Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Jāņos kopā sanākam četri lāģernieki - Visvaldis ar sievu Rotu; Alnis Puķītis, kas gan Spaskā ir zaudējis kāju, bet Latvijā ieguvis piemīlīgās Valdas sirdi; un es. Šais pašos Jāņos satieku arī savu Irēnu, ko līgotāji ir atveduši no Rīgas - manu labo gariņu, kam šai naktī izsūdzu savu bezcerību. Irēne domā, ka varbūt varu pierakstīties pie viņas un mammas Rīgā. Viņām divām esot divas istabas. Varbūt kā invalīdam man izdotos izkarot vietu aizliegtajā pilsētā?

Pēc Jāņiem mūs čeka sāk tramdīt. Pirmo reiz mani aptur pie autobusa piestātnes. Vai es neesot piedalījies pie karoga uzvilkšanas radio torņos? Prasu, par kādiem torņiem viņi runā, bet saraujos no savu vārdu asuma. Manī strāvo naids un dreb piesardzība, jo zinu, ka drošākais ir klusam būt.

Drīz nojaušam, ka mūs visus joprojām vajā 58. pants - dzimtenes nodevēja lāsts. Draugus un paziņas vairāk necenšos meklēt. Mani brīdina pretkustības organizācijas biedri, kas visi ir savervēti strādāt čekai, un es augsti vērtēju viņu goda prātu. Tas viņiem ir liels pazemojums, bet katram ir jānes savs brīvības slogs.

Ierodos Rīgā '57. gada rudenī, bet darbā tieku tikai nākošajā jūnijā. Pa šo laiku vecāki mani uztur. Jūtos pazemots. Rodas dusmas un spīts, un apņemos, ka savu vecāku pūļu dēļ vien man ir jāizcīna vieta zem aukstās komunisma saules.

Mūsu kāzu dienā '59. gadā Khruščevs apmeklē Rīgu. Ejot pa Valdemāra ielu uz dzimtsaraksta nodaļu, abi ar Irēnu ejam kā caur ziedu aleju. Tas ir tik skaisti, un sagadījums nevar būt pilnīgāks. Mums nav neviena kāzinieka, bet ar ziediem, kaut arī tie nav veltīti mums, mēs iesākam savu dzīvi.

Neskatoties uz čekas draudiem, pa reizei sazinos ar Normundu Eglāju, ar kuru Spaskā kopā svinējām Arnoldus un pēc savādā rauta priecājāmies, kad abi bijām atpakaļ savās barakās; ar Augustu Neikenu, kas Spaskas badā pārcieta smagu kuņģa čūlu; ar Arnoldu Upmali, kura siltajā lāģera vietā iekārtoja mani; ar abiem Sudmaļiem, ar kuriem biju čečena barakā, kad kopā ar Rūdi piesitām veco irāni; ar manu tehnikuma un organizācijas biedru dzejisko Hari Skuju, kas tiesas spēles priekšvakarā dziedāja par mūsu zaudēto jaunību.

Imants Freimanis, kas Spaskā tēloja paralītiķi; drēbniekmeistars Artūrs Cerūzis - bagātākais no mums visiem, kas pēc brīvlaides pelnījās Karagandā; alūksnietis Pēteris Botva, kas kā ēzelis kādreiz vilka akmeņiem piekrautus divričus - visi ir mājās, un katrs ir apņēmies izcīnīt vietu skarbajā brīvībā.

No Spaskas mīlētājiem pārbrauc Janka Vērups - paralizēts un viens, bet Latvijā satieku ne vienu vien mīlētāju pārīti. Abi Upmaļi, Arnolds un Maija, nodzīvo savu mūžu kopā līdz viņa nāvei - man liekas '97. gadam. Kopā ir arī mani draugi Normunds un Aina Eglāji, kas, kartupeļus lasīdami, kādreiz iepazinās Spaskas sakņu pagrabos. Pats toreiz, lai satiktu latviešus, klīdu no pagraba uz pagrabu, un tur pirmo reiz redzēju Normunda meiteni, bet, lai sargs nelamātos, man drīz vajadzēja pazust.

Pēc atbrīvošanas tuvāk iepazīstos ar Ilmāru Kalseru - to pašu, kam uzlika roku dzelžus, kad viņš tiesai pateica, lai nomainot netīro galdautu. Par to, liekas, čeka viņam atriebjas vēl brīvībā. Viņš stāsta, ka esot nozīmēts par informantu.

Kas toreiz varēja domāt, ka vīrs, kas pat čekas nebaidās, var tik jūtīgi spēlēt vijoli? Mūsu draudzība turpinās līdz Ilmāra nāvei. Viņš sasniedz deviņdesmit piecus gadus. Tāpat arī sazinamies ar manu kursa un organizācijas biedru Aleksi Mazcirīti - līdz pat viņa aiziešanai 2007. gada janvārim. Kur tas laiks, kad abi uz viņa kažoka gulējām Centrālcietumā uz netīrā klona ...

Vienmēr smaidīgais Elmārs Krastiņš esot miris Karagandā.

Viņam bija augsts asinspiediens, bet viņš strādāja slimnīcas virtuvē, lai palīdzētu citiem. Arī es izbaudīju viņa labvēlību - viņš mums gatavoja garšīgo mērci no kurdjokaitu taukainajām astēm, ko piegādāja slimnīcai.

Neko nezinu par daudzkārt cauršauto partizāni, stāstu stāstītāju un patriotu Pēteri Gabrusonu. Kad līdz nāvei bija apnicis cietums, abi gājām pie Centruškas priekšnieka Juhno prasīt, lai mūs kaut kur sūta. Cik zaļi un nepiedzīvojuši bijām, bet vai mēs būtu varējuši izturēt arī kameras šaurību visus garos gadus?

Nezinu arī, kas notika ar veco lāģernieku Svehgeimeru. Viņš pārzināja lāģerzemes plašumus kā savu delnu un tādiem kā mums deva vērtīgus padomus.

No ziemeļiem atgriežas mani kursa un pretestības kopas biedri Raimonds un Edmunds Lullas un Osvalds Voits. Pēdējo reizi visi bijām kopā Centrālcietumā. Cik savādi, ka mūsu izmeklētājs tatārs Kalmikovs nespēja ticēt, ka Raimonds bija mūsu organizācijas statūtu autors. Nezin, ko Kalmikovs būtu darījis, ja zinātu, ka Edmunds Lulla - toreiz vēl vidusskolnieks - cietumā izgudroja ieslodzīto alfabētu un ka Osvaldam Voitam pienesumos iesūtīja zupu ar klimpās ievārītām zīmītēm par jaunāko, kas notika Rīgā.

Atgriežas arī visas trīs notiesātās meitenes - Aija Skudra, Irēne Priedīte un Ruta Bole. Brīvībā tikuši, Osvalds un Aija salaulājas un līdz Osvalda nāvei dzīvo Vecumniekos. Arī Raimonds Lulla mirst priekšlaicīgi, un vairs tikai esam palikuši divi - Edmunds un es.

Brīvībā ar Osvaldu Voitu pat neesmu saticies. Reiz, mani ieraudzījis, viņš pārgāja uz ielas otru pusi. Es domāju, ka viņu sapratu. Čeka uzmanīja mūs visus un pavēlēja draugam izspiegot draugu. Harijs Skuja, klases un studiju biedrs, man pats to pateica. Lai mazinātu vajāšanas, bija prātīgāk turēties atstatu.

Ar Osvalda Voita dzīvesbiedri Aiju joprojām sazinamies. Viņa dzīvo Osvalda vecāku mājā Rīgā. Arī Irēne Priedīte kopā ar savu dēlu vairākas reizes ir apmeklējusi Siguldu, un tāpat Ruta Bole.

Izdarīgākais no mums visiem ir Ojārs Grencbergs. Arī viņam esot sekojusi čeka - līdz kamēr nobeidzis darbu. Visbīstamākie bija sākuma gadi, kad visiem piedraudēja un meklēja pierādīt vainas.

Siguldā '96. gadā atceramies pretkustības organizācijas piecdesmit gadus un pie manis ierodas Aleksis Mazcirītis, Aija Skudra-Voita, Irēna Priedīte un manu draugu Lullu jaunākais brālis Jānis. Šo satikšanos organizē mūsu aktīvists Ojārs Grencbergs.

Rīgas Valsts Tehnikuma Muzejā 2002. gada novembrī atklāj piemiņas plāksni Latvijas Demokrātiskās Pretestības Kustības Organizācijai - LDPKO. Šo notikumu apraksta tehnikuma izdotajā grāmatā "Tavi bijām, tavi esam", un grāmatu ar direktora ierakstu saņemu arī es.

Atis Skalbergs, rakstnieks un publicists, 2004. gadā ar Kanādas Daugavas Vanagu atbalstu uzņem filmu par jaunatnes pretestības kustību pēckara Latvijā. Arī mani pierunā piedalīties. Nolasu dažas savas dzejas. Par uzņemto video raksta LATVIJA AMERIKĀ , un par man uzdāvināto video kopiju jūtos gandarīts.

Nezinu, cik ir vēl dzīvi no mūsu biedru pulka, bet jauno Latviju sagaidījām tikai nepilns desmits. Mūsu paaudze, ticēdama cilvēces demokrātiskajiem principiem un taisnības uzvarai, ar tukšām rokām un karstām sirdīm nostājās pret varu, kuras mērķis bija tautas genocīds. Esmu lepns, ka biju viens no tiem.

Šo savu liecību par Padomijas cietumiem un lāģeriem veltu viņu - manu jauno biedru piemiņai, kas par saviem cēlajiem centieniem ir samaksājuši ar dzīvībām vai gariem verdzības gadiem.

Nevaru nejautāt, kā vēsture pieminēs jauniešu pretestības kustību, kas pēc kara apņēma visu Latviju. Vai uzskatīs mūsu centienus kā zaudējumu - vai morālu uzvaru?