Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Esam pusbrīvi un mierā nevaram nostāt. Mani draugi bieži aiziet pie savām lāģera pussievām, bet es skatos noplukušajā stepē un dzīvoju atmiņās.

Reiz visi sarunājam iztaisīt izbraukumu ar dzeramo un sievietēm. Iebraucam savus piecus kilometrus stepē. Brigadieris Stepans aizbrauc uz Džumabeku. Abiem ar Visvaldi tur esot jau paziņas un man arī kādu sadabūšot. Pēc labas gaidīšanas Stepans ir atpakaļ. Pašam ir apaļa blondīne; Visvaldim viņa jaunā mīla Aldona; man neliela auguma tīri glīta ukrainiete.

Izjūgto zirgu piesienam paganīties, un paši sākam iedzert. Sīkie krūmi nekādu ēnu nedod. Ātri sakarstam no saules un vīna. Abi īstie mīlētāji aiziet stepē pabaudīt dabu, un mēs ar Mašu paliekam divatā. Guļam zālē un runājam. Viņa esot kriminālā - sodīta par spekulāciju. Vēl atlikuši trīs gadi. Mājās gaidot vīrs.

Saruna pavisam neder priekš mīlēšanās, un mani arī traucē muļķīgais aizspriedums pret krimiķēm.

Uzzinājusi, ka esmu darbnīcas vadītājs, viņa lūdz, vai nevaru viņai uztaisīt populārās tapočkas . Mana pirmā satikšanās vienatnē ar sievieti izvēršas par tirdzniecisku darījumu. Apsolu, ka čības dabūšu. Viņa varbūt ir pārsteigta, ka no viņas neko neprasu. Mani abi draugi atnāk piesarkuši un laimīgi. Sieviešu te ir trūkums, un parastajam lāģerniekam šīs būtnes ir tukšs sapnis - tas ir, ja pavisam nav tukšs vēders.

Saule jau nokāpusi pašā stepes malā un ieķērusies asajos karagandņiku krūmos. Laiks ir doties mājup, bet zirgs ir norāvies un nedodas rokā. Arī lopiņš grib brīvību. Viss ēdamais ir apēsts - nav pat garozas, ar ko zirgu iekārdināt. Viņu pielabināt mēģina arī sievietes, bet zirgs tikai paskatās un paiet gabaliņu tālāk.

Man naktī ir jābūt aiz drātīm. Būs vien jāsoļo pa dzelzceļa uzbērumu uz lāģeri, bet vēl laikā parādās kāds kazakhu gans ar zirga ķeramo cilpu. Drīz brīvības tīkotājs ir iejūgts, un mēs, jautri runādamies, braucam.

"Nu, kā tev gāja ar jauno brūti?" Visvaldis grib zināt. Kad izstāstu, viņš nevar beigt pukoties.

"Tavu naivumu! Neprot izmantot izdevību un vēl apsola tāpočkas !"

Visvaldis domā, ka viņa tagad ir pavisam nelaimīga, ka esmu viņai izpostījis dienu.

"Jā tu domā, ka viņa gaidīja, lai tu pabučo rociņu, tad ļoti maldies,"

Visvaldis saka. "Vismaz, būtu par tāpočkām uzrakstījis rēķinu!"

Muļķis jau esmu, ka pateicu, kā bija - bet zinu, ka lāģerī nemeklēšu pussievu. Pēc nedēļas glītā ukrainiete ierodas pēc pasūtījuma, un pat nenorunājam nākošo tikšanos.

KĀDU pēcpusdienu kino mehāniķis brauc uz lopu vasaras nometni rādīt filmu.

"Brauc līdz," viņš vēlīgi saka, un esmu ar mieru.

Mūs sagaida četras meitenes, un jūtamies kā harēmā, bet mani jaukie brīži drīzi pārvēršas vērmelēs. No bikšu aizmugures kabatas ir izkritusi caurlaides kartiņa. Cerēdams uz ceļa to atrast, kājām eju atpakaļ. Kā stepes nakts satumst mans gara stāvoklis. Varbūt vairs netikšu ārpusē. Opers Serikbājevs jau mani sauc par fašistu.

Nevaru iet uz parasto caurlaidi. Ir jāmēģina līst dzeloņdrāšu žogam pa apakšu. Darba zonai vakaros apsardzi noņem, un darbnīcas un dārzniecība paliek neapsargātas. Jātiek dārzniecībā, un būšu glābts. Žogs naktī ir noslēpumains un spurains. Mēģinu izplest drātis, bet tās saķeras un grasās mani sagūstīt savos asajos dzeloņos. Ja tikšu cauri, tad laikam tikai bez ādas.

Noguļos uz muguras un, drātis pacēlis, kā ķirzaka izlokos cauri pirmajai un arī nākošajai rindai. Grūtāk ir izlīst caur posmu, kur ir savītas dzeloņainās spirāles, bet pamazām izlienu un pat drēbes neesmu saplēsis. Ir pagājušas kādas piecpadsmit minūtes. Laikam ar līšanu var tikt vistālāk visīsākā laikā.

Kad esmu savā platajā gultā, nevaru aizmigt. Neredzu, kā atgūt caurlaidi, bet nākošajā dienā ap pusdienas laiku darbnīcā ienāk kino mehāniķis un atdod manu kartiņu. Pie ciema ceļa esot ieraudzījis smiltīs spīdam.

Laime kam laime! No priekiem apsolu pusstopu. "Kas zin," viņš saka, "kādreiz palīdzēsi man."

Ar visu caurlaidi nekāda prieka nav. Kur lai klīstu kailajā stepē? Nav neviena, ar ko pavadīt brīvo laiku - kaut vai pie piparotās percovkas pārspriest, cik nākotne ir pelēka un rūgta.

Reizēm uzkāpju kalnā pie Pētera Lāča. Kādreiz bijām vienā barakā un Pēteris necieta runas par sievietēm. Tagad viņš ir priekšnieks un kurinātājs kaļķu ceplī - guļ saulītē un reizēm izrauš izdegušus akmeņus no krāsns. Nezin no kurienes ir atvesta kaudze marmora šķembu, un tās nu ir jāpārvērš kaļķos. Pēteris arī neko nezin par savu nākotni, bet cer uz brīvlaišanu. Man gan ir tikpat kā paziņots, ka palikšu aiz drātīm, bet arī es uz kaut ko ceru.

Šad tad aizeju pie Elmāra Grīna. Viņš tagad ir viens pats invalīdu zonas ambulancē. Visi vecīši viņu sauc par dakteri , un lūdz kādu pulverīti pret savām kaitēm. Laiku īsinādami, spēlējam kārtis. Ne vienmēr Elmārs var izkaulēt caurlaidi, un nav jau arī aiz zonas ko darīt. Elmāra sods esot samazināts, un arī viņš pēc gada būšot brīvs. Pagaidām iztikt varot. Vecie par pulverīšiem arī atmetot.

"Vai nebaidies, ka kāds var nonākt viņsaulē?"

"Es jau viņiem dodu tikai balto mālu un šo to pielieku garšai, un zini - palīdz!" Elmārs saka. Un, ka viņi ir uz pēdējām kājām, par to jau esot parūpējies lāģeris.

NĀKOŠAJĀ dienā no lielās akmeņu lauztuves krimiķi esot vesti uz Džumabeku uz pirti un aizbēguši ar visu smago mašīnu. Sasējuši sargus, šoferi un sardzes vecāko un visus atstājuši ceļmalā. Leitnants - kā jau priekšniekam pienākas - gan esot iekaustīts, bet upuru neesot, un visa blatniju akmens lauzēju brigāde aizbraukusi uz Karagandu.

Vēlāk mašīnu atrod, bet no zagļiem ne ziņas, ne miņas.

Priekšniekiem ir galvas sāpes, un arī mums, pusbrīvajiem, vakaros ir deviņos jābūt zonā. Visapkārt lāģerim ir kontroles un patruļas, bet vai nu izbēgušie klīdis ap lāģeri, ja visas debesu malas ir vaļā. Kādu trešo daļu gan sagūsta, un iekrīt arī tādi, kas jau savu pusgadu ir bijuši brīvībā.

Ejam pie Visvalža uz aizsprostu peldēties, un varam pat ar laivu pabraukāt, bet gandrīz noslīkst Stepans. Ūdens krātuve pie zirgu bāzes ir dziļa, un nepeldētajiem atstāta pavisam šaura maliņa. Stepanam gadās paiet soli par tālu. Neviens nezin, ka viņš neprot peldēt. Viņu izvelk - ūdeni pierijušos, bet laimīgu, ka palicis dzīvs.

Svētdienās pie Elmāra Grīna spēlējam kārtis. Visvaldis par katru cenu grib vinnēt un jau pie otrā zaudējuma spēli izbeidz. Ieminos, vai viņš neprot ar kārtīm pazīlēt.

"Pavisam labi," viņš saka. Darba zonā esot pavāriem zīlējis.

Papriekšu gan šo to iepriekš uzzinājis, jo visi priecājoties, ja no pagātnes kaut ko ticamu varot pastāstīt.

"Klāj vaļā!" es saku.

"Tev rāda brīnišķīgu nākotni," kārtis skatīdamies, Visvaldis stāsta. "Saņemsi kaut kādu naudu un drīz brauksi mājās."

Un mani sagaidīšot kāda blondīne - laikam brūte.

Nevaru nesmaidīt. Naudu jau māte varbūt atsūtīs, kaut rakstīju, ka pats nopelnu, bet uz brīvību gan nav izredžu. Tikko nesen saņēmu atbildi, ka sakarā ar smago noziegumu, sods palicis spēkā.

"Viss tīra patiesība," Visvaldis apgalvo.

Es zinu, kas ir komisijā izlemts, bet, mājās ejot, gribas ticēt, ka kārtīm būs taisnība. Vai pirms apcietināšanas māsīca Jautra, kārtīs skatīdamās, nebija teikusi, ka es aizbraukšot tālu tālu, bet atgriezīšoties? Vai tas tik neiespējami, ka viņas pareģojums piepildās?