Arkādijs Gaidars - Timurs un viņa komanda

— Viņa tev sados ar visu tavu roku un kāju muskulatūru. Puikas, uzmanību! Timurs iet klāt Kvakinam.

Viegli vicinot nolauzto zariņu, Timurs gāja šķērsām pār ielu pretī Kvakinam. To pamanījis, Kvakins apstājās. Viņa plakanajā sejā nebija ne izbrīna, ne baiļu.

— Sveiks, komisāri — noliecis galvu sāņus, viņš paklusu teica. — Uz kurieni steidzies?

— Sveiks, ataman!— Timurs atteica tādā pašā tonī. — Tev pretī.

— Priecājos par viesi, bet nav ar ko pacienāt. Varbūt tikai šo? — viņš iebāza roku azotē un sniedza Timuram ābolu.

— Zagtie? — Timurs pavaicāja, iekožot ābolā.

— Tie paši, — Kvakins paskaidroja. — šķirne «Zelta dzidrais». Viena nelaime: nav vēl īsti gatavi!

— Skābs! — Timurs teica, nometot ābolu. Klausies: vai tu trīsdesmit ceturtajā numurā uz mājas sētas šādu zīmi redzēji? — Un Timurs parādīja uz zvaigzni, kas bija izšūta uz viņa zilā sporta krekla.

— Redzēju gan, — Kvakins kļuva domīgs. — Es, brāl, kā dienā, tā naktī visu redzu.

— Tad nu tā: ja tu dienā vai naktī vēl kaut kur tādu zīmi redzi, tad bēdz projām no tās vietas, it kā tu ar verdošu ūdeni būtu applaucēts.

— Ai, komisāri Cik tu karsts!— Kvakins teica, stiepjot vārdus. — Parunājāmies, pietiks!

— Ai, ataman, cik tu ietiepīgs! — Timurs atbildēja, nepaceļot balsi. — Bet tagad iegaumē pats un pasaki savai bandai, ka šī ir mūsu pēdējā saruna ar jumsi

Neviens no malas pat neiedomātos, ka te runā nevis divi sirsnīgi draugi, bet ienaidnieki. Un tāpēc Olga, turot rokā krūzi, jautāja piena sievai, kas tas esot par puiku, kas apspriežoties par kaut ko ar huligānu Kvakinu.

— Nezinu, — piena sieva dusmīgi atbildēja. — Droši vien tāds pats huligāns un palaidnis. Viņš bez mitas te slaistās ap jūsu māju. Tu pielūko, mīļā, ka tik viņi tavu māšeli nesamizol

Nemiers pārņēma Olgu. Viņa naidīgi paskatījās uz abiem puikām, aizgāja uz verandu, nolika krūzi, aizslēdza durvis un izgāja uz ielas meklēt Žeņu, kas jau divas stundas nebija rādījusies mājās.

Atgriezies šķūņaugšā, Timurs izstāstīja zēniem par savu satikšanos. Nolēma rīt visai bandai nosūtīt rakstveida ultimātu.

Bez trokšņa bērni lēca lejā no šķūņaugšas un pa caurumiem žogos vai pāri žogiem izklīda pa mājām kur kurais. Timurs piegāja pie Žeņas.

— Kā it? — viņš vaicāja. — Vai tagad tu visu saprati?

— Visu, — Žeņa atteica, — tikai vēl ne visai. Paskaidro man vienkāršāki

— Tad kāp lejā un nāc man līdzi!Tavas māsas tik un tā pašlaik nav mājās.

Kad viņi bija nokāpuši no šķūņaugšas, Timurs apgāza kāpnes. Metās jau tumšs, bet Žeņa uzticīgi sekoja viņam pa pēdām.

Viņi apstājās pie mājiņas, kur dzīvoja vecā piena sieva, Timurs apskatījās visapkārt. Cilvēku tuvumā nebija. Viņš izņēma no kabatas svina tūbiņu ar eļļas krāsu un piegāja pie vārtiem, kur bija uzzīmēta zvaigzne; zvaigznes augšējais kreisais stars tiešām bija izlocījies kā dēle.

Drošu roku viņš nolīdzināja starus, uzzīmēja asus un taisnus.

— Pasaki — kādēļ? — Žeņa viņam jautāja.

— Izskaidro man vienkāršāk: ko tas viss nozīmē?

Timurs iebāza tūbiņu kabatā. Norāva dadža lapu. noberza krāsas traipus no pirkstiem un, skatoties Žeņai sejā, teica:

— Tas nozīmē, ka no šās mājas kāds cilvēks aizgājis Sarkanajā Armijā. Un no tā laika šī māja atrodas māsu uzraudzībā un aizsardzībā. Vai tavs tēvs ir armijā?

— Jā! — Žeņa atbildēja ar uztraukumu un lepnumu. — Viņš ir komandieris.

— Tātad arī tu esi mūsu uzraudzībā un aizstāvībā.

Viņi apstājās pie citas vasarnīcas vārtiem. Arī te uz sētas bija uzzīmēta zvaigzne. Ap tās taisnajiem, gaišajiem stariem bija apvilkta plata, melna mala.

— Redzi! — Timurs sacīja. — Arī no šās mājas cilvēks aizgāja Sarkanajā Armijā. Bet viņa vairs nav. Tā ir leitnanta Pavlova vasarnīca, un viņš nesen krita uz robežas. Te dzīvo viņa sieva un tā mazā meitene, no kuras labsirdīgais Geika nevarējis izdibināt, kādēļ viņa bieži raud. Un, ja tev gadīsies, Žeņa, tad izdari viņai kaut ko labu!

Viņš visu to pateica ļoti vienkārši, tomēr drebuļi pārskrēja Žeņai pār krūtīm un rokām, kaut gan vakars bija silts, pat tveicīgs.

Viņa klusēja, noliekusi galvu. Un tikai tādēļ, lai kaut ko teiktu, viņa jautāja:

— Vai tad Geika ir labsirdīgs?

— Jā, — Timurs atbildēja. — Viņš ir matroža dēls. Viņš bieži bar lielīgo, mazo Kolokoļčikovu, bet pats viņu vienmēr un visur aizstāv.

Skarbs, pat dusmīgs sauciens lika viņiem apgriezties. Netālu stāvēja Olga.

Žeņa pieskārās Timuram pie rokas: viņa gribēja to aizvest pie Olgas un iepazīstināt.

Taču jauns sauciens, stingrs un pavēlošs, piespieda viņu no šā nodoma atteikties.

Juzdamās vainīga, pametusi Timuram ar galvu un nesaprašanā paraustījusi plecus, viņa gāja pie Olgas.

— Jevgeņijai — smagi elsojot, ar asarām balsī sacīja Olga. — Es aizliedzu tev sarunāties ar šo puiku! Saprati?

— Bet, Oļa, — Žeņa nomurmināja, — kas tev noticis?

— Es tev aizliedzu saieties ar šo puiku, — Olga cieti noteica. — Tev — trīspadsmit, man — astoņpadsmit. Es esmu tava māsa… Es esmu vecākā, un, kad tētis brauca projām, viņš man lika…

— Bet, Oļa, tu nekā, nekā nesaproti! — Žeņa izmisusi iesaucās. Viņa trīcēja. Viņa gribēja izskaidrot, attaisnoties. Tomēr viņa nevarēja. Viņai nebija tiesību. Un, atmetusi ar roku, viņa neteica māsai vairs ne vārda.

Viņa tūlīt likās gultā, bet ilgi nevarēja aizmigt. Taču, kad bija iemigusi, tad tā ir nedzirdēja, ka naktī pieklauvēja pie loga un iedeva telegrammu no tēva.

Ausa gaisma. Iedziedājās gana tāšu taure. Vecā piena sieva atvēra vārtiņus un dzina govi pie ganāmpulka. Viņa nepaspēja iegriezties aiz stūra, kad no akāciju krūma, cenšoties neskandināt tukšos spaiņus, izlēca pieci puikas un metās pie akas.

— Sūknēl

— Dod!

— Ņem!

— ĶerI

Apšļakstīdami ar aukstu ūdeni basās kājas, puikas joza uz pagalmu, izgāza spaiņus ozola toverī un nekavējoties aši skrēja atpakaļ uz aku.

Pie samirkušā Simas Simakova, kas bez atelpas cilāja akas sūkņa rokturi, pieskrēja Timurs un jautāja:

— Vai jūs Kolokoļčikovu te neredzējāt? Nē? Tātad viņš ir aizgulējies. Ātrāk, steidzieties! Vecā tūliņ nāks atpakaļ.

Nokļuvis Kolokoļčikovu vasarnīcas dārzā, Timurs nostājās zem koka un uzsvilpa. Nesagaidījis atbildi, viņš uzrāpās kokā un ieskatījās istabā. No koka viņš varēja redzēt tikai pusi gultas, kas bija piebīdīta pie palodzes, un segā ietītas kājas.

Timurs uzmeta uz gultas mizas gabaliņu un klusi pasauca:

— Koļa, celies! Koļkal

Gulētājs nekustējās. Tad Timurs izņēma nazi, nogrieza garu rīksti, rīkstes galā noasināja kāsīti, pārsvieda rīksti pār palodzi un, ar kāsīti aizķēris segu, vilka to uz savu pusi.

Vieglā sega slīdēja pāri palodzei. Istabā atskanēja aizsmacis, izbrīna pilns brēciens. Iepletis miegainās acis, no gultas izlēca sirms džentlmenis apakšveļā un, ar roku ķerstīdams slīdošo segu, pieskrēja pie loga.

Nokļuvis aci pret aci ar cienījamu vecu vīru, Timurs vienā rāvienā nošļūca lejā no koka.

Bet sirmais džentlmenis, nometis uz gultas atkaroto segu, norāva no sienas divstobreni, steidzīgi uzlika brilles un, izbāzis šauteni pa logu ar stobru pret debesīm, aizmiedza acis, un izšāva.

Pārbiedētais Timurs apstājās tikai pie akas. Viņš bija kļūdījies. Viņš bija noturējis guļošo džentlmeni par Koļu, bet sirmais džentlmenis, protams, noturējis viņu par zagli.