Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Turpat blakus ir būdiņa ar pazīstamo uzrakstu KIPJATOK , kur piedāvā karstu ūdeni. Braucēji, nodrošinājušies ar dažāda stila un izmēra kannām, tās piepilda ar karsto ūdeni un gatavo tēju, kāda tā kuram pie rokas, un, skaļi sarunādamies, sāk brokastis. Man ēst negribas. Guļu un skatos caur logu.

Naktī pārbraucam Urālus. Laikam esam Eiropā; tikai apkārtne vēl atgādina Āziju. Kā brīnumu ieraugu sādžu, kur māju jumti ir noklāti ar kartupeļu lakstiem. Reizēm ir redzami rūpnīcu kūpošie dūmeņi un čuguna kausētavas. Šis ir industrijas apgabals ar vateņos satuntuļotiem ļaudīm. Tad jau es darbnīcas šūtajā kokvilnas sporta uzvalkā izskatos labi ģērbies - kā liels komisārs, pat ar portfeli pie rokas.

Mūsu vagonā ir apmetušies divi zagļi. Bieži viņi ēd restorānā un jūtas kā zivis ūdenī.

"Puiši," es smaidu, it kā runādamies ar paziņām, kad iznāk gaitenī satikties, "tikai atceraties mūsu vagonā nepalaist nagus."

Vai viņi vakarējie, ka nezinātu veco likumu? Pietiekot vietas bez pašu vagona. Negribot jau arī tik drīz atkal nonākt aiz drātīm. Šoreiz taisīšot lielāku ķērienu.

Uzzinājuši, ka braucu uz Rīgu, viņi grib zināt, kādi un cik bagāti tur esot dārglietu veikali.

"Neko nezinu," saku. "Pats Rīgu neesmu redzējis desmit gadu." Viņi nolemj doties uz Kijevu - lielu un bagātu pilsētu.

AIZSKRĒJUŠI garie sliežu kilometri, bet esmu pavisam maz redzējis no plašās krievu zemes. Toreiz restotajos vagonos, likās, ka redzēju vairāk - ka laika bija vairāk kā tagad. Ir pagājuši vairāk, kā desmit gadi pēc kara, bet cilvēki joprojām staigā pufaikās un stāv rindā pie kipjatoka pēc karsta ūdens.

Kad iebraucam Maskavā, ir gaišs un saulains. Kazaņas stacijā drūzma un kustība. Visi steidzas, tikai es, atvadījies no Mašas, nezinu kur iet. Zinu, ka man ir jātiek līdz Rīgas stacijai. Ievērojis manu apjukumu, kāds vīrs man iztapīgi jautā: "Uz kurieni?"

Kā kādu delegātu mani iesēdina taksī, un šis pakalpojums man maksā veselu rubli. Maskavu pat neredzējis, esmu jau vajadzīgajā stacijā. Pie biļetēm ir liela rinda, un visi stūri pārpildīti ar braucējiem un paunām. No sienas uz drūzmu nekustīgi raugās Staļina statuja - pilnā augumā - vai nu veidota no balta ģipša vai krāsota. Varbūt Vadoņa krūšu tēlu sadauzīja tikai Spaskā.

Vilciens uz Rīgu noiet pēcpusdienā. Varētu jau apskatīt Sarkano Laukumu, bet nekas mani tur nevelk. Pastaigāju pa tuvējām ielām un iegriežos kādā frizētavā nodzīt vilcienā ataugušo bārdu. Te frizieri nav labāki kā lāģerī - ja bija blatiņš . Seju saskrāpē asiņainu un saka, ka pats vainīgs. Āda esot par jūtīgu.

Maskava tāda liela sādža vien liekas. Pūlis ap Rīgas staciju atgādina klaidoņu baru, kas steidzas uz kādu apsolītu zemi. Nedzirdu latviešu valodu un necenšos meklēt sarunu biedrus. Šie klaidoņi ātri atrod sev līdzīgus, un, visi kopā savilkušies, kā veci draugi stāsta cits citam par saviem nodomiem un iecerēm.

Apkalpošana vilcienā ir labāka kā Āzijas ekspresī. Piedāvā pat tēju. Gultas veļu neņem neviens - arī es nē, bet tēju labprāt. Dzerdams domāju, kāda tagad izskatās Rīga. Visapkārt runā krieviski. Tikai gaitenī sadzirdu kādus sarunājamies arī latviski, bet apkalpotājs, liekas, latviešu valodu nesaprot.

Gar logu skrien nabadzīgie krievu zemes lauki un piestātnes, un visur garlaikojas privātās pārdevējas ar kaut ko ēdamu - pienu pusstopu pudelēs, nemizotiem kartupeļiem un laikam kaut ko siltu, ietītos katliņos.

Vēl viena nakts, un būšu Latvijā! Ap desmitiem vagonā iebrūk skaļa grupa. Uz akordeona spēlē kādu frontes dziesmu, un ar cepuri rokā kāds vienrocis akordeonistu pavada. Kā trešais viņiem ir piebiedrojies mazs vīriņš ar vienu kāju. Zinātāji stāsta, ka šādi muzikanti esot parasti. Es neko nemetu cepurē. Atceros Spaskā notiesātos - notiesātus tāpēc, ka bijuši spiesti krist vācu gūstā.

Muzikanti klusē tikai pa starpbrīžiem, kamēr nodzer savākto naudu. Neviens šos diedelniekus daudz nevēro; laikam arī valsts neliekas zinis par lielās dzimtenes varoņiem.

Sveicināta, Latvija!

Līdz ar rīta sauli pārbraucu Latvijas robežu. Mana dzimtene ir tikpat pelēka un noplukusi kā plašā Krievija - tikai maz te ir ciemu. Viensētas, kā bailēs sarāvušās, noslīd gar logu. Arī te vietu ir ieņēmis tradicionālais krievu vatenis , bet sāk vairāk skanēt latviešu valoda. Diena ir saulaina; tikai kas zin, cik saulaina būs dzīve.

Ātri garām paslīd Rīgas nomale un, lapu zaļumā iegrimusi, izskatās daudzi krāšņāka kā toreiz, kad marta sniegā izbraucu. Stacija ir tā pati, bet it kā novecojusi - pelēka palikusi. Pūlis izbirst no vilciena un izklīst uz visām pusēm; tikai tādi, kas Rīgā ir pirmoreiz, grozās neziņā un uzrunā garāmgājējus. Viņus interesē veikali un tirgus. Nav starpības ar Maskavu. Tā pati skaļā krievu valoda; tie paši lamvārdi.

Atstādams lāģeri, mēbeļu tapsētājs Ēriks Ringels - tas pats, kas Maskavā nosūtīja manu vēstuli Augstākajai Padomei - man Rīgā apsolīja naktsmājas. Labi zinu viņa ielu un adresi. Bieži tur esmu staigājis, kad apciemoju brālēnu Laimoni Ģertrūdes ielā. Nekad vairs neredzēšu Laimoni. Iesaukts Sarkanarmijā, esot Polijā kritis.

SATIKŠANĀS ir negaidīta, jo nebiju rakstījis. Ērika dzīvoklis ir mazs - istaba un virtuve, bet viņš ir laimīgs. Esot dzīvokļu trūkums. Rīga tagad nemitīgi pildoties ar krieviem un piederot iebraucējiem. Viņam nesen nomiris tēvs, bet labi, ka pats dabūjis darbu.

Vakarā iedzeram no pudeles un runājam par nākotnes izredzēm. Man tādu nav. Rīgā man palikt nav atļauts un nezinu, kur dzīvošu.

Pārguļu uz lielā ēdamgalda, un rītā šķiramies ar cerību atkal tikties. Esmu Visvaldim apsolījis, ka apciemošu viņa sievu Hospitāļa ielā. Visvaldis pieteica, lai viņai aiznesu rozes, bet naudu neiedeva, un mani rubļi ir izsīkuši.

Vispirms ieeju kādreiz sauktajā Utenī - tagad krāmu tirgū, kur būdās sakārts un sakrauts ir viss, kas pie dzīves vajadzīgs. Iekšā laužas krievu iebraucēji. Apkalpošana ir laipna, un, ja salīdzina ar Karagandu, preču izvēle liela. Tāpat kā senāk pārdevēju vairums ir žīdi. Nopērku putekļu mēteli ar gumijotu iekšpusi un zīda triko virskreklu, ko apmainīt ar ceļā savalkāto.

Visvalža sievas māte ir tik līdzīga savai meitai, ka pie dUrvīm gandrīz abas samainu. Rota, kā jau jauna māte, it kā staro laimē un ir stipri mainījusies. Viņa priecājas par sveicieniem un Visvalža drīzu atbrīvošanu. Pie pusdienas galda šo un to man abas pastāta par Rīgu. Lielākie dzīvokļi tagad esot pārvērsti komunālajos dzīvokļos; arī kaimiņiem viena istaba atņemta. Rotas māte strādājot gaļas kombināta laboratorijā. Esot paēdusi un varot apgādāt ģimeni.

Atrodu, ka rīdzinieku dzīve ir līdzīga lāģernieku dzīvei. Ir jāprot iekārtoties, un ne vienmēr alga nosaka iztikas iespējas.

Atvados. Ir jādodas uz Jelgavu. Esmu apsolījis apmeklēt arī Visvalža māti. Visus šos gadus viņa mani ir uzskatījuši par vienu no saviem izsūtītajiem dēliem. Jelgavas stacijā paņemu taksi. Krievu ir daudz, un krievu valoda nomāc mūsējo, bet liekas, pilsēta lēnām atkopjas no kara sitieniem. Pārmaiņas ir lielas - pat Lāčplēša piemineklis ir aizvākts no stacijas laukuma.

Visvalža māte abas ar meitu Rutu dzīvo pašā pilsētas nomalē kaut kur pie Ģintermuižas trako mājas. Esmu negaidīts, bet mīļi uzņemts. Viņas abas daudz grib zināt, un daudz ir jāstāsta. Norunājam visu pēcpusdienu, un pie viņām palieku pa nakti. Apbrīnoju sievieti, kas nav salūzusi šinī murgā. Trīs dēli un vīrs ir notiesāti, un pati, padzīta no skolotājas darba, strādā par apkopēju un laiž meiteni vidusskolā. Ir jābrīnās, kā viņa var vēl kaut ko atlicināt, ko sūtīt saviem vīriem uz lāģeriem.