Arkādijs Gaidars - Timurs un viņa komanda

— Ir laiks, — Timurs teica. — Visiem sagatavoties!

Viņš izlaida no rokām ratu un ķērās pie virves. Virs vecā šķūņa starp mākoņiem slīdošā mēness mainīgajā gaismā lēni pacēlās un sāka plandīties komandas karogs — kaujas signāls.

Gar 24. numura mājas sētu ķēdē virzījās desmit puišeļu. Apstājies ēnā, Kvakins teica:

— Visi sanākuši, nav tikai Figūras.

— Viņš ir viltīgs, — kāds atbildēja. — Viņš droši vien jau dārzā. Viņš vienmēr lien pa priekšu.

Kvakins atbīdīja divus jau iepriekš no naglām atlauztus dēļus un pa spraugu ieslīdēja dārzā. Aiz viņa ielīda pārējie. Uz ielas pie spraugas palika vienīgi sargs — Aļoška.

No nātrēm un citām nezālēm aizaugušā grāvja otrpus ielas iznira piecas galvas. Četras no tām tūlīt paslēpās. Piektā — Koļas Kolokoļčikova — aizkavējās, bet kāda plauksta uzsita tai pa pakausi, un galva nozuda.

Sargs Aļoška apskatījās visapkārt. Visapkārt bija klusu, un viņš pabāza galvu pa spraugu — paklausīties, kas notiek dārzā.

No grāvja izlīda trīs. Nākamajā mirklī sargs juta, ka stiprs spēks parauj viņu aiz kājām un rokām.

Nepaspējis iekliegties, viņš aizlidoja gabaliņa no žoga.

— Geika, — viņš nomurmināja, pacēlis galvu, — no kurienes tu?

— No turienes, — Geika nošņāca. — Stāvi klusu! Citādi es neievērošu to, ka tu mani aizstāvēji.

— Labi, — Ajoška bija ar mieru, — es klusēju. — Un negaidot viņš griezīgi iesvilpās.

Tūlīt viņam muti aizspieda Geikas platā plauksta. Vairākas rokas satvēra Aļošku aiz pleciem, aiz kājām un aizvilka projām.

Svilpienu dārzā sadzirdēja. Kvakins pagriezās. Svilpiens vairs neatkārtojās. Kvakins uzmanīgi apskatījās visapkārt. Tagad viņam likās, ka dārza stūrī sakustas krūmi.

— Figūrai — Kvakins paklusu uzsauca. — Vai tu, muļķi, tur slēpies?

— Miška! Uguns! — pēkšņi kāds iekliedzās. — Tur nāk saimniekil

Bet tie nebija saimnieki.

Aizmugurē, lapu biezoknī, uzdzirkstīja ne mazāk kā desmit elektrisko laterniņu. Žilbinot acis, tās strauji tuvojās apjukušajiem iebrucējiem.

— Sitiet, neatkāpieties!— izraujot no kabatas ābolu un sviežot uz ugunīm, iekliedzās Kvakins.

— Izrauj lukturus no rokām! Tur nāk viņš… Timkal

— Tur Timka, bet te Simka!— no krūmiem izlecot, ieķērcās Simakovs.

Un vēl kādi desmit puikas izlēca no aizmugures un flanga.

— Ehē! — Kvakins iebrēcās. — Šiem ir spēks! Puikas, joziet cauri žogam!

Ielenktā banda panikā metās pie žoga.

Grūstoties, sasitoties ar pierēm, puikas izspruka uz ielas un nokļuva tieši Ladigina un Geikas rokās.

Mēness bija pavisam paslēpies aiz mākoņiem. Bija dzirdamas tikai balsis:

— Laid vaļāl

— Liec mierul

— Nelien!Neaiztiec!

— Visi klusāk! — tumsā atskanēja Timura balss. — Gūstekņus nesist! Kur Geika?

— Geika tel

— Ved visus uz zināmo vietu!

— Bet ja kāds nenāk?

— Grābiet aiz rokām un kājām un stiepiet ar godu kā dievmātes svētbildi!

— Laidiet vajā, velni!— atskanēja kāda raudulīga balss.

— Kas kliedz? — Timurs jautāja dusmīgi. — Nelietības strādāt jūs, huligāni, esat meistari, bet atbildēt baidāties! Geika, dod komandu, aizieti

Gūstekņus aizveda pie tukšās būdas tirgus laukuma malā. Te viņus citu pēc cita iegrūda pa durvīm.

—Mihailu Kvakinu pie manis!— Timurs palūdza

Pieveda Kvakinu.

— Gatavs? — Timurs noprasīja.

— Viss gatavs.

Pēdējo gūstekni iegrūda būdā, aizšāva aizbīdni un cilpā iebāza smago atslēgu.

— Laidies projām! — Timurs tad sacīja Kvakinam. — Tu esi smieklīgs. Tu nevienam neesi ne bīstams, ne arī vajadzīgs.

Gaidīdams, ka viņu sāks sist, nekā nesaprazdams, Kvakins stāvēja, nodūris galvu.

— Laidies projām! — Timurs atkārtoja. — Paņem, rau, šo atslēgu un atslēdz kapliču, tur sēž tavs draugs Figūra.

Kvakins negāja.

— Izlaid puišus! — viņš drūmi lūdza. — Vai arī iesēdini mani kopā ar viņieml

— Nē, — Timurs atteicās, — tagad visam beigas. Ne viņiem ar tevi, ne tev ar viņiem vairs nav nekādas darīšanas.

Svilpienu, trokšņa un ūjināšanas pavadīts, ierāvis galvu plecos, Kvakins gausi vilkās projām. Nogājis soļus desmit, viņš apstājās un saslējās.

— Piekaušu! — viņš naidīgi kliedza, pagriezies pret Timuru. — Tevi vienu pašu piekaušu. Viens pret vienu, līdz nāvei!— Palēcis sāņus, viņš nozuda tumsā.

— Ladigin, tu un tavs piecnieks, jūs esat brīvi, — Timurs teica. — Kas tev uzdots?

— Divdesmit otrā numura māja — pārvelt baļķus Lielajā Rudzupuķu ielā.

— Labi. Strādājiet!

Blakus, stacijā, atskanēja svilpiens. Pienācis vasarnieku vilciens. No tā nāca pasažieri, un Timurs sāka steigties. — Simakov, tev un tavam piecniekam, kas uzdots?

— Trīsdesmit astotā numura māja Mazajā Petrakova ielā. — Viņš iesmējās un piebilda: — Mūsu darbs kā vienmēr: spaiņi, baļļa un ūdens. HopI Hop! Uz redzēšanos!

— Labi, strādājiet! Bet tagad… šurp nāk ļaudis. Pārējie visi pa mājām… Reizēl

Laukumā bija dzirdami dārdi un sitieni. No vilciena nākošie pasažieri rāvās sāņus un apstājās. Sitieni un kaucieni atkārtojās. Tuvāko vasarnīcu logos iedegās ugunis. Kāds ieslēdza gaismu virs būdas, un sapulcējušies ļaudis ieraudzīja pie tās šādu plakātu:

Garāmgājēj, nežēlo! Te sēž laudis, kas naktīs gļēvulīgi aptīra mierīgo iedzīvotāju dārzus. Atslēga pakārta aiz šā plakāta, un tas, kurš laidīs laukā šos arestantus, lai iepriekš apskatās, vai starp tiem nav viņa tuvinieku vai paziņu.

Vēla nakts. Melni sarkanā zvaigzne uz vārtiem nav redzama. Bet tā tur ir.

Tās mājas dārzs, kur dzīvo mazā meitenīte. No zaraina koka uz leju nolaižas virves. Pēc tam pa grumbuļaino stumbru zemē noslīd zēns. Viņš uzliek dēli, atsēžas un mēģina, vai šīs jaunās šūpoles būs izturīgas. Resnais zars mazliet čīkst, lapas čab un ietrīsas. Uzspurdz un iepīkstas izbiedēts putns. Ir vēls. Sen jau guļ Olga, guļ Žeņa. Guļ arī viņa biedri: jautrais Simakovs, klusais Ladigins, jocīgais Koļa. Grozās, protams, un murmina pa miegam drošsirdīgais Geika.

Pulkstenis ugunsdzēsēju sargtornī sit ceturkšņus: «Bija diena — bija darbs! Bim-bam, viens, divi!…»

Jā, jau vēls.

Zēns pieceļas, ar rokām pagrābstās pa zāli un paceļ smagu lauku puķu pušķi. Šīs puķes bija plūkusi Žeņa.

Uzmanīgi, lai neuzmodinātu un neizbiedētu gulētājus, viņš uzkāpj uz mēness apspīdētā lieveņa un rūpīgi noliek pušķi uz augšējā pakāpiena. Tas ir Timurs.

…Bija izejamās dienas rīts. Godinot sarkanā karaspēka uzvaru pie Hasana ezera, ciemata komjaunieši atceres gadadienā sarīkoja parkā lielu karnevālu ar koncertu un dejām.

Meitenes aizskrēja uz birzi jau laikus. Olga steidzīgi beidza gludināt blūzi. Pārcilājot drānas, viņa papurināja Žeņas sarafānu, un tam no kabatas izkrita papīriņš.

Olga pacēla to un izlasīja:

«Meitene, mājās ne no viena nebīsties! Viss kārtībā, un no manis neviens nekā neuzzinās. Timurs.»

«Ko neuzzinās? Kāpēc nebīsties? Kas tie par no slēpumiem šai noslēgtajai un viltīgajai meitenei? Nē! Tam jādara gals. Tēvs aizbrauca, un viņš lika… Vajag rīkoties noteikti un ātri.»

Pie loga pieklauvēja Georgs.

— Oļa, — viņš teica, — izpalīdziet! Pie manis bija atnākusi delegācija. Lūdza, lai dziedu uz skatuves. Šodien tāda diena — atteikties nevarēju. Pavadiet mani ar akordeonul