Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Sākumā uztraucos, bet nomierinos, kad, gaitenī stāvēdams, gaidu savu kārtu. Manu likteni izšķirs Kazakhstānas iekšlietu ministra vietnieks - kazakhs ar apaļu seju un šaurām acīm, līdzīgs Suļimānovam, bet jaunāks. Nesaprotu, kāpēc visi kazakhi izskatās tik līdzīgi. Mazajā istabiņā esam trīs - divi kazakhi un es. Kad ministra vietnieks jautā, par ko notiesāts, es atbildu: "Par cīņu pret Staļina kultu."

"Kā tad izpaudās tā tava cīņa?" viņš smīnēdams jautā. "Cīnījos par demokrātiju."

"Ā! Rietumu buržuju demokrātiju?"

"Mūsējā jau arī būtu pavisam laba," es saku, "ja tikai izpildītu visu, kas konstitūcijā rakstīts." Un es skaitu pantus ...

"Un kas tad tev liedza to, kas konstitūcijā rakstīts?"

"Terors!" es saku. "Kas tā par demokrātiju, ja par pastāstītu anekdoti iedod desmit gadu? Vai ārzemju mašīnas paslavēšanu uzskata par pretvalstisku propogandu?"

"Vai tad te arī tevi terorizēja?"

Tip!.. Tip!.. kā telegrāfists ar viņš tipina uz galda ar zīmuļa galu.

Laikam viņam manas atbildes nepatīk, bet es vēl iesaku, lai aiziet uz lāģera kapiem. Tad viņš sapratīs, kas te ir noticis ...

"Vari iet!" viņš noskalda kā ar cirvi.

Mūsu saruna ir beigusies tik ātri, ka zinu, esmu zaudējis. Un pats savas vainas dēļ! Kāpēc es nestāvēju klusu! Neatbildēju ar Jā! vai Nē! Atpakaļ ejot, mani pārņem dusmas par komisijas divkosību. Kāpēc viņi tēlo, ka partija ir palikusi cilvēcīga? Ka partija labo pielaistās kļūdas? Viņi visi ir tie paši vēži tai pašā kulē!

"Nu kā?" darbnīcā ukrainis Gavriļuks prasa. "Nekā!" es atsaku.

"Nu mīlestību jau no tiem negaidīt. Vai to tu nezini?" "Ne jau mīlestību, bet mazliet taisnību," es saku.

Man palikuši vēl piecpadsmit puscilvēka, pusverga gadi. Un kas būs pēc tam, ja dzīvošu?

Laikam jo grūtāka ir dzīve, jo vairāk tās žēl. Acu priekšā iznirst Alvīne. Viņa ir jau tālu, un vilciens viņu nes pretī jaunai dzīvei. Gribu viņu ātrāk aizmirst. Es jau arī nebiju viņai lūdzis man atrakstīt - pat ne rindiņu. Labi vien ir. Ja atrakstītu, sāpes vien būtu.

Ceļajūtīs

Rīdzinieks Ēriks Ringels, mans matraču tapsētājs, arī taisās uz mājām.

Viņš ir pēdējais no leģionāriem, un viņam arī bija iedoti divdesmit pieci gadi. Lūdzu, vai viņš nevarētu Maskavā pastā iemest man vēstuli. Ja Vissavienības Augstākajai Padomei vēstuli sūtītu no Karagandas, vēstule nekur neaizietu. Ēriks apsola, un es vakarā rakstu rūgtu apsūdzību Kremļa augstajiem biedriem.

Saku, ka esmu dzimis Latvijas brīvvalstī un nekad nesapratīšu padomju ideologiju. Neesmu ne šāvis, ne slepkavojis, ne arī pārdevis savu tautu un dzimteni, bet esmu izgājis caur padomju lāgera elli un pazaudējis savas pēdējās veselības paliekas. Zinu, ka piespriesto ceturtdaļgadsimtu nosēdēt nevaru, un, ja pastāvošā padomju vara uzskata mani par ienaidnieku, lūdzu piespriest augstāko soda mēru - nošaut mani!

Ēriks apsolās vēstuli iemest, un es zinu, ka neko zaudēt nevaru. Darbnīcā vecākais opers Serikbājevs ironiski smīn.

"Nezināju, ka esi tāds fašists."

"Es arī nezināju," es saku un smīnēdams skatos viņam acīs.

Viņš ir runājis ar komisijas priekšnieku kā kazakhs ar kazakhu, un man ir jāsagatavojas uz ilgu sēdēšanu. Bet kā es varu sagatavoties? Ceļā uz jauno vietu visu, kas man ir, atņems zagļi.

Labāk atdot lupatas un paturēt dzīvību - kaut arī dzīvība te ir tik mazvērtīga. Jauns lāgernieks taupa katru lupatu - vismaz, ar ko pakaļu noslaucīt, bet man ir labākas iespējas. Tas pats Serikbājevs lūdz, vai nevaru izgādāt trīs pāri tapočku . Bērni esot plikām kājām. Apsolu čības rūdītā čekista nabaga bērniem. Viņš jau arī man kā rūdītam fašistam vēl nav noņēmis caurlaidi.

Labojam Karagandas miličiem kažokus, un es vienu izmeklēju sev. Varbūt noder, jo nezinu, kādā Padomijas malā būs jādzīvo. Izmeklēju arī pavisam jaunus vaļenkus. Mans jaunais koferis ir pilns ar noderīgām lietām. Jānis Apsītis, atnesis savu fotoaparātu, sūdzas, ka vajagot naudas. Lai es atpērkot viņa Fedu . Par simtiņu paņemu. Varbūt kaut ko uzņemšu. Mūsu apsargi nav vairs tik acīgi, kā kādreiz bija.

Lāgeris ir pavisam tukšs, un priekšniecība žēlojas, ka neesot kur likt paralizētos, kas aizņemot slimnīcu. Visvienkāršākais jau būtu nošaut un visus sagrūst kopējā bedrē kā agrākajos tīrīšanas gados.

"TRACIS pirmajā lāgpunktā," saka Ješka Plucis, ar kuru kopā tik sen atpakaļ braucām uz šejieni.

Uz jumta sakāpuši, skatāmies, kā no garnizona skrien trauksmes vads un no zonas bēg uzraugi. Vai sākusies sacelšanās? Bet kas tagad dumpotos, kad visi brauc uz mājām?

Bijušajā sieviešu zonā kriminālie kaut ko kliedz un krata kulakus. Tracis ir liels, bet gan jau pēc darba visu uzzināšu.

Darbnīcā ienāk sasarcis ražošanas daļas priekšnieks un sūdzas, ka dabūjis ar koku pa muguru. Domājis, ka aiz pārskatīšanās, un prasījis - par ko?

"Ko maisies, priekšnieciņ, kad peram kuņas bērnus?" sitējs atbildējis.

Viss iesācies, kad uzraugs gribējis kādam pridurkam - priviliģētajam no slimnīcas zonas - noņemt ādas jaku. Pridurks jaku nav devis. Uzraugs, aizmirsis ka laiki mainījušies, rāvis savu upuri uz sardzi, bet pats piesists un dabūjis bēgt.

Ziņa aplido lāģeri - Neredzēts notikums! Uzraugs dabū pa aci!

Režīmnieks pieprasa, lai izdod vainīgo, un izsauc vada zaldātus, bet lāģernieki, ar kokiem bruņojušies, zaldātus padzen. Tie bēg un pat nedomā aizstāvēt čekistu godu. Visu dienu vadība un politiskie klusē, bet kriminālie no savas zonas draud, ka esot gatavi nākt palīgā, ja priekšniecība savas neģēlības turpināšot.

Pirms vakara pārbaudes lāģera priekšnieks grib sasaukt sapulci.

Ja negribot izdot vainīgo, lai atvainojoties par priekšniecības apvainošanu un kārtības pārkāpšanu. Kā drīkstējuši piekaut zaldātus?

Bet pūlis kliedz preti: "Vai aizmirsāt, kā dauzījāt mūs?"

"Ar ko mūsu muguras atšķiras no jūsējām?"

"Ne ar tādām vien rungām mūs dauzījāt!"

Redzēdami tādu nepiekāpību, priekšnieki aiziet un nākošajā dienā traci nepiemin.

SIEVIETES tiecas pēc mīlas, un latvieši ir ieslavēti kā džentelmeņi .

Elmārs Grīns rāda vēstuli no briļļainās Djominas. Liekas, viņa ir iemīlējusies, bet viņa nav vienīgā, kas ir gatava atdod savu komjaunietes sirdi rietumu lāģerniekam. Elmārs abi ar Visvaldi ir lielākie glaimotāji, un sievietes, maigumu neredzējušas, kūst no viņu vārdiem.

Es negribu iemīlēt vietējo meiteni. Visvairāk mani traucētu krievu lamvārdi. Laikā un vietā izteikta lama izsaka veselu domu, un krievi pat netic, ka mums ir tik vājš šo vārdu krājums. Savā mājā es gribu runāt latviski, jo jau tagad man bieži ir jāmeklē vārdi, lai latviski izteiktu krieviski radušos domu.

Draugu ir palicis maz. Artūrs Cerūzis ir aizbraucis uz Karagandu, iekārtojies par piegriezēju kādā darbnīcā, un kopā ar mazo Točiņu vēl arī abi atvēruši paši savu darbnīciņu. Karaganda esot zelta bedre.

Brīvajā laikā eju pie Visvalža. Viņš sapņo par savu tuvo brīvību, bet ir jau atkal paspējis iemīlēties. Saka, ka daba tukšumu neciešot un, kad aizbraukšot mājā, no viņa pietikšot arī sievai. Reizēm divatā, reizēm trijatā dodamies zaļumos. Vēlāk mums pievienojas lopu bāzes veterinārs polis Juziks. Viņš reizi mēnesī krimiķiem pārdod opija tinktūru, un peļņu varam notriekt; tikai mūsu veikalā dzērienu izvēles nav. Izlejamais vīns ir viss, ko varam dabūt. To pārdod no mucām. Un reizēm dabūjama ir arī percovka - ļoti piparots dzēriens.