Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

"Kulagins ir šeftnieks," smejas Artūrs. "Gan jau atkal kaut ko gribēs, lai uzšuj."

Liekas, Artūrs var panākt, ko tikai vēlas. Kulagins piekrīt, un es varu pārņemt darbnīcas.

Savu grāmatveža vietu atstāju vecajam lāģerniekam Sidorovam - tādam pašam klibiķim kā es pats. Viņš labi prot savu darbu. Esot ieslodzīts jau no '37. gada. Pēc vecāku aizbēgšanas no Krievijas dzīvojis Mandžūrijā, strādājis par traktoristu un pelnījis labi. Noticējis padomju ideoloģijai un meties politikā, un pāris gadus vēlāk apvainots par spiegu. Troika iedevusi desmit gadu, bet pārsūdzējis un dabūjis divdesmit.

"Drīz beigsies otrais desmits," viņš saka, "bet brīvību tāpat neredzēt." Tādi kā viņš neko nevarot zināt. Troika varot sodīt bez tiesas un bez tiesas sodu pagarināt.

Salasījis savu iekrāto mantu, Arnolds Upmalis aizbrauc - ne uz Sibīriju pie sievas, bet pie Maijas uz Karagandu. No Arnolda esmu pārņēmis darbnīcas. Nezinu, vai režīmnieks un vecākais opers Serikbājevs man atļaus dzīvot darba zonā un vai dabūšu caurlaidi. Rakstu lūgumu, un Artūrs to aiznes uz pārvaldi. Esmu uz adatām.

"Viss kārtībā!" Artūrs atgriezies saka. "Vai es neteicu?" Nākošajā dienā igaunis Hanss mani uzņem turpat pret darbnīcas sienu. Zinu, ka dabūšu caurlaidi un pēc daudzajiem gadiem varēšu iziet caur tik stingri sargātajiem dzelzs vārtiem.

Specdaļā saņemu mazus vāciņus ar savu uzņēmumu, uzvārdu, vārdu, tēva vārdu un atzīmi, ko strādāju. Pants un mani soda gadi nav minēti. Tas ir mans pirmais dokuments, kas apliecina, ka esmu puscilvēks, kam ir atļauja uzturēties trīs kilometru ielokā no apsargātās dzīves vietas. Ja pārkāpju noteikumu, priekšrocību zaudēju.

Man iedod Arnolda mazo būcenīti. Zem restotā loga ir dārzniecības kāpostu stādu lecektis. Kā murgā atceros kāpostu kacēnus lāģera smirdošajā balandā . Cik daudz kas ir mainījies - tikai ne mani piespriestie gadi. Ir grūti iedomāties, kāda būs dzīve pēc tam.

Kā kuģī iekārtojos Arnolda platajā gultā. Neticu, ka man ir pašam sava istaba. Bez gultas vēl ir mazs galdiņš, divi ķeblīši un stūrī liels skapis ar diegiem un materiālu atgriezumiem - tā saukto loskutu . Aiz durvīm ir maza noliktava kurpnieku lietām.

Esmu arī iemantojis Arnolda dieninieku Podzizeju. Viņš piegādā ēdamo un iztīra istabu. Kaut vairāk man nav kā gultas veļa un tas, kas mugurā, jūtos kā cara adjutants.

Podzizejs stāsta par savu kolhozu. Padomju zemnieki nekad neesot paēduši un apģērbušies. Viņš, savācis visādas norakstītas lāģera lupatas un apavus, gudro visu kaut kā salabot, sašūt un aizsūtīt sievai. Kad esmu iepazinies ar Spaskas pasta priekšnieku, nosūtu Podzizeja savāktās lietas. Viņš vēlāk man lasa meitas vēstuli, cik pateicīgi esot mājinieki par sūtījumu, un, ja iespējams, lai sūtot vēl.

Tad jau krievu kolhozniekiem brīvībā nekā nav ko meklēt, bet laikam brīvība ir vairāk kā pilns vēders. Vai tiešām lāģera norakstītās mantas sagādātu tādu pašu prieku arī brīvajam kolhozniekam Latvijā?

NEVARU atbrīvoties no zonas dzeloņdrāšu rēga un aizmirst, ka ik uz sola gāja blakus sargs ar šaušanai sagatavotu ieroci un solis sāņus nozīmēja nāvi. Tagad mazais papīrītis man dod tiesības to visu neņemt vērā, kad pēc darba dodos uz galvenajiem vārtiem. Divi jauni zaldātiņi aplūko mani un manu caurlaidi, un to salīdzina ar sarakstu uz galda. Saņemu savu burvja zīmīti atpakaļ, un dārdēdama atvelkas smagā bulta, un atveras vārti uz brīvo pasauli. Lai nomierinātos, izgājis dziļi ieelpoju. It kā gribas pārliecināties, vai gaiss ārpus žoga atšķiras no gaisa lāģerī.

Te nu es esmu ilgotajā brīvībā! Netālu tek sekla upīte, kurai neviens nezin vārdu - tikai sauc par upīti . Upītei pāri iet tilts, lai sausām kājām tiktu uz ciematu un pārvaldi. Gar žogu pa kreisi otrs ceļš aizvijas stepē, un gar ceļmalu stiepjas šaurs kanāls vai ariks un piegādā ūdeni dārzniecībai. Dārzniecībai blakus ir nomīta taciņa, un es izšķiros pirmos brīvos solus iet pa vientuļo taciņu.

Ciematā man nav ko meklēt. Ja kādam priekšniekam nepatiktu, ka es tur klaiņoju, viņš varētu sabojāt manu pirmo brīvo vakaru. Taciņai pa labi ir tikko sastādīts kāpostu lauks un lejā tā pati seklā upīte. Pa kreisi izplešas plaukstošā stepe ar pērnās zāles ciņiem, un arika malā aug nezin kādas rokas sastādītas papeles. Kāpēc aiz upītes pie ciemata neredz šo pieticīgo koku? Pat lāģerī dažas papeles, kam ir laimējies ieķerties akmeņainajā mālā, spītē karstumam, salam un vējiem.

Eju nezinādams - kurp. Kaut kur ir jābūt pirmajam ūdens aizsprostam. Kreisajā pusē aiz žoga dažās koka būdās ir ievietoti sargu suņi. Mēs naktīs klausāmies viņu riešanā.

"Cik labi tādam sunim! Tāds dienā saņem turpat kilogramu gaļas," tā vīri siekalodamies spriež. Visi piekrīt, ka būt suņu kopējam ir paradīze.

Esmu nogājis apmēram kilometru, kad sasniedzu aizsprosta krātuvi, aiz kuras paveras plaša ūdens virsma - gluda kā spogulis. No šī ūdens ir atkarīga sausās stepes raža, ko iesāla lielajos lāģera kubulos. Atsēdies uz aizsprosta malas, pētu sev atļauto pasauli - kailo, puduraino stepi; nelielo, sīkiem krūmiņiem apaugušo ezeriņu un pašu aizsprostu. No aizsprosta sākas mūsu mazā upīte ar lēzeniem, kailiem krastiem.

Aiz upītes var redzēt Spaskas ciematu bez kokiem un zaļuma ar zemām samanu būdām un māla jumtiem. Tad jau no attāluma mūsu lāģeris izskatās pavisam pievilcīgs - balti krāsotas, garas baraku rindas un piekalnītē, kā no cukura celta, lielā ķirurģijas nodala. Ainavu sabojā vienīgi augstie, baltie akmeņu mūri, kas visu sadala it kā apcirkņos. Šos apcirkņus iejož brūni norūsējis dzeloņdrāšu tīmeklis un uz augstiem stabiem sacelti sargu būri. Te nu ir šīs divas pasaules - katra savā upītes pusē! Viena ir ieslēgta ar dzeloņu žogu; otra, tā saucamā brīvā, it kā iegrimusi pelēkajā stepē, dzīvo uz nožogotās rēķina. Sāku justies bezgala vientuļš un dodos atpakaļ uz savu sprostu, kur vēl ir tik daudz paziņu.

RUNĀ, ka drīz ieradīšoties augsta komisija no Maskavas un izvērtēšot mūsu noziegumus. Visi ir kā spārnos - uzsver savu nevainību un cerību pilni gaida atbrīvošanu.

"Kādu atbrīvošanu?" viens otrs, kam ģimene ir Sibīrijā, it kā atģidies, jautā. "Pārvākšanos no vienas trimdas uz otru?"

Arī brīvie runā, ka drīz mēs tikšot mājās. Es nespēju ticēt, ko stāsta, un saprast, kas notiek. Pat leģionāri ir aizbraukuši, bet mūs - it kā visbīstamākos, vēl vērtēs komisija.

Darbnīcā plēšam vecās pufaikas un bušlatus un šujam lāģera specapģērbus. Strādā vesela kruķaino brigāde. Uz zonu atpakaļ nākot, visi zem drēbēm nes atlasītās lupatas. Kas zin, kā būs ar brīvību, bet lupata, kaut vai no veca bušlata , var vienmēr noderēt.

No vecās vates taisām matračus. Esmu pieņēmis Rīgas tapsētāju Ēriku Ringeli, labu meistaru, un viņam par palīgiem abus draugus Ješku Plūci un Pēteri Botvu. Nav nemaz tik sen, kad viņi abi vilka akmeņiem piekrautus divričus.

Pavasaris ir darbnīcās lupatu laiks, kad noraksta visu, kas neder lāģerī un garnizonā. Garnizona atbiras ir liela bagātība. Tās sakrauj kazakha Suļimānova noliktavā, un, lai norakstītās drēbes nesamainītu ar jaunām, noliktavas vīri ar cirvjiem tās iekapā.

Abi ar kazakhu esam sadraudzējušies un kopīgi sarunājam vienu otru darījumu. Daugavpilietis Jāzeps Plonis strādā lāģera apģērbu noliktavā, un tur es varu samainīt vecu ar jaunu.