Arkādijs Gaidars - Timurs un viņa komanda

Kā sastāda ultimātus, to vēl neviens nezināja, un Timurs pajautāja krusttēvam.

Tas viņam paskaidroja, ka ikviena valsts rakstot ultimātus pēc savas modes, bet beigās pieklājības dēļ esot jāpieraksta:

«Pieņemiet, ministra kungs, mūsu visdziļākās cieņas apliecinājumu.»

Tad akreditētais sūtnis ultimātu nododot naidīgās valsts valdniekam.

Taču šāda kārtība ne Timuram, ne viņa komandai nepatika. Pirmkārt, nekādu cieņu viņi huligānam Kvakinam negribēja apliecināt; otrkārt, ne pastāvīga sūtņa, ne arī pārstāvja pie šās bandas viņiem nebija. Apspriedušies viņi nolēma ultimātu nosūtīt vienkāršāk, tāpat kā aizkrācieši nosūtīja vēstījumu turku sultānam; to katrs ir redzējis attēlā, lasot, kā drošsirdīgie kazaki cīnījušies ar turkiem, tatāriem un ļahiem.

Aiz pelēkajiem vārtiem ar melnsarkano zvaigzni, tās mājas ēnainajā dārzā, kas atradās pretī Olgas un Žeņas vasarnīcai, pa smilšainu aleju gāja maza, gaišmataina meitenīte. Viņas māte — jauna, skaista sieviete ar skumju, nogurušu seju — sēdēja šūpuļkrēslā pie loga, uz kura stāvēja kupls lauku puķu pušķis. Viņas priekšā gulēja kaudze atplēstu telegrammu un vēstuļu — no radiem un no draugiem, pazīstamiem un nepazīstamiem. Šīs vēstules un telegrammas bija sirsnīgas un laipnas. Tās skanēja no tālienes kā meža atbalss, kas ceļinieku nekur nesauc, nekā nesola, tomēr uzmundrina viņu, čukst viņam, ka ļaudis tuvu un tumšajā mežā viņš nav viens.

Turot lelli ar kājām gaisā tā, ka tās koka rokas un kaņepāju bizes vilkās pa smiltīm, gaišmatainā meitene apstājās pie sētas. Gar sētu uz leju laidās no saplākšņa izgriezts un izkrāsots zaķis. Tas kustināja ķepu, trinkšķinot uzzīmētās balalaikas stīgas, un purniņš viņam bija skumjš un jocīgs.

Sajūsmināta par tādu neizskaidrojamu brīnumu, kam līdzīgu, protams, pasaulē nav, meitene izlaida lelli no rokām, piegāja pie sētas, un labais zaķis ieslīdēja viņai taisni plaukstā. Aiz zaķa parādījās blēdīgā un apmierinātā Žeņas seja.

Meitenīte paskatījās uz Žeņu un jautāja:

— Vai tu ar mani spēlējies?

— Ja, ar tevi. Gribi — es nolēkšu lejā pie tevis?

— Te ir nātres, — meitenīte padomājusi brīdināja. — Te es vakar apsvilināju sev roku.

— Nekas, — nolēkdama no sētas, teica Žeņa. — Es nebīstos. Parādi, kura nātre tevi vakar apsvilināja! Vai tā? Skaties: es to izrāvu, nometu, saminu ar kāju un uzspļāvu tai virsū. Sāksim spēlēties: tu glabā zaķi, es ņemšu lelli.

Olga redzēja no verandas lieveņa, ka Žeņa grozās pie sveša žoga, bet viņa negribēja māšeli traucēt, tāpēc ka tā šorīt jau tāpat bija daudz raudājusi. Bet, kad Žeņa uzrāpās uz žoga un ielēca svešā dārzā, Olga norūpējusies izgāja no mājas, piegāja pie vārtiņiem un atvēra tos. Žeņa un meitenīte jau stāvēja pie loga, blakus sievietei, un tā smaidīja, kad viņas meitiņa rādīja, kā jocīgais, skumīgais zaķis spēlē balalaiku.

Pēc Žeņas satrauktās sejas sieviete uzminēja, ka dārzā ienākusī Olga ir neapmierināta.

— Nedusmojieties uz viņu! — sieviete paklusu teica Olgai. — Viņa rotaļājas ar manu meitiņu. Mums ir bēdas… — sieviete apklusa. — Es raudu, bet viņa, — sieviete parādīja uz savu sīko meitiņu un klusu piebilda: — Bet viņa pat nezina, ka viņas tēvs nesen kritis pie robežas.

Tagad apmulsa Olga, bet Žeņa no tālienes paskatījās uz viņu rūgti un pārmetoši.

— Es esmu viena, — sieviete turpināja. — Mana māte ir kalnos, taigā, ļoti tālu, brāļi armijā, māsu nav.

Viņa aizskāra pienākušās Žeņas plecu un, rādīdama uz logu, jautāja:

— Meitēn, vai tu noliki to puķu pušķi naktī uz mana lieveņa?

— Nē, — Žeņa ātri atteica. — Es neesmu likusi, bet droši vien kāds no mūsējiem.

— Kas? — Olga nesapratnē paskatījās uz Žeņu.

— Es nezinu, — Žeņa izbijusies ieminējās, — es neesmu likusi, es nekā nezinu. Skatieties, šurp nāk ļaudis.

Aiz vārtiem ierūcās automašīna, un pa celiņu no vārtiem nāca šurp divi lidotāji komandieri.

— Tie nāk pie manis, — sieviete teica. — Viņi, zināms, atkal piedāvās man braukt uz Krimu, Kaukāzu, kūrortu, sanatoriju…

Abi komandieri pienāca, militāri sveicināja, un, kā redzams, dzirdējis viņas pēdējos vārdus, vecākais — kapteinis — teica:

— Ne uz Krimu, ne uz Kaukāzu, ne uz kūrortu, ne sanatoriju. Jūs vēlējāties redzēties ar savu māti? Jūsu māte šodien ar vilcienu izbrauc no Irkutskas pie jums. Līdz Irkutskai viņu aizveda ar speciālu lidmašīnu.

— Kas? — priecīgi apmulsusi, iesaucās sieviete. — Jūs?

— Nē, — lidotāju kapteinis atteica, — mūsu un jūsu biedri.

Pieskrēja mazā meitenīte, droši paskatījās uz atnākušajiem, un zilais formas tērps, redzams, viņai bija labi pazīstams.

— Māmiņ, — viņa lūdzās, — uztaisi man šūpoles, es lidošu šurpu un turpu, šurpu un turpu… Tālu, tālu, kā tētis.

— Ai, nevajag! — apkampusi un piespiedusi pie krūtīm meitenīti, iesaucās māte. — Nē, nelido tik tālu… kā tavs tētisl

…Mazās Gravas ielā aiz kapličas ar noplukušām sienu gleznām, kurās bija zīmēti bargi, matiem apauguši sirmgalvji un maigi eņģelīši, pa labi no gleznas, kas attēloja pastaro tiesu ar darvas katliem un spriganiem velniem, kumelītēm apaugušā laukā Miškas Kvakina kompānijas puikas spēlēja kārtis.

Naudas spēlmaņiem nebija, un viņi spēlēja uz «dunku», «uz knipi» un uz «atdzīvini mironi». Zaudētājam aizsēja acis, nolika viņu zālē augšpēdu un iedeva rokā svecīti, tas ir, garu nūju. Ar šo nūju viņam, nekā neredzot, bija jāatkaujas no saviem labajiem biedriem, kas, žēlojot nelaiķi, centās viņu atsaukt dzīvē, cītīgi sukājot ar nātrēm pa kailajiem ceļiem, lieliem un pēdām.

Spēle gāja pilnā sparā, kad aiz sētas atskanēja spalgas signāltaures skaņas.

Ārpusē pie sienas stāvēja Timura komandas sūtņi.

Štāba taurētājs Koļa Kolokoļčikovs bija sažņaudzis rokā spožu misiņa tauri, bet baskājainais, drūmais Geika turēja no ietinamā papīra salīmētu aploksni.

— Kas tad te par cirku vai komēdiju? — pārliekdamies pāri sētai, jautāja puisis, ko sauca par Figūru. — Miška! — viņš pagriezies iebļāvās. — Met kārtis pie malas, te pie tevis vesela ceremonija atnākusi!

— Esmu šeit, — rāpjoties uz sētas, atsaucās Kvakins. — Ehe, Geika, sveiks! Un kas tas par mīkstpēdiņu tev līdzi?

— Ņem aploksni! — sniegdams ultimātu, teica Geika. — Apdomāšanai jums ir dotas divdesmit četras stundas. Pēc atbildes atnāksim rīt šajā pašā laikā.

Apvainots, ka viņš nosaukts par mīkstpēdiņu, štāba taurētājs Koļa Kolokoļčikovs pacēla tauri un, piepūtis vaigus, sirdīgi nospēlēja atkāpšanās signālu. Neteikuši vairāk ne vārda, abi parlamentārieši cienīgi aizgāja, uz sētas sakāpušo puiku ziņkārīgo skatienu pavadīti.

— Kas tad tas? — grozīdams aploksni un uzlūkodams puiku ieplestās mutes, Kvakins jautāja. — Dzīvojām, dzīvojām, ne par ko nebēdājām… Pēkšņi… taure, negaiss klāt! Es, brālīši, tiešām nekā nesaprotu! …

Viņš atplēsa aploksni un, nenokāpjot no sētas, sāka lasīt:

— «Svešu dārzu aptīrīšanas bandas atamanam Mihailam Kvakinam…»… Tas ir man, — Kvakins skaļi paskaidroja. — Ar pilnu titulu, viss pēc formas, «… un viņa,» — viņš turpināja lasīšanu, — «palīgam, neģēlībās slavenajam Pjotram Pjatakovam, ar iesauku Figūra…» Tas tev, — ar gandarījumu Kvakins paskaidroja Figūrām. — Vai tu re, kā iespēruši: «neģēlībās slavenajam». Tas jau varen dižciltīgi, varēja, muļķi, arī vienkāršāk nosaukt. «… tāpat visiem šās apkaunojošās bandas locekļiem tiek nosūtīts ultimāts.» Kas tas ir, to es nezinu, — Kvakins zobgalīgi paziņoja. — Droši vien kāds lamuvārds vai kas tamlīdzīgs.