Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

"Tu neesi nekāds latvietis," kazakhs Suļimānovs saka, "bet īsts žīds, ja tā proti tirgoties."

Reizēm pārrunājam savu tautu likteņus, un viņš saka, ka Spaskā kazakhus varot uz pirkstiem saskaitīt. Ievērojamākais kazakhs esot garnizona poļitruks, kas nebaidoties piekopt kazakhu parašas. Arī es zinu šo augumā mazo majoru.

Suļimānovs domā, ka dzīvot jau kaut kā varot. Čaklākie krievi turot govi, un kazakhiem esot atļauts turēt līdz sešas ķēves, bet, ja esot aizmirsuši, kā kumisu gatavot, priekš kā turēt un ganīt ķēves?

"Ja tu būtu redzējis, kādi tabūni te kādreiz ganījās," viņš stāsta, "un kas par svētkiem bija, kad rudeņos saradās pircēji!"

Toreiz viņš vēl bijis zēns, un toreiz kazakhi bijuši turīgi. Tabūns iedzīts ielejā, bet neviens neskaitījis galvas. Pakalnā stāvēdami, īpašnieki un tirgotāji slēguši līgumus uz acumēra un tā pārdevuši, un pirkuši veselus ganāmpulkus.

"Mans tēvs un vectēvs par ganu kalpoja," Suļimānovs stāsta.

"Stepe plaša kā jūra, un tur mēs klaiņojām ar saviem lielajiem tabūniem."

Tagad ne aicināti, ne saukti stepē esot salīduši krievi. Kaut ņēmuši zemes bagātības, bet likuši mierā kazakhu dvēseles! Viņš atceras, ka arī angļi te rakuši un kausējuši kaparu.

"Bet tie nemaisījās mūsu dzīvē," viņš saka.

Angļu uzņēmums esot likvidējies '28. gadā, bet upītes malā vēl stāvot izdedžu kaudzes un lielie šlagas - izkusušo izdedžu bluķi. Kā aizaugusi rēta vecais dzelzceļa līnijas uzbērums stiepjoties līdz pat Karagandai.

Kolektivizācija esot iznīcinājusi kazakhu dzīvi, un, kas zinot, cik kazakhu esot pazudināti. Kad sācies karš, angļu barakās ierīkots gūstekņu lāģeris un ieradies garnizons. Avīzēs rakstīts par fašistu sumpurņiem un viņu asins darbiem.

"Un mēs gaidījām vāciešus ar suņu galvām un asinīm pieplūdušām acīm," viņš stāsta.

Kad no Karagandas atvesti divi bāli vācu lidotāji - tādi paši kā visi cilvēki, vīlušies gaidītāji izklīduši. īsts vācu lāģeris te nekad nesanācis. Bargajā kara ziemā vesels vilciens pienācis ar nosalušiem gūstekņiem. Līķus sakrāvuši kaudzē pie stacijas, un tur tie nostāvējuši līdz pavasarim. Cilvēki rakņājušies pa līķu kaudzi un līķiem novilkuši pēdējo drēbes gabalu.

"Tos krievus es nesaprotu," Suļimānovs saka. "Kas viņiem būtu vajadzīgs mūsu kailajā stepē?"

Ne jau tik spoža dzīve bijusi arī senāk. Bijuši bagātāki un nabagāki, taisnāki un netaisnāki, bet visi savējie. Dzēruši kumisu un ēduši zirga gaļu ar vārītiem miltu ķiļķeniem - tā saukto berbašmaku . Un sālīta tēja ar kausētiem zirga taukiem bijis tik lielisks padzēriens! Un vai dzīve jurtā bijusi sliktāka kā samanu būdā? Jurtā nebijis blakšu, un tas esot galvenais.

"Tagad jaunie sapņo par pilsētu un vecie par plašo stepi un pazaudētajiem ganāmpulkiem," viņš bēdīgi stāsta. "Katram ir savs sapņu laiks. Mēs, kazakhi, varam apdziedat vienu kamieli visu dienu. Esam romantiķi."

Viņš izņem no kabatas pudelīti ar pelnos sajauktu mahorku , ieber šķipsniņu saujā, saviļā bumbiņā un aiz liek aiz lūpas.

Kad prasu, kā viņš tādu aiz lūpas var noturēt, viņš saka: "Labāk kā dedzināt zem deguna."

Neko jau viņš nav vairāk sadzīvojis garajos padomju gados kā noplukušu uniformu un kirzas zābakus. Nezinu, kāda ir viņa samanu būda. Pelēkas un cita citai līdzīgas ir visas, un abas pelēkās pasaules - brīvo un apcietināto, atdala sarūsējis dzeloņdrāšu žogs. Esmu pašreiz pārāks par nabaga brīvo. Varu tādam iedot pat tapočku pāri.

Mums abiem ar Suļimānovu veicas kopīgi darījumi. Grabažas, ko varu norakstīt, nododu viņa noliktavā, un šo un to vēlāk iztirgojam. Tā es tieku vaļā no divām vecām šujmašīnām, kuras pēc norakstīšanas pārdodu kādam garnizona kapteinim.

KULAGINS - tas pats priekšnieka palīgs, kas pieņēma mani Arnolda Upmaļa vietā - grib, lai viņa bērnu pulkam uzšujam uzvalciņus. Visiem priekšniekiem ir daudz vajadzību, un visi viņi ir manā kabatā, bet arī man ir jāpielāgojas. Vēl ir jāsēž ilgi, un pārsūtīšana uz citu lāģeri varētu stipri kaitēt. Pārsūtīšana ir lielākais sods lāgera pridurkiem . Etapos kriminālie visu nolaupa, un jaunajos lāģeros visas siltās vietas ir aizņemtas. To esot cauri gājis lāģera ekonomists Harašs, kas kādreiz man izpalīdzēja izvairīties no darba.

Liekas manī ir izveidojusies nojauta, kad pret kādu no brīvajiem var vai nevar uzstāties. Reiz caurlaides seržants saka, ka viņš nevarot mani izlaist no zonas. Viņam neesot rīkojuma. Es nodomāju - pagaidi tikai! Tu šo zeku vēl lūgsies.

Zinu, ka šie vīri bez atļaujas nes pāršūt jaunās uniformas un labot zābakus. Arī sarkanarmietis vēlas, lai apģērbs un apavs kaut cik derētu. Atliek tikai pagaidīt, kad viņš darīs to pašu.

Kādu dienu, kad kurpnieks man atnes seržanta zābakus, es tos ieslēdzu skapī. Jau nākošajā dienā seržants lūdz, lai atdodu.

"Protams," es saku, "tikai atnesiet no pārvaldes norīkojumu." Vēlāk atnāk abi ar sardzes priekšnieku un ņemas mani pierunāt, lai netaisot mēslus.

"Un jūs? Jūs mēslus varat taisīt?" es saku. "Atnesat norīkojumu, jeb es ziņošu, kā jūs apejaties ar ieslodzītajiem."

Seržants atzīst, ka pie vārtiem muļķīgi esot sanācis, bet tā vairs nenotikšot. Izlīgstam, un es ar savu caurlaidi varu mierīgi staigāt. Pats brīnos, kā apstākļi maina cilvēku. Vēl pavisam nesen biju noplīsis, nodzīts dahoģaga un sargājos no katra, kas nēsāja uzplečus.

UNGĀRU ārsts Salī atsūta ziņu, ka gribot mani satikt. Ko viņš var gribēt? Esam pavisam maz pazīstami. Izrādās, ka pēc pēdējiem notikumiem Ungārijā viņš baidās, ka var sākties arī lāģerī ar ungāriem izrēķināšanās. Viņi organizējas, un mans uzdevums ir izzināt stāvokli pārvaldē un garnizonā. Nezinu, kā to varēšu, bet saku, ka mēģināšu.

Draugi rodas. Kādu dienu atnāk doktors Bertrams Rozenbergs.

Vai nevarot uzšūt viņam sporta biksītes? Lāģera noliktavā viņa izmēra neesot.

Ir gan augums! Divus tādus kā mani varētu iebāzt viņa biksēs.

Brīnums, kā ar tik lielām rokām var taisīt operācijas. Es biksītes apsolu, un viņš man piedāvā latviešu laikrakstus. Ziņas gan esot vecas, bet tāpat uzzināt kaut ko varot.

Kapteine Jefrēmova, slimnīcas priekšnieka čekista Jegošina sieva, saka, ka ieradīšoties caurskates komisija un izvērtēšot, kas vainīgs un kas nepatiesi notiesāts. Par komisiju jau sen ir dzirdēts. Un nu beidzot būs vērtēšana. Ir neticami, ka tautas ienaidniekus pārvērtēs par nekaitīgiem ļaudīm. Un ko tad iesāks ar milzīgo čekistu personālu? Šie vīri taču nekādu citu darbu darīt neprot. Brīvie stāsta, ka lāģernieku celtajā ciemata viesnīcā esot sagatavotas telpas augstās komisijas biedriem.

Kādu rītu darbnīcu priekšnieka vietnieks Kulagins atnes, lai viņam salabojam sandales un salmu platmali. Sandalēm zole ir atirusi, un cepure sarāvusies. Lai sataisot uz goda. Ieradīšoties pats komisijas priekšsēdētājs ģenerālpulkvedis Aļeksandrovs.

Iedomīgi gan esot tie Maskavas kungi, žēlojas Kulagins. Mūsu nomalē nekas viņus neapmierinot. Pat sviests esot jāieved. Mūsējais neesot ēdams.

Pēc darba uz štābu aiznesu pasūtījumu. Tur ir liela rosība. Esot jāatbrīvo vieta komisijai.

ARTŪRS Cerūzis ir iedomājies, ka mums jāapciemojot latviešu meitenes lopu vasaras nometnē. Tur strādājot arī Alvīne. Tā kā mazliet iekustas sirds, kad atceros smaidošo meiteni mūsu dārzniecībā un toreiz norunāto satikšanos, kas nesanāca. Gājiens uz turieni ir diezgan riskants, un, ja noķertu kopā ar sievietēm, tad sveiki caurlaide! Artūrs gan drošina, ka svētdienās tur biedru kungu neesot.