Arkādijs Gaidars - Timurs un viņa komanda

— Tas ir tāds starptautisks vārds. Sāks mūs kaut, — paskaidroja Figūrām blakus stāvošais puišelis Aļoška ar kaili noskūtu galvu.

— Tad tā arī būtu rakstījuši! — Kvakins teica. — Lasu tālāk. Pirmais punkts:

«Ievērojot to, ka jūs naktīs rīkojat uzbrukumus mierīgo iedzīvotāju dārziem, netaupot arī tās mājas, uz kurām stāv mūsu zīme — sarkanā zvaigzne, un pat tās, uz kurām stāv zvaigzne ar melnu sēru apmali, jums, bailīgajiem neliešiem, mēs pavēlam…»

Paskat tik kā šie suņi lamājas! — apmulsis, bet cenšoties smaidīt, turpināja Kvakins. — Un kāds stils tālāk, kādi komati! Jā!

«… pavēlam: ne vēlāk kā rīt no rīta Mihailam Kvakinam un neģēlīgajai personai Figūrām ierasties tai vietā, kādu viņiem norādīs vēstneši, ņemot līdz jūsu apkaunojošās bandas locekļu sarakstu.

Atteikšanās gadījumā mēs paturam sev pilnīgu rīcības brīvību,»

— Kādā nozīmē brīvību? — Kvakins atkal pārvaicāja. — Mēs viņus, liekas, pagaidām nekur neesam ieslodzījuši.

— Tas ir tāds starptautisks vārds. Sāks mūs kaut, — atkal paskaidroja Aļoška ar noskūto galvu.

— Tad tā arī būtu teikuši! — Kvakins sašutis noteica. — Žēl, ka Geika aizgāja; var redzēt, viņš sen nav raudājis.

— Viņš nesāks raudāt, — sacīja zēns ar noskūto galvu, — viņa brālis ir matrozis.

— Nu?

— Arī viņa tēvs bija matrozis. Viņš neraudās.

— Bet kas tad tev?

— Mans krusttēvs arī ir matrozis.

— Tad ta muļķis, skandina vienu un to pašu! — Kvakins saskaitās. — Te tēvs, te brālis, te krusttēvs. Bet, kas un kādēļ, — nav zināms. Ataudzē, Aļoša, matus, citādi tev saule karsē pakausi. Bet ko tu tur īdi, Figūra?

— Vēstneši rīt jānoķer, bet Timka un viņa kompānija jānomizo, — īsi un drūmi ieteica ultimāta apvainotais Figūra.

Tā arī nolēma.

Aizgājuši kapličas ēnā un divatā apstājušies pie gleznas, kur nadzīgi, muskuļaini velni izmanīgi vilka uz elli grēciniekus, kas gaudoja un stīvējās pretim, Kvakins jautāja Figūrām:

— Klausies, vai tu līdi tai dārzā, kur dzīvo skuķis, kam tēvs kritis?

— Jā, es.

— Tad tā… — Kvakins nomurmināja, bakstot ar pirkstu sienā. — Es, protams, par Timkas zīmēm nospļaujos, un Timku es vienmēr slānīšu…

— Labi, — Figūra piekrita. — Bet ko tu man ar pirkstu uz velniem rādi?

— Lūk, tā, — sašķiebis lūpas, Kvakins viņam atteica, — lai arī tu esi mans draugs, Figūra, bet ar cilvēku tev maz līdzības, drīzāk, rau, ar šo resno, nešķīsto sātanu.

No rīta piena sieva nesastapa mājās trīs pastāvīgos pircējus. Uz tirgu iet bija jau par vēlu, un, uzvēlusi piena kannu uz pleca, viņa sāka apstaigāt dzīvokļus.

Ilgi viņa staigāja bez panākumiem un pēdīgi apstājās pie vasarnīcas, kur dzīvoja Timurs.

Aiz sētas viņa izdzirda zemu, patīkamu balsi: kāds paklusu dziedāja. Tātad saimnieki bija mājās, un te varēja gaidīt izdošanos.

Iegājusi pa vārtiņiem, vecā dziedoši saucas

— Pienu, vai nevajag pienu?

— Divas krūzes! — zema balss atbildēja.

Nocēlusi no pleca kannu, piena sieva apgriezās un ieraudzīja no krūmiem iznākam pinkainu, skrandās ģērbušos, klibu veci, kas turēja rokā kailu, līku zobenu.

— Es, tētiņ, prasu, vai pieniņu nevajag, — nobijusies un pakāpusies soli atpakaļ, ierunājās piena sieva. — Kāds tu, tētiņ mans, no skata nopietns! Ko tad tu, ar zobenu zāli pļauj?

— Divas krūzes. Trauks uz galda, — strupi atteica vecais un iesprauda zobenu zemē.

— Tu, tētiņ, būtu nopircis izkapti, — steidzīgi liedama pienu un bailīgi pamezdama acis uz veco, sacīja piena sieva. — Bet zobenu labāk atstāj! Ar šitādu zobenu nabaga cilvēku var nobaidīt līdz nāvei.

— Cik jāmaksā? — noprasīja vecais, bāžot roku plato bikšu kulē.

— Kā jau visiem, — piena sieva viņam atteica, — rubli četrdesmit — pavisam divi astoņdesmit. Lieka man nevajag.

Vecais parakņājās un izvilka no kabatas lielu, apbružātu revolveri.

— Es, tētiņ, vēlāk… — paķērusi kannu un steigdamās projām, izgrūda piena sieva. — Tu, mans mīļais, nepūlies! — viņa turpināja, pielikdama soli un nemitīgi skatīdamās atpakaļ. — Man, dārgais, nauda nedeg.

Viņa izskrēja pa vārtiņiem, aizcirta tos un, uz ielas izgājusi, dusmīgi kliedza:

— Slimnīcā tevi, veco velnu, vajag turēt, nevis laist brīvībā. Jā, jā! Aiz atslēgas, slimnīcā!

Vecais paraustīja plecus, iebāza atpakaļ kabatā izņemto trijnieku un tūliņ paslēpa revolveri aiz muguras, jo dārzā ienāca padzīvojušais džentlmenis, ārsts F. G. Kolokoļčikovs.

Ar vērīgu, nopietnu seju, atspiezdamies uz nūjas, taisnā, mazliet stīvā gaitā viņš soļoja pa smilšaino aleju.

Ieraudzījis dīvaino veci, džentlmenis ieklepojās, sakārtoja brilles un jautāja:

— Vai tu, mīļais, nepateiktu, kur es varu satikt šās vasarnīcas īpašnieku?

— Šai vasarnīcā dzīvoju es, — vecais atteica.

— Tādā gadījumā, — paceļot roku pie salmu cepures, turpināja džentlmenis, — jūs man pateiksiet, vai tāds puisēns Timurs Garajevs neiznāk jums rada.

— Jā, tā iznāk gan, — vecais atteica. — Šis puisēns ir mans brāļadēls.

— Man ļoti nepatīkami, — ieklepodamies un neizpratnē pašķielēdams uz zemē iesprausto zobenu, iesāka džentlmenis, — bet jūsu brāļadēls vakar mēģināja aplaupīt mūsu māju.

— Ko? — vecais brīnījās. — Mans Timurs gribējis aplaupīt jūsu māju?

— Jā, iedomājieties! — mezdams skatienus vecajam aiz muguras un uztraukdamies, džentlmenis turpināja. — Man guļot, viņš mēģināja nozagt flaneļa segu, ar ko biju apsedzies.

— Kas? Timurs jūs aplaupījis? Nozadzis flaneļa segu? — vecais apjuka. Aiz muguras paslēptā roka ar revolveri negribot noslīdēja lejup.

Cienījamo džentlmeni pārņēma uztraukums, un, ar cieņu atkāpjoties uz vārtiem, viņš teica:

— Es, protams, neapgalvoju, bet fakti… fakti! Cienījamais kungs! Es jūs lūdzu, netuvojieties man! Es, protams, nezinu, kā lai izskaidroju… Bet jūsu izskats, jūsu savādā izturēšanās…

— Paklausieties, — tuvodamies džentlmenim, teica vecais, — bet tas, redzams, ir pārpratums.

— Cienījamais kungs! — neizlaižot no acīm revolveri un vēl arvien kāpjoties atpakaļ, iekliedzās džentlmenis. — Mūsu saruna pieņem nevēlamu un, es pat teiktu, mūsu vecumam necienīgu virzienu.

Viņš izmuka pa vārtiņiem un ātrā solī gāja projām, arvien atkārtodams:

— Nē, nē, nevēlamu un necienīgu virzienu…

Vecais piegāja pie vārtiņiem taisni tai brīdī, kad Olga, iedama peldēties, sastapās ar uztraukto džentlmeni.

Pēkšņi vecis sāka māt ar rokām un saukt Olgu, lai tā apstātos. Bet džentlmenis žigli kā āzis pārlēca pār grāvi, saķēra Olgu aiz rokas, un viņi abi tūlīt nozuda aiz stūra.

Tad vecis sāka pilnā kaklā smieties. Uztraukts un iepriecināts, braši piesperdams savu koka kāju, viņš dziedāja:

Viņš atsprādzēja uz ceļgala siksnu, aizsvieda zālē koka kāju un, pa ceļam noraujot parūku un bārdu, aizskrēja uz māju.

Pēc desmit minūtēm jaunais, jautrais inženieris Georgs Garajevs noskrēja no lieveņa, izstūma no šķūņa motociklu, uzsauca sunim Ritai, lai sargā māju, nospieda starteri un, uzlēcis uz sēdekļa, aizjoņoja uz upi meklēt pārbiedēto Olgu.