Arkādijs Gaidars - Timurs un viņa komanda

— Vai tu neesi kaut ko pazaudējusi? — ātri caur zobiem prasīja meitene, bez mitas ar kāju buknīdatna kazu.

— Nē, — Žeņa nesaprata.

— Bet kam tā pieder? Nav tava? — Un meitene parādīja viņai Maskavas dzīvokļa atslēgu.

— Mana, — čukstot atbildēja Žeņa, bailīgi skatoties uz terases pusi.

— Ņem atslēgu, zīmīti un kvīti, telegramma jau ir nosūtīta, — tikpat ātri caur zobiem nomurmināja meitene.

Iespiedusi Žeņai rokā papīra vīstoklīti, viņa iesita kazai ar dūri.

Kaza aizaulekšoja uz vārtiņu pusi, bet baskājainais meitēns tieši pāri ērkšķiem un nātrēm kā ēna drāza tai pa pēdām. Abas reizē nozuda aiz vārtiņiem.

Sarāvusi plecus, it kā belzienus būtu saņēmusi viņa, nevis kaza, Žeņa attina vīstoklīti.

Tā ir atslēga. Tā ir telegrammas kvīts. Tātad kāds ir nosūtījis tēvam telegrammu. Bet kas? Ahā, te ir zīmīte! Bet kas tad tas?

Zīmītē lieliem burtiem ar zilu zīmuli bija uzrakstīts:

«Meitene, mājās ne no viena nebīsties! Viss kārtībā, un no manis neviens nekā neuzzinās.» Zemāk bija paraksts: «Timurs.»

Kā apburta Žeņa lēni iebāza zīmīti kabatā, tad atlieca plecus un mierīgi aizgāja pie Olgas.

Olga arvien vēl stāvēja turpat blakus neiededzinātam prīmusam, un viņas acīs jau bija sakāpušas asaras.

— Oļa! — nu jau bēdīgi iesaucās Žeņa. — Es pajokoju. Kāpēc tu dusmojies uz mani? Es uzkopu visu dzīvokli, es notīrīju logus, es centos, visas lupatas, visas grīdas izmazgāju. Te ir atslēga, te ir telegrammas kvīts. Ļauj, es labāk tevi noskūpstīšu. Vai zini, kā es tevi mīlu! Gribi, es tevis dēļ no jumta nātrēs ielēkšu?

Un, nenogaidījusi Olgas atbildi, Žeņa metās viņai ap kaklu.

— Jā… bet es uztraucos, — Olga izmisusi ierunājās. — Mūžīgi tev tādi nejauki joki… Un man tētis lika… Žeņa, liecies mierā! Žeņka, man rokas ar petroleju! Žeņka, ielej labāk pienu un uzliec kastroli uz prīmusa!

— Es… bez jokiem nevaru, — Žeņka murmināja, kamēr Olga stāvēja pie mazgājamā trauka.

Viņa uzlika piena kastroli uz prīmusa, pataustīja kabatā zīmīti un vaicāja:

— Olga, vai dievs ir?

— Nav, — Olga atteica un iebāza galvu mazgājamā traukā.

— Bet kas tad ir?

— Liecies mierā! — Olga atteica īgni. — Nekā navi

Žeņa brīdi klusēja, tad atkal jautājas

— Oļa, bet kas ir Timurs?

— Tas nav dievs, tas ir tāds valdnieks, — ziepējot seju un rokas, negribot atteica Olga, — ļauns, klibs, no viduslaiku vēstures.

— Bet, ja nav valdnieks, nav ļauns un nav no viduslaikiem, kas tad?.

— Tad es nezinu. Liec mani mierā! Un ko tu ņemies ar to Timuru?

— Tāpēc, ka man liekas — es ļoti mīlu šo cilvēku.

— Ko? — Olga nesaprašanā pacēla ar ziepju putām apklāto seju. — Ko tu tur murkšķi, izdomā blēņas, neļauj mierīgi nomazgāties! Pagaidi tikai, atbrauks tētis, viņš paskatīsies to tavu mīlestību.

— Ko nu tētis! — Žeņa iesaucās ar grūtsirdīgu patosu. — Ja viņš arī atbrauks, tad uz neilgu laiku. Un viņš, protams, neapbēdinās vientuļu, neaizsargātu cilvēku.

— Un tu esi tā vientuļā, neaizsargātā? — Olga neticīgi prasīja. — Ai, Žeņka, es nezinu, kas tu esi par cilvēku un kurā tu esi atsitusies!

Tad Žeņa nolieca galvu un, apskatīdama savu seju niķelētās tējkannas atspulgā, lepni un bez šaubīšanās atteica:

— Tētī. Tikai. Viņā. Un vairāk nevienā uz visas pasaules.

Padzīvojis džentlmenis doktors F. G. Kolokoļčikovs sēdēja savā dārzā un laboja sienas pulksteni.

Viņa priekšā skumīgs stāvēja mazdēls Koļa.

Skaitījās, ka viņš palīdz vectēvam darbā. Īstenībā viņš jau veselu stundu turēja rokā skrūvgriezi, gaidot, kad vectēvam šā darbarīka ievajadzēsies.

Tomēr tērauda spirālatspere, ko vajadzēja iedabūt savā vietā, bija ietiepīga, bet vectēvs pacietīgs. Likās, ka nebūs gala šai gaidīšanai. Tas bija bēdīgi vēl jo vairāk tādēļ, ka pa kaimiņu sētas spraugu jau vairākas reizes pabāza savu cekulaino galvu Sima Simakovs, ļoti nadzīgs un lietpratīgs cilvēks. Šis Sima Simakovs ar mēli, galvu un rokām rādīja Koļam tik dīvainas un mīklainas zīmes, ka pat Koļas piecus gadus vecā māsa Tatjana, kas sēdēja zem liepas un neatlaidīgi mēģināja iebāzt dadža lapu laiski guļošam sunim mutē, negaidot iebrēcās un paraustīja vectēvu aiz biksēm, bet tad Simas Simakova galva vienā mirklī nozuda.

Beidzot atspere iegūla savā vietā.

— Cilvēkam ir jāstrādā, — pacēlis mitro pieri un pagriezies pret Koļu, pamācoši noteica sirmais džentlmenis F. G. Kolokoļčikovs. — Bet tev ir tāda seja, it kā es tevi pacienātu ar rīcineļļu. Padod skrūvgriezi un paņem knaibles! Darbs dara cilvēku cildenāku. Tev tieši trūkst dvēseles cēluma. Piemēram, vakar tu apēdi četras porcijas saldējuma un ar jaunāko māsu nedalījies.

— Viņa melo, nekaunīgā! — uzmetis Tatjanai sirdīgu skatienu, iesaucās apvainotais Koļa. — Trīs reizes es devu viņai nokosties pa divi lāgi. Bet viņa aizgāja mani nosūdzēt un pa ceļam vēl no mātes galda četras kapeikas nočiepa.

— Bet tu nakti pa virvi no loga nolaidies, — nepagriezusi galvu, nesamulsdama izmeta Tatjana. — Tev zem spilvena ir lukturis. Un vakar mūsu guļamistabā kāds huligāns svieda akmeņus. Met un tikai uzsvilpj, met un tikai uzsvilpj.

Koļam Kolokoļčikovam elpa aizrāvās no šiem nekrietnās Tatjanas bezkaunīgajiem vārdiem. Sermuļi pārskrēja pār muguru līdz pat papēžiem. Par laimi, darbā aizņemtais vectēvs tik bīstamai apmelošanai nepievērsa uzmanību vai arī to nesadzirdēja. Īstā laikā ar kannām dārzā ienāca piena sieva un, atmērot ar krūzēm pienu, sāka sūdzēties:

— Pie manis, tētiņ, Fjodor Grigorjevič, naktī bija zagļi, gandrīz vai ozola toveri no pagalma aizvēla. Bet šodien ļaudis stāsta — pie manis mazā gaismiņa uz jumta divi cilvēki redzēti: sēdējuši, nolādētie, uz dūmeņa un šūpojuši kājas.

— Kā tad tā — uz dūmeņa? Atļaujiet jautāt, kādā gan nolūkā? — pārsteigtais džentlmenis sāka jautāt.

Te no vistu kūts puses bija dzirdama šķindoņa un zvana skaņas. Skrūvgriezis sirmā džentlmeņa rokā nodrebēja, un ietiepīgā atspere, izlidojusi no savas ligzdas, spindzēdama atsitās pret skārda jumtu. Visi, pat Tatjana, pat slinkais suns, uzreiz pagriezās, nesaprazdami, kas tā par šķindoņu un kas noticis. Bet Koļa Kolokoļčikovs, ne vārda neteicis, kā zaķis aizlikās pāri burkānu dobēm un nozuda aiz sētas.

Viņš apstājās pie govju kūts — no tās, tāpat kā no vistu kūts, bija dzirdamas spalgas skaņas, it kā kāds ar svaru bumbu sistu pa tērauda sliedes gabalu. Te viņš saskrējās ar Simu Simakovu un uztraukti tam jautāja:

— Klausies… Es nesaprotu. Kas tas ir?… Trauksme?

— Nē jel! Tas, liekas, kopīgais izsaukuma signāls pēc pirmā numura formas.

Viņi pārlēca pāri sētai un izspraucās pa caurumu parka žogā. Te ar viņiem sadūrās plecīgs, spēcīgs zeņķis Geika. Pa pēdām atdrāza Vasilijs Ladigins. Un tad vēl un vēl daži. Klusi, veikli, tikai pa viņiem vien zināmām ejām viņi skrēja uz kaut kādu mērķi, skrienot aprauti sarunādamies:

— Vai trauksme?

— Nē jel! Kopīgais izsaukuma signāls, pirmā numura forma.

— Kas par izsaukumu? Tas nav «trīs — stop», «trīs — stop». Tur kāds stulbiķis liek ar ratu desmit sitienu no vietas.

— Nu paskatīsimies!

— Kā tad, pārbaudīsim!

— Uz priekšu! Zibeņātrumāl

Tai brīdī tās pašas vasarnīcas istabā, kur bija pārnakšņojusi Žeņa, stāvēja slaids, tumšmatains puika, gadus trīspadsmit vecs. Viņam bija melnas, vieglas bikses un tumši zils sporta krekls ar izšūtu sarkanu zvaigzni.