Nikolo Makjavelli - Valdnieks

Cinque procuratori detle mura **** priekšsēdētāju, kuras uzdevums bija rūpēties par nocietinājumiem. 1527. gadā, kad izplatījās vēsts, ka spānieši ieņēmuši un izlaupījuši Romu, Florence saceļas pret Mediči un pasludina republiku. Makja­velli, kas tikko bija atgriezies Florencē un gribēja līdzdarboties jau­najā satversmē, sagaidīja vilšanās - viņu uzskatīja par Mediči piekritēju un vairs nedāvāja viņam uzticību. Tā sarūgtinājumā un nabadzībā Makjavelli 1527. gada 22. jūnijā beidza dzīvi, atstājot ģimeni ar pieciem bērniem. Viņa mirstīgās atliekas apglabātas Flo­rences Santa Kročes baznīcā. 1787. gadā tur uzcēla pieminekli ar uzrakstu: Tanto nomini nullum par elogium **** *. Makjavelli darbu vēriens tālu pārsniedz vienas šauras specialitātes robežas. Līdzās minētajiem militāra, politiska un vēsturiska rakstura sacerējumiem viņš sarakstījis vairākus literārus darbus, no kuriem jāmin lieliski uzrakstītā, asprātīgā komēdija "Mandragora" (1513), novele "Arhivelns Belfagors", satīriska poēma "Zelta ēzelis" un mazāk nozīmīgā komēdija "Klicija". Neraugoties uz šo darbu augsto māk­sliniecisko līmeni, tos tomēr aizēno viņa politisko un vēsturisko sa­cerējumu slava. Šo darbu iespaidu ceļ un stiprina autora asi kon­struētais, spēcīgais un krāšņais stils, kas ļauj tos baudīt arī tikai kā mākslas darbus.

Kā vēsturnieks Makjavelli tiek pilnam atzīts un celts gaismā vienīgi priekš simt gadiem. Savu laikabiedru vidū viņš ir izcilākais, kas pārstāv renesanses historiogrāfijā florenciešu skolu. To pa daļai raksturo humānistu vēstures tradīciju turpināšana, pa daĻai jaunu ceļu meklēšana. No humānistiem šie florencieši jau tīri ārēji atšķiras ar to, ka augstākas izglītības trūkuma dēļ spiesti rakstīt darbus nevis latīņu valodā, bet demokrātiskajā mātes valodā - itāliski. Tas nozīmē, ka latīnistu retorikas vietā florencieši raksta savus darbus vienkāršā, reālistiskā stilā, kas Makjavelli darbos sasniedz lielu kon­krētu spilgtumu. No agrākajiem hronistiem viņš novēršas arī savu darbu kompozīcijas ziņā, atmetot līdz tam ierasto annālistisko (t. i., gadagrāmatu) formu, un tajā vietā sniedz vēsturisku notikumu saka­rīgu tēlojumu aizrautīgā stāstījumā, kas saistās ar kādas ievēroja­mas politiskas personas likteni.

Ar šīm divām savu darbu īpašībām Makjavelli ir pilnīgi mūsdienīgs vēsturnieks un iet daudz tālāk par humānistiem. Tas sevišķi sakāms par viņa ģeniālo historiogrāfisko sacerējumu "Florences vēsture", it īpaši par tās otro un trešo grāmatu, kas tēlo Florences iekšējo vēs­turi no pirmsākumiem līdz Mediči nākšanai pie varas (1434). Ar politiķa saasināto skatienu Makjavelli intuitīvi tver sīku faktu dzi­ļāko sakarību un vēsturisko jēgu, kas liecina, ka viņš ir ne vien vēs­turnieks, bet arī vēstures filosofs un, par visām lietām, politisks do­mātājs. Ar to kopš Aristoteļa un Polibija laikiem bija doti neredzēti spēcīgi ierosinājumi vēstures ģenētiskam skatījumam. Bet arī tikai ierosinājumi. Makjavelli bija pārāk impulsīvs gars, pārāk liels itā­liešu patriots un politisks polemists, lai ar vēsturniekam vajadzīgo distanci un mieru varētu pagātnes tēlojumos neredzēt smagos sitie­nus savai nelaimīgajai tēvijai un neizvirzīt politiskas teorijas tās glābšanai. Vēsture viņu neinteresē kā tīra zinātne vai māksla, bet kā ilustrāciju un faktu materiāls savu doktrīnu pierādīšanai. Vēsture viņam ir tikai valsts mākslas kalpone (historia ancilla scientiae poli-ticae). Tāpēc Makjavelli bez sirdsapziņas pārmetumiem noklusē un sagroza vēstures faktus, lai varētu rādīt kā tēvzemes glābējus tādus vīrus (piem., biogrāfijā par Lūkas tirānu Kastručo Kastrakāni), kas vēs­tures patiesības gaismā bieži izrādās vidusmēra cilvēki. Faktu pre­cizitātes ziņā viņu pārspēj kā priekšgājēji, tā laikabiedri. Savu vēs­turisko darbu pamatā Makjavelli parasti ņem kādu agrāku hroniku, papildinot to ar citu hronistu nedrošām ziņām. Pat sava laika tēlo­jumos tas neizlieto dokumentu liecības, bet uzticas literāriem avotiem. No abām devīzēm "zinātnei un tēvzemei" Makjavelli vienmēr pirmā vietā lika otro, ja ari tā prasīja no viņa pārestību pret vēsturisko pa­tiesību. Par spīti šiem trūkumiem, Makjavelli neapstrīdams nopelns vienmēr paliks viņa mēģinājums tēlot humānistu teorētisko shēmu vietā dzīvus cilvēkus - tēlot viņus reālistiski un patriotiskā degsmē. Makjavelli ieguvis lielāku popularitāti kā valsts politiķis, nevis kā vēsturnieks, sevišķi ar darbu "Valdnieks", kas radīja veselas ideo­loģiskas polemikas, kurās cīnījās divi virzieni: makjavellisms un antimakjavellisms. Šos terminus gan visai bieži mēdz Lietot nevis politisku teoriju apzīmēšanai, bet politiskas rīcības raksturošanai, tā bieži vien sagrozot un pārprotot autora īstos nolūkus. Vērtējot Makjavelli politiskos darbus, nodarīsim autoram pāri, patvarīgi šķirot doktrīnu no reālpolitiskiem apstākļiem, kādos šī doktrīna radusies. Tā, saskatot pretišķības starp "Valdnieku" un citiem Makjavelli dar­biem, kur tas par ideālo valsts iekārtu atzīst republiku, nav jāaiz­mirst Itālijas toreizējā politiskā situācija, kas spieda meklēt glābiņu vienvaldības principā, lai sīkās atsevišķās valstiņās sašķelto ienaid­nieka apdraudēto zemi pasargātu no iznīcības. Šo mērķi - tautas un valsts pastāvēšanu - Makjavelli licis augstāk par jebkuru citu morāli un ētiku, un šis nacionālais fanātisms ierindo viņu lielāko Itālijas patriotu vidū.

Pirmo reizi kopš viduslaikiem politikai tika dota autonomija, neat­karīgi no visiem cilvēciskās morāles likumiem. Pirmo reizi politika tika pacelta tādos augstumos, ka tai vairs nebija jārēķinās ne ar kādām tradicionālās ētikas normām. Šis princips tad arī izraisīja aso polemiku ap "Valdnieku", kas turpinājusies daudzus gadu simteņus. Parādījusies vesela rinda pretmakjavellisku darbu, no kuriem, pie­mēra pēc, var minēt klasisko ķeizara Fridriha II darbu "Anti-Machiavell". Ļoti dažādas teorijas bijušas arī Makjavelli attaisnotā­jiem. Daži saredzējuši viņa darbos nesaudzīgu realitātes attēlojumu, kas nav uztverams kā doktrīna, citi saskatījuši "Valdniekā" satīru par tirānu, un tikai pēdējā gadu simtenī Itālija to dēvē par "vienu no cildenākajiem nacionāLo jūtu izpaudumiem, kādu pazīst Itālijas gara vēsture" (Enciclopedia Italiana, Machiavelli). Tas sakāms it sevišķi par "Valdnieka" pēdējo nodalu, kas noslēdzas kvēlā patriotiskā uzliesmojumā, gaišredzīgās cerībās uz Itālijas glābēju. "Valdniekā" raksturīga Makjavelli individuālistiskā uztvere: vald­nieks ir pilnā mērā atbildīgs par valsts likteņiem, kurus noteic viņa aplamā vai pareizā rīcība. Kā tipisku šīs aplamās rīcības piemēru Makjavelli allaž piemin kara algotņu turēšanu nacionāla karaspēka vietā. Ar šo vienīgo iemeslu viņš tad ari izskaidro daudzu valstu sabrukumu. Jau plašāks skatījums redzams "Pārrunās par Tita Līvija pirmo dekādi", kur autors piegriež vērību arī citiem spēkiem, kas virza vēsturi neatkarīgi no valdnieka personas: tautai, reliģijai, audzinā­šanai. Renesanses naturālisma ietekmē Makjavelli uzskata valsti par dzīvu organismu, kas aug, nobriest un sabrūk. Ja nu šos dabīgos procesus aizkavē kāda launa "kaite", tad ļaunums jāiznīcina pašā pirmsākumā, nebaidoties no kara un izšķirošiem lēmumiem. Sva­rīgos vēstures pagriezienu brīžos Makjavelli vienmēr māca asu no­stāju - pa labi vai pa kreisi, neatzīstot kompromisus un gļēvu vai­rīšanos no galējām konsekvencēm. Vienmēr uzsverot un atgādinot stipra karaspēka nozīmību valstī, Makjavelli ir viens no pirmajiem, kas sapratis militāras varas spēku un tās saistību ar iekšpolitiskiem un ārpolitiskiem notikumiem.

Читать дальше