Arkādijs Gaidars - Timurs un viņa komanda

— Jūs pagriezāt uz nepareizo pusi, — Olga iesaucās, — mums vajag pa labi!

— Te labāks ceļš, — Georgs atteica, — te jautrāks cejš.

Atkal pagrieziens, un viņi drāzās cauri šalcošai, ēnainai birzij. No ganāmpulka izlēca suns un kvekšķēdams centās viņus panākt. Bet nē! Kur nu! Tālu.

Kā smags šāviņš garām aizdūca pretimbraucošā kravas mašīna. Un, kad Georgs un Olga izrāvās no saceltā putekļu mākoņa, viņi kalna pakājē ieraudzīja kādas nepazīstamas pilsētas dūmus, dūmeņus, torņus, stiklu un dzelzi.

— Tā ir mūsu fabrika! — Georgs uzsauca Olgai. -— Pirms trim gadiem es braucu šurp lasīt sēnes un zemenes.

Gandrīz nemaz nesamazinot ātrumu, motocikls spēji apgriezās.

— Taisni! — Olga brīdinoši sauca, — Laidiet taisni mājup!

Pēkšņi motors apklusa, un viņi apstājās.

— Pagaidiet, — Georgs nolecot sacīja, — maza avārija.

Viņš aizstūma motociklu zālē zem bērza, izņēma no somas uzgriežņu atslēgu un sāka kaut ko piegriezt un pievilkt.

— Ko jūs tēlojat tajā operā? — atsēžoties zālē, Olga jautāja. — Kāpēc jūsu grims tik bargs un briesmīgs?

— Es tēloju vecu invalīdu, — nemitīgi rosīdamies gar motociklu, Georgs atteica. — Viņš ir bijušais partizānis, un viņš mazliet… sajucis. Viņš dzīvo robežas tuvumā, un viņam aizvien liekas, ka ienaidnieki mūs ar viltību pārsteigs un piemānīs. Viņš ir vecs, bet uzmanīgs. Turpretim sarkanarmieši jauni, viņi smejas, pēc sardzes spēlē volejbolu. Viņiem tur visādi skuķi… Katjušas!

Georgs savilka pieri grumbās un sāka klusi dziedāt:

— Dziest mēness, mākoņi tam priekšā tiek,

Te Georgs mainīja balsi un, atdarinot kori, nodziedāja:

— Ko nozīmē «mierīgs»? — ar mutautiņu slaukot apputējušās lūpas, jautāja Olga.

— Tas nozīmē, — joprojām dauzīdams ar atslēgu pa uzgriezni, paskaidroja Georgs, — tas nozīmē: guli mierīgi, vecais muļķi! Sen jau visi cīnītāji un komandieri stāv savās vietās… Oļa, vai jūsu māšele par manu sastapšanos ar viņu jums ko teica?

— Teica, un es viņu sarāju.

— Nepelnīti. Ļoti jocīga meitene. Es viņai saku «ā», viņa man «bē»!

— Ar šo jocīgo meiteni nelaimē var iekulties, — atkal ierunājās Olga. — Viņai piesējies nez kāds puika, par Timuru sauc. Viņš no huligāna Kvakina kompānijas. Un es nekā nevaru šo puiku atradināt, lai neložņā ap mūsu māju.

— Timurs!… Hm… — Georgs samulsis ieklepojās. — Vai viņš no kompānijas? Viņš, liekas, nav tāds… ne visai… Nu labi! Neuztraucieties! Es viņu no jūsu mājas atradināšu. Oļa, kādēļ jūs nemācāties konservatorijā? Ak tu mūžs — inženieris! Es pats esmu inženieris, bet kāda jēga?

— Vai jūs esat slikts inženieris?

— Kādēļ slikts? — pievirzījies Olgai tuvāk un sākdams sist pa priekšējā riteņa ieliktni, Georgs atbildēja: — Nemaz neesmu slikts, bet jūs ļoti labi spēlējat un dziedat.

— Klausieties, Georg, — samulsusi atvirzoties sacīja Olga. — Es nezinu, kāds jūs esat inženieris, bet… motociklu gan jūs labojat ļoti dīvaini.

Un Olga pavicināja roku, rādot, kā viņš sit ar atslēgu te pa ieliktni, te pa riteņa loku.

— Nemaz nav dīvaini. Viss darīts, kā vajag. — Viņš pielēca kājās un iesita ar atslēgu pa rāmi.

— Nu, rau, viss kārtībā! Oļa, vai jūsu tēvs ir komandieris?

— Jā.

— Tas labi. Es arī pats esmu komandieris.

— Kas jūs lai izprot! — Olga paraustija plecus.

— Te jūs esat inženieris, te aktieris, te komandieris. Varbūt pie viena jūs esat arī lidotājs?

— Nē, — Georgs iesmējās. — Lidotāji apdullina galvas ar bumbām no augšas, bet mēs no zemes caur dzelzi un betonu trāpām tieši sirdī.

Un atkal viņiem garām aizzibēja rudzu druvas, lauki, birzis, upītes. Un beidzot vasarnīca.

Dzirdot motocikla troksni, no verandas izskrēja Žeņa. Ieraudzījusi Georgu, viņa samulsa, bet, kad viņš aizjoņoja, tad, noskatoties pakaļ, Žeņa piegāja pie Olgas, apkampa viņu un ar skaudību teica:

— Ai, cik tu šodien laimīga!

Norunājuši satikties netālu no 24. numura mājas dārza, puikas aiz žoga izklīda.

Aizkavējās tikai Figūra. Viņu kaitināja un mulsināja klusums kapličā. Gūstekņi nekliedza, neklauvēja un uz Figūras jautājumiem un kliedzieniem neatsaucās.

Tad Figūra ķērās pie viltības. Atvēris ārējās durvis, viņš iegāja mūra priekštelpā un sastinga, it kā viņa te nemaz nebūtu.

Un tā, pielicis ausi pie atslēgas, viņš stāvēja tik Ilgi, lidz ārējās dzelzs durvis aizcirtās ar tādu troksni, it kā pa tām kāds būtu iesitis ar bajķi.

— Ei, kas tur? — pieskrējis pie durvīm, saskaitās Figūra. — Ei, neāksties, citādi sadošu pa kaklul

Bet viņam neatbildēja. Ārpusē atskanēja svešas balsis. Iečīkstējās slēģu viras. Kāds caur loga restēm sarunājās ar gūstekņiem.

Pēc tam kapličā atskanēja smiekli. No šiem smiekliem Figūrai kļuva nelabi.

Beidzot ārējās durvis atvērās. Figūras priekšā stāvēja Timurs, Simakovs un Ladigins.

— Attaisi otru aizbīdni! — Timurs nekustoties pavēlēja. — Attaisi pats, citādi būs sliktāk!

Negribot Figūra atvilka aizbīdni. No kapličas iznāca Koļa un Geika.

— Lien viņu vietā! — Timurs pavēlēja. — Lien, rāpuli, žigli! — viņš uzkliedza, sažņaudzis dūres. — Man nav laika ar tevi pļāpāt!

Aiz Figūras aizcirtās abas durvis. Smagajam šķērskokam uzlika skavu un pielika piekaramo atslēgu.

Tad Timurs paņēma papīra lapu un greiziem burtiem ar zilu zīmuli uzrakstīja;

«Kvakin, sargāt nevajag. Es viņus ieslēdzu, atslēga pie manis. Es atnākšu tieši, kur norunāts, uz dārzu vakarā.»

Pēc tam visi nozuda. Pēc piecām minūtēm pie kapličas atnāca Kvakins.

Viņš izlasīja zīmīti, pakustināja atslēgu, pasmīnēja un gāja uz vārtiņiem, bet ieslēgtais Figūra tobrīd izmisumā bungoja ar dūrēm un papēžiem pa dzelzs durvīm.

Pie vārtiņiem Kvakins atskatījās un vienaldzīgi norūca.

— Klauvē, Geika, klauvēt Nē, brāl, līdz vakaram tu vēl diezgan izklauvēsies.

Notikumi risinājās tālāk.

Pirms saules rieta Timurs un Simakovs aizskrēja uz tirgus laukumu. Tur, kur nekārtīgās rindās stāvēja kvasa, gāzētā ūdens, sakņu, tabakas, pārtikas preču un saldējuma bodītes, pašā malā atradās sašķiebusies, tukša būda, kur tirgus dienās strādāja kurpnieki.

Šai būdā Timurs un Simakovs neuzturējās ilgi.

Krēslai iestājoties, šķūņaugšā sāka strādāt stūres rats. Cits pēc cita savilkās stiprie auklu vadi, pārraidot signālus tur, kur vajag, un tādus, kā vajag.

Pienāca pastiprinājumi. Salasījās puikas, viņu bija daudz — divdesmit trīsdesmit. Bet pa žogu spraugām klusi, bez trokšņa līda vēl un vēl.

Taņu un Ņurku aizsūtīja atpakaļ. Žeņa sēdēja mājā. Viņai vajadzēja aizkavēt un nelaist dārzā Olgu.

Šķūņaugšā pie rata stāvēja Timurs.

— Atkārto signālu pa sesto vadu!— Simakovs, izliecies pa logu, norūpējies lūdza. — Tur nez kāpēc neatbild.

Divi puišeļi uz saplākšņa loksnes zīmēja kaut kādu plakātu. Pienāca Ladigina posms.

Pēdīgi atnāca izlūki. Kvakina banda pulcējoties klajumā, netālu no 24. numura mājas dārza.