Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Lopu vasaras nometne atrodas kilometrus četrus no lāģera pie jaunā ūdens aizsprosta. Pirmo reiz eju tik tālu. Visapkārt pauguraina stepe. Zeme cieta un akmeņaina. Vietām susliki sabūvējuši savas sādžas un tāpat kā kolhoznieki, raujas ar siena vākšanu. Viņu modrais sargs vēro apkārtni.

Stāsta, ka vietējie šos dzīvnieciņus ķerot, nododot ādiņas un tirgojot gaļu. Nekāda gaļa jau gan nevar būt. Dzīvnieciņš nav lielāks par žurku. Pie dažām alām ar māliem ir sajaukti ogļu gabaliņi. Vai ogles te glabātos tik sekli, ka susliks tās varētu izrakt?

Redzam, uzkāpuši paugurā, ka apvārsni aizsedz nākošais paugurs. Un, kas zin, kas atrodas aiz tā. Labajā pusē stiepjas ieleja ar lāģera plašajiem laukiem, un tālāk paceļas varens kalns, kur gravās vēl balo sniegs. Reizēm gar kājām aizskrien kāda ķirzaciņa un pazūd zāles čemurā. Ko gan lopi var ēst šinī susliku zemē?

Esmu krietni noguris, kad, uzkāpuši paugurā, ieraugām zemu samanu būdu virteni zila, dzidra ezeriņa malā. Esam pie lopu bāzes vasaras ganībās. Kopējām ir atsevišķa baraka, un gari laidari nožogo pagalmu. Mūs sagaida ziņkārīgs sieviešu bariņš. Artūru jau laikam te pazīst. Daudzi, kas var apkārt staigāt bez apsardzes, te ir atraduši draudzenes un lāģera sievas.

Mazliet satraukta mums pretim iznāk Alvīne. Viņa negaidījusi tādus ciemiņus. Sapazīstamies vēl ar pāris lietuvietēm. Viena esot mūsu lāģera orķestra muzikanta Kerzaka meitene. Viņas aicina mūs barakā. Arī baraku sievietes spēj padarīt pievilcīgu. Te ir tik mājīgi. Lāģerī pat mana priekšnieka istaba ir drūma un pelēka.

Meitenes mūs cienā un drošina, ka priekšniecība, kas citām dienām stepē ķerot mīlētājus, svētdienās reti rādoties. Arī brīvā zootehniķe ierodoties tikai kādreiz uz vakara slaukšanu. Es viņu pazīstu un zinu, ka nepatikšanas viņa netaisītu.

Mūs cienā ar īstu Jāņu sieru, krējumu un sviestu. Kas nekait slaucējām!

Ejam staigāt un ezerā atrodam laivu. Izsmeļam ūdeni un izmēģinām. Smejamies un jokojam, un man liekas - esmu pavisam citā pasaulē. Vai tiešām tāda ir brīvība?

Kad saule sāk slīdēt uz vakaru pusi, ir laiks atgriezties īstenībā.

Atvadāmies no sapņu meitenēm un mērojam ceļu atpakaļ. Laikam, pēc tādas vasaras dzīves atgriezties lāģerī ir grūti. Apsēžamies uz mazā ūdens aizsprosta. Pavisam negribas iet uz lāģeri. Spaskas ciemats ir kluss kā izmiris, bet ko gan tur lai darītu? Iemītniekiem nav pat puķītes ko aplaistīt. Bērni spēlē karu ar suņiem un cūkām. Nezin, ko dara vīri? Degvīnu te atved reti.

No komandantūras izbrauc mašīna ar pāris zaldātiem. "Brūtgānu medinieki," smejas Artūrs.

Kādu jau noķers. No augstās mašīnas stepē var tālu redzēt, un ērkšķainajos krūmos var paslēpties tikai susliks vai lapsa.

"Nezin, vai par noķertajiem pārīšiem maksā ar?"

"Nezin," saka Artūrs, "bet ne jau nu ar pudu miltu un seši metri drēbes. Tāda cena ir tikai par izbēgušu zeku."

Esam atpakaļ no aizliegtās zonas, un nu te varam sēdēt kaut līdz pusnaktij.

"Iesim uz kino," ieminas Artūrs, un es piekrītu.

Kino rāda klubā, un uz nelielā balkoniņa varam skatīties par brīvu, bet, ja arī varētu biļeti nopirkt, mēs starp brīvajiem sēdēt nedrīkstētu. Balkonā ir pavisam ērti. Reti salasās ap desmit zeku. Vairums atkonvojētie - jeb tie, kas var staigāt bez sarga - ir kriminālie.

MASKAVAS ģenerālis ierodas apskatīt darbnīcu, un Kulagins bijīgi viņam skaidro par mūsu darbību. Ģenerālis brīnās par lielo primitīvismu. Kā te meistari varot kaut ko iztaisīt?

Katru dienu ved zekus uz pārvaldi pie komisijas, un slimnīca pildās ar vecākiem vīriem, kurus no pārdzīvojumiem ir ķērusi trieka.

Mans draugs lielais blakšu nīdētājs doktors Beļankins, kad viņam paziņo, ka bijis nepatiesi sodīts, nokrīt gaitenī. Viņu nerok cietumnieku ielejas kapos, bet pie ceļa brīvo pilsoņu govju nomīdītajā kapsētā. Brīvo kapi ir vienīgā atzinība pēc netaisni piespriestajiem soda gadiem, un viņu drīkst pavadīt līdz vārtiem cietumnieku pūtēju orķestris.

Nezinu, kā jutīšos komisijas priekšā, bet redzēdams, cik pašpārliecināts un noēdies ir Maskavas ģenerālis Aļeksandrovs, neticu viņa labvēlībai. Katru svētdienu viņš braucot medībās ar pilnu bufeti - tā stāsta mans paziņa Jānis Apsītis, un viss tas esot uz lāģera rēķina.

Apsītis ir iekārtojies translācijas centrā. Viņš no radio uz lāģera un ciemata skaļruņiem noraida mūziku un ziņas. Reizēm ieeju papļāpāt.

Specnodaļa gatavo papīrus atbrīvotajiem. Igaunis, lāģera fotogrāfs, šos laimīgos meklēdams, ar foto aparātu kaklā un sarakstu rokā skraida pa barakām. Viņš gatavo uzņēmumus brīvajām pasēm.

Arī Artūru Cerūzi, pēdējo latviešu meistaru, atbrīvo, un darbnīca vairs nešūs lāģera biedru kungiem ne uzvalkus, ne mēteļus. Par piegriezēju paliek bendērevietis ukrainis Gavriļuks. Viņš necer uz brīvību; tikai gaida to dienu, kad satiks savu sievu. Tieši pie lāģera vārtiem ir nobeigta baraka, kur paredzēts tuviniekiem tikties.

Artūrs vēl uz Latviju braukt netaisās. Ko tur pliks lāģernieks iesākšot? Papelnīšoties tepat pie zaldātu formu pāršūšanas. Peļņa esot garantēta. Katrs gribot, lai drēbe kaut cik piestāv.

Norakstu Artūram vienu šujmašīnu.

IR smagi šķirties no draugiem. Šad tad aizeju uz slimnīcu. Slavenais mīlētājs Arvīds Ozoliņš, kas pārkāpa sieviešu zonas mūri, ir aiz braucis uz Karagandu; tikai nezinu, vai ir kopā ar Intu Mirdzu. Rūdis Sudmalis strādā Šiverā par slimnīcas frizieri. Arī Normunds Eglājs ir prom - tikai nezinu, kur ir viņa Aina. Elmārs Grīns kā vecākais feldšers vēl ir lāģera ambulancē, un vēl arī nav aizbraukuši Pēteris Botva, Ješka Plucis un Ēriks Ringels.

Sievietes ir visas prom, un viņu zonā ir salikti blatniji .

Kas notiks ar kropļu uzcelto Spasku?

Uz darbnīcām atsūta pirmos trīs kriminālos. Viens no tiem ir latvietis no Jūrmalas. Neprasu, par ko kurš notiesāts; tikai piekodinu, lai nezog, bet paprasa. Saku, ka esmu divdesmitpiecgadnieks un sodīšu uz vietas pēc saviem ieskatiem.

Visi strādā - tikai reizēm uz lielās plīts uzvāra čefīru . Viņi visi ir narkotiķi, un, pirms nav iedzēruši savu tēju, darbs neveicas. Vēlāk nopērku divdesmitpiecgramu tējas paciņas un izsniedzu rītos pavisam slimajiem . Kas savu devu izdzēris, strādā kā pulkstenis - pat galvu nepaceļ.

Krimiķi cenšas mani pierunāt, lai nopērku presēto tēju. Viņi to pārdotu, un būtu labs ienākums, bet nepiekrītu. Darījumi ar blatnijiem ir tas pats, kas padot velnam mazo pirkstiņu.

Arī darba zonā divās atdalītās barakās ir salikti krimiķi.

Priekšniecība žēlojas, ka tie esot pavisam citādāki kā bijušie politiskie.

"Jāpierod vien būs," es saku. "Briesmīgie fašisti aizbrauc."

Iziris ir arī mīlētāju pulciņš. Zinu tikai, ka Karagandā Arnolds Upmalis ir kopā ar Maiju un Vilis Ulma ar Anitu. Ir jāatzīst, ka lāģera mīlai ir liels spēks - lielāks kā biju domājis.

Mans draugs Artūrs Cerūzis ir iekārtojies pie kāda kazakha blakus elektrostacijai un šuj, galvu nepacēlis. Darba esot daudz, un, kad šeit beigšoties, strādāšot Karagandā. Amatam ir zelta pamats. Varbūt man vajadzēja paklausīt Artūru un iemācīties kaut bikses pašūt.

Artūram ir arī izskatīga ukrainiete ar lielām mandeļu acīm.

Pataisot ēst un paguļot blakus. Resno piena vedēju nepieminu. Šinī pamestajā zemē vīrietim ir vērtība - sevišķi rietumniekam. Katra sieviete grib tikt uz izslavētajiem rietumiem.