaidnieki, kas var kaitēt, jo, lai gan sa­kauti, viņi paliek savās mājās. Tātad no visiem viedokļiem šī aizsar­dzība ir nelietderīga, bet kolonijas - lietderīgas. Turklāt tādam, kas valda atšķirīgā provincē, kā jau sacīts, jāuzmetas par vājāko kaimiņu vadoni un aizstāvi un jācenšas vājināt varenākos; jāuzmanās, lai ne­notiek tā, ka viņa valstī ierodas kāds tikpat stiprs ārzemnieks kā viņš; un vienmēr gadīsies, ka tādi ieradīsies, tos aicinās neapmieri­nātie - pārlieku lielas godkāres vai baiļu dēļ. Tāpat aitoliešus varēja redzēt nomitinām romiešus Grieķijā 9; un visās citās provincēs, kur tie ieradās, tos atsauca paši provincieši. Un parasti notiek tā, ka, tiklīdz kādā provincē ieradies stiprs ārzemnieks, visi vājākie tam pie­vienojas aiz skaudības pret katru savējo, kas bijis stiprāks par viņiem. Tāpēc viņam attiecībā uz šiem vājākajiem nav nekādu pūļu tos iegūt savā pusē, jo viņi tūdaļ visi kopā labprāt apvienojas ar viņa jau iekaroto valsti. Jārūpējas vienīgi, lai tie nesagrābj pārāk lielu varu un autoritāti; tad ar saviem paša spēkiem un viņu labvēlību var viegli novājināt stipros, lai paliktu par pilnīgu šīs provinces kungu. Un, kas nevaldīs labi šajā ziņā, it ātri pazaudēs visu, ko būs ieguvis, un, ja tomēr noturēsies, tam valsts iekšienē būs nebeidzamas grū­tības un sarežģījumi.

Romieši tajās provincēs, kuras tie ieguva, stingri ievēroja šos notei­kumus un, dibinot kolonijas, atbalstīja vājākos, nepavairojot viņu varu, pavājināja stipros un neļāva spēcīgiem ārzemniekiem kļūt ietek­mīgiem. Kaut vai Grieķijas provinces piemērs man šeit ir pietiekams. Viņi atbalstīja ahajiešus un aitoliešus, pavājināja Maķedonijas karaļ­valsti, padzina Antiohu 10; nekad ahajiešu vai aitoliešu nopelni neļāva tiem paplašināt kādu novadu, ari Filips" nespēja pārliecināt romiešus tiktāl, lai tie būtu ar viņu draugos un nevājinātu tā varu, un Antioha ietekme nepanāca, ka viņam šai provincē būtu kāda valsts vara. Jo romieši šādos gadījumos darīja to, kas jādara visiem gudriem valdniekiem, kuriem jāņem vērā ne vien tagadnes, bet arī nākotnes grūtības un jānovērš tās visiem spēkiem jo, paredzot tās uz priekšu, ir viegli līdzams, bet, ja gaida, kamēr tās pietuvojas, zāles nāk pārvēlu, jo slimība kļuvusi nedziedināma; un tā notiek tas pats, kas, pēc mediķu apgalvojumiem, ar hektisko drudzi, - slimības sākumā tas ir viegli ārstējams un grūti pamanāms, bet vēlāk, ja sā­kumā nav ne manīts, ne ārstēts, kļūst viegli manāms un grūti ārstē­jams. Tāpat notiek ārvalsts lietām, jo, paredzot iepriekš (tas piešķirts tikai saprātīgiem) ļaunumus, kādi sāk rasties, tie ātri dziedējami; bet tad, ja tie nav pamanīti un izvērtušies tik lieli, ka tos pamana katrs, līdzekļu vairs nav.

Tāpēc romieši, iepriekš paredzot grūtības, vienmēr rīkojās pretī un nekad neļāva tām ievilkties, - pat tādēļ, lai izvairītos no kara, jo viņi zināja, ka karš nav novēršams, bet novilcinājums nāk par labu citiem, tāpēc viņi gribēja sākt karu ar Filipu un Antiohu Grieķijā, lai nebūtu ar viņiem jākaro Itālijā, un, kaut ari pagaidām varēja izvai­rīties kā no viena, tā otra, viņi to negribēja; viņiem ari nepatika tas, kas ik dienas ir mutē mūslaiku gudriniekiem: izmantot laika priekš­rocības, bet gan - pašu spēka un gudrības priekšrocības, jo laiks dzen uz priekšu visu un var atnest kā labu, tā ļaunu un kā ļaunu, tā labu.

Bet atgriezīsimies pie Francijas un aplūkosim, vai tā ir izpildījusi kaut ko no minētā; es runāšu par Ludviķi un nevis par Kārli 12, jo Ludviķim Itālija piederējusi ilgāk, tāpēc viņa rīcību var labāk no­vērot, un jūs redzēsiet, ka viņš visu darījis tieši pretēji tam, kas jādara, lai noturētu valsti. Karali Ludviķi uz Itāliju ataicināja venē­ciešu godkārība, kas ar šo ierašanos cerēja nopelnīt pusi Lombardijas valsts". Nenosodu šo karaļa pasākumu, ja, gribēdams nostiprināties Itālijā, tā kā viņam šajā provincē nebija draugu - gluži otrādi, ka­raļa Kārļa izturēšanās tam bija slēgusi visas durvis, - viņš bija spiests pieņemt tādus sabiedrotos, kādi bija iespējami, un viņa plāni būtu izdevušies ļoti ātri, ja nebūtu pieļautas kļūdas citos darījumos. Tātad šis karalis iemantoja Lombardiju un drīz atguva labo slavu, ko bija samaitājis Kārlis: Dženova padevās, florencieši kļuva par viņa draugiem, Mantujas marķīzs, Ferrāras hercogs, Bentivoļjo dzimta, madonna di Forli, Faencas, Pezāro, Rimini, Kamerino, Pjombīno sinjori, Lūkas, Pizas, Sjēnas vaLdnieki - visi viņam tuvojās, lai kļūtu par viņa draugiem. Tad venēcieši varēja redzēt, cik viņu pasākums bīs­tams, - lai iegūtu divus novadus Lombardijā, tas padarīja karali par kungu divās trešdaļās Itālijas.