Arkādijs Gaidars - Timurs un viņa komanda

Gaidot Žeņu, viņi palaida jau divus vilcienus; beidzot pienāca arī trešais, pēdējais.

— Ar to nelietīgo skuķi gan ir tīrais posts! —Olga iesaucās sarūgtināta. — Ja man būtu gadu četrdesmit, nu kaut vai trīsdesmit! Bet viņai trīspadsmit, man — astoņpadsmit, tādēļ viņa mani nemaz neklausa.

— Četrdesmit nevajag! — Georgs noteikti iebilda.

— Astoņpadsmit daudz labāk! Jūs velti uztraucaties. Jūsu māsa atbrauks agri no rīta.

Uz perona ļaužu vairs nebija. Georgs izņēma etviju. Tai brīdī pie viņa pienāca divi iznesīgi pusaudži un, gaidot uguni, izņēma savus papirosus.

— Jaunais cilvēk, — aizdedzinot sērkociņu un apgaismojot vecākā pusaudža seju, teica Georgs. — Iekāms sniedzaties pie manis ar savu papirosu, vajag sasveicināties, jo man jau ir bijis gods iepazīties ar jums parkā, kur jūs ar lielu centību lauzāt dēļus no jaunās sētas. Jūs esat Mihails Kvakins. Vai nav tiesa?

Puika nošņācās un atkāpās, bet Georgs nodzēsa sērkociņu, paņēma Olgu zem rokas un veda viņu uz mājām.

Kad viņi aizgāja, otrs puika aizlika nosmulēto papirosu aiz auss un nevērīgi vaicāja:

— Kas tas te par propagandistu gadījies? Vietējais?

— Vietējais, — Kvakins negribot atteica. — Tas ir Garajevu Timkas krusttēvs. Vajadzētu noķert Timku un noslānīt. Viņš savācis sev kompāniju, un viņi, liekas, pret mums kaut ko perina.

Tad abi draugi ieraudzīja perona galā pie luktura sirmu, cienījamu džentlmeni, kas, atspiezdamies uz nūjas, kāpa lejā pa kāpnēm.

Tas bija vietējais ārsts F. G. Kolokoļčikovs. Puikas skrēja ārstam nopakaļ un skaļi prasīja, vai viņam neesot sērkociņu. Tomēr viņu balsis un izskats nemaz nepatika šim džentlmenim, jo, pagriezies atpakaļ, viņš padraudēja puikām ar zaraino nūju un cēli aizgāja savu ceļu.

Žeņa nepaspēja Maskavas stacijā nosūtīt tēvam telegrammu, tādēļ, izkāpusi no vasarnieku vilciena, nolēma uzmeklēt ciemata pastu.

Ejot pa vecu parku un plūcot pulkstenīšus, viņa nemanot iznāca divu dārzu iežogotu ielu krustojumā; tukšās ielas skaidri liecināja, ka viņa ir nokļuvusi ne tur, kur vajadzēja.

Netālu viņa ieraudzīja mazu, ņipru meiteni, kas bārdamās stiepa aiz ragiem tiepīgu kazu.

— Mīļā, pasaki, lūdzu, — Žeņa viņai uzsauca, — kā no šejienes lai tieku uz pastu?

Te uzreiz kaza izrāvās, pasita ragus augšup un aizaulekšoja pa parku, bet meitene brēkdama aizdrāzās tai pakaļ. Žeņa atskatījās: jau krēsloja, bet cilvēku tuvumā neredzēja. Viņa atvēra kādas pelēkas divstāvu vasarnīcas vārtiņus un pa taciņu gāja uz lieveni.

— Sakiet, lūdzu, — neatverot durvis, skaļi, bet ļoti pieklājīgi jautāja Žeņa, — kā lai es no šejienes tieku uz pastu?

Viņai neatbildēja. Viņa pastāvēja, padomāja, atvēra durvis un pa gaiteni iegāja istabā. Saimnieku nebija mājā. Apmulsusi viņa griezās atpakaļ, lai ietu projām, bet tad no pagaldes klusi izlīda liels, gaiši ruds suns. Viņš uzmanīgi apskatīja apmulsušo meiteni, klusi ierūcās un šķērsām nogūlās durvīm priekšā.

— Tu stulbais!— bailīgi izpletuši pirkstus, Žeņa iesaucās. — Es tak neesmu zagle! Es pie jums nekā neesmu paņēmusi. Tā ir mūsu dzīvokļa atslēga. Te telegramma tēvam. Mans tēvs ir komandieris. Vai tu saproti?

Suns klusēja un nekustējās. Bet Žeņa, lēnitiņām virzoties uz atvērtā loga pusi, turpināja:

— Tā, lūki Tu guli? Guli vien… Ļoti tabs sunītis… Tāds gudrs, simpātisks.

Bet, tikko Žeņa ar roku pieskārās pie palodzes, simpātiskais suns, nikni rūkdams, pietrūkās kājās, un, bailēs uzlēkusi uz dīvāna, Žeņa pavilka kājas sev apakšā.

— Pavisam dīvaini, — valdot raudas, viņa ierunājās. — Ķer laupītājus un spiegus, bet es… esmu cilvēks! Jā! — Viņa parādīja sunim mēli. — Muļķis!

Žeņa nolika atslēgu un telegrammu uz galda malas. Vajadzēja gaidīt saimniekus.

Bet pagaja viena stunda, otra… Jau satumsa. Pa atvērto logu bija dzirdami tāli lokomotīvju svilpieni, suņu riešana un volejbola bumbas sitieni. Kaut kur spēlēja ģitāru. Tikai te, pie pelēkās vasarnīcas, viss kluss kā izmiris.

Nolikusi galvu uz cietā dīvāna rullīša, Žeņa klusi raudāja.

Beidzot viņa cieši iemiga.

Viņa pamodās tikai otrā rītā.

Aiz loga šalca kuplas, lietus noskalotas lapas. Netālu čīkstēja akas rats. Kaut kur zāģēja malku, bet te, vasarnīcā, joprojām bija kluss.

Tagad Žeņai pagalvī bija mīksts ādas spilvens, kājas bija apsegtas ar vieglu palagu. Suņa uz grīdas nebija.

Tātad naktī te kāds bija atnācisl

Žeņa pielēca kājās, saglauda matus, sakārtoja saburzīto sarafānu, paņēma no galda atslēgu, nenosūtīto telegrammu un gribēja bēgt.

Tad viņa uz galda ieraudzīja papīra lapu, uz tās ar zilu zīmuli lieliem burtiem bija uzrakstīts:

«Meitene, kad iesi projām, aizsit ciešāk durvis!» Zemāk bija paraksts: «Timurs.»

«Timurs? Kas tas tāds par Timuru? Vajadzētu satikt un pateikties šim cilvēkam.»

Viņa ieskatījās blakus istabā. Tur atradās rakstāmgalds, uz tā tintnīca, pelnu trauks, neliels spogulis. Pa labi, blakus autovadītāja ādas cimdiem ar platiem atlokiem, bija redzams vecs, apbružāts revolveris. Turpat pie galda piesliets līks turku zobens saskrāpētā un apdriskātā makstī. Žeņa nolika atslēgu un telegrammu, pataustīja zobenu, izņēma to no maksts, pacēla asmeni virs galvas un paskatījās spogulī.

Izskats bija bargs, draudīgs. Labi būtu tā nofotografēties un tad aiznest uzņēmumu uz skolu! Varētu samelot, ka kādreiz tēvs ir ņēmis viņu līdzi uz fronti.

Kreisajā rokā var paņemt revolveri. Rau, tā. Tā būs vēl labāk. Viņa cieši savilka uzacis, saknieba lūpas un, mērķējot spogulī, nospieda gaili.

Istabā norībēja šāviens. Dūmi aizklāja logus. Galda spogulis uzkrita uz pelnu trauka. Atstājusi uz galda atslēgu un telegrammu, apdullinātā Žeņa izšāvās ārā no istabas un drāza projām no šās savādās un bīstamās mājas.

Kaut kā viņa bija nokļuvusi upītes krastā. Tagad viņai nebija ne Maskavas dzīvokļa atslēgas, ne telegrammas kvīts, ne arī pašas telegrammas. Un tagad vajadzēs izstāstīt Olgai visu: gan par suni, gan par gulēšanu tukšā vasarnīcā, gan par turku zobenu un beidzot par šāvienu. Slikti! Būtu tētis, viņš saprastu. Olga nesapratīs. Olga dusmosies vai, kas zina, sāks raudāt. Tas vēl ļaunāk. Raudāt arī Žeņa pati prot. Bet, redzot Olgas asaras, viņai vienmēr gribas uzrāpties telefona stabā, augstā kokā vai uz jumta dūmeņa.

Lai iegūtu drosmi, Žeņa izpeldējās un lēnītiņām gāja meklēt savu vasarnīcu.

Kad viņa kāpa augšā uz lieveņa, Olga stāvēja virtuvē un rīkojās ap prīmusu. Izdzirdusi soļus, Olga apgriezās un klusēdama naidīgi uzlūkoja Žeņu.

— Sveika, Oļa! — Žeņa teica, apstājusies uz pēdējā pakāpiena un mēģinādama smaidīt. — Oļa, tu nerāsies?

— Rāšos!— nenolaižot no māsas acis, atteica Olga.

— Nu, tad rājies! — Žeņa padevīgi piekrita. — Zini, tāds savāds gadījums, tāds neparasts piedzīvojums! Oļa, es tevi lūdzu, nesavelc uzacis, nav jau nekas briesmīgs, es pazaudēju dzīvokļa atslēgu, tētim telegrammu nenosūtīju…

Žeņa piemiedza acis un atņēma elpu, lai izšautu visu vienā reizē. Bet tad mājas priekšā ar troksni atsprāga vaļā vārtiņi. Pagalmā ielēca ar dadžiem apvēlusies, pinkaina kaza un, zemu noliekusi ragus, joza dziļāk dārzā. Aiz viņas brēkdama skrēja Žeņai jau pazīstamā baskājainā meitene.

Izmantojot šo gadījumu, Žeņa pārtrauca bīstamo sarunu un metās dārzā izdzīt kazu. Viņa panāca meiteni, kad tā, smagi elpojot, turēja kazu aiz ragiem.