Arkādijs Gaidars - Timurs un viņa komanda

Timurs uzlēca kājās.

— Ko tu? — viņš apjucis prasīja. — Kaut kas noticis?

Suns skatījās viņam acīs, luncināja asti, kratīja purnu. Timurs sadzirda bronzas zvaniņa skaņu.

Neaptverdams, kas tur varētu zvanīt melnā naktī, viņš izgāja uz verandas un paņēma tālruņa klausuli.

— Jā, es, Timurs, pie aparāta. Kas? Tā esi tu… tu, Žeņa?

Sākumā Timurs klausījās mierīgi. Bet nu viņa lūpas sāka kustēties, uz sejas parādījās sarkani plankumi, viņš elpoja ātri un aizgūtnēm.

— Un tikai uz trim stundām? — viņš uztraucies jautāja. — Žeņa, tu raudi? Es dzirdu… Tu raudi. Nav brīv! Nevajag! Es būšu drīz…

Viņš pakāra klausuli un paķēra no plaukta vilcienu sarakstu.

— Jā, te nu ir, pēdējais divdesmit trijos piecdesmit piecās. Nākošais ies tikai trijos četrdesmit. — Viņš stāv un koda lūpas. — Par vēlu! Vai tiešām nekā nevar izdarīt? Nē! Par vēlul

Bet sarkanā zvaigzne dienu un nakti deg uz Žeņas mājas vārtiem. Viņš pats ar savu roku to aizdedzināja, un tās stari, taisni, asi, spīd un laistās acu priekšā.

Komandiera meita nelaimē! Komandiera meita nejauši nokļuvusi nelaimē.

Viņš ātri apģērbās, izmetās uz ielas un pēc dažām minūtēm stāvēja pie sirmā džentlmeņa vasarnīcas lieveņa. Ārsta kabinetā vēl bija gaišs. Timurs pieklauvēja. Viņam atvēra.

— Pie kā tu? — sausi un pārsteigti noprasīja viņam džentlmenis.

— Pie jums, — Timurs atteica.

— Pie manis? — Džentlmenis padomāja, pēc tam ar plašu žestu atvēra durvis un teica: — Tad… lūdzu iekšā!…

Saruna nebija ilga.

— Un tas ir viss, ko mēs darām, — acīm mirdzot, nobeidza savu stāstu Timurs. — Un tas ir viss, ko mēs darām, kā rotaļājamies, un tādēļ man tūlīt vajadzīgs jūsu Koļa.

Klusējot vecais piecēlās. Strauji viņš saņēma Timuru aiz zoda, pacēla tā galvu, ieskatījās acīs un izgāja.

Viņš iegāja istabā, kurā gulēja Koļa, un paraustīja to aiz pleca.

— Celies, — viņš sacīja, — tevi sauc!

— Bet es nekā nezinu, — izbīlī iepletis acis, ierunājās Koļa. — Es, vectētiņ, tiešām nekā nezinu.

— CeliesI — džentlmenis sausi atkārtoja. — Pie tevis atnācis tavs biedrsl

Šķūņaugšā uz salmu klēpja, ar rokām aptvērusi ceļus, sēdēja Žeņa. Viņa gaidīja Timuru. Bet viņa vietā spraugā parādījās izpūrusī Koļas Kolokoļčikova galva.

— Tas esi tu? — Žeņa brīnījās. — Ko tev vajag?

— Es nezinu, — Koļa atbildēja klusi un bailīgi. — Es gulēju. Viņš atnāca. Es piecēlos. Viņš sūtīja. Viņš lika, lai es ar tevi noeju lejā, pie vārtiņiem.

— Kāpēc?

— Es nezinu. Man pašam galvā klaudz un rūc. Es, Žeņa, arī pats nekā nesaprotu.

Nebija kam prasīt atļauju. Krusttēvs pārnakšņoja Maskavā. Timurs aizdedzināja lukturi, paņēma cirvi, pasauca suni Ritu un izgāja dārzā. Viņš apstājās aizslēgto šķūņa durvju priekšā. Paskatījās uz cirvi un tad uz atslēgu. Jā! Viņš zināja — tā nedrīkstēja darīt, bet citas izejas nebija. Ar stipru cirtienu viņš notrieca atslēgu un izstūma motociklu no šķūņa.

— Rita! — viņš rūgti teica, nometies uz ceļgala un noskūpstīdams suņa purnu. — Tu nedusmojies! Es nevarēju citādi rīkoties.

Žeņa un Koļa stāvēja pie vārtiņiem. Tālumā parādījās uguns, kas ātri tuvojās. Uguns lidoja tieši uz viņiem, varēja dzirdēt motora rūkoņu. Apžilbināti viņi aizmiedza acis, atkāpās pie sētas, tad pēkšņi uguns nodzisa, motors apklusa un viņu priekšā nostājās Timurs.

— Koļa, — viņš sacīja, nesveicinot un nekā nejautājot, — tu paliksi te un apsargāsi guļošo meitenīti. Tu atbildi par viņu visas mūsu komandas priekšā. Žeņa, sēdies! Uz priekšu! Uz Maskavu!

Žeņa iekliedzās, ar visu spēku apkampa Timuru un noskūpstīja.

— Sēdies, Žeņa, sēdies! — cenšoties būt skarbs, uzsauca Timurs. — Turies stingrāk! Uz priekšu!Uz priekšu, aiziet!

Motors ierūcās, taure iekaucās, un sarkanā uguntiņa drīz nozuda apjukušā Koļas acīm.

Viņš brīdi pastāvēja, pacēla nūju un, turot to uz rokas kā šauteni, apgāja apkārt spilgti apgaismotajai vasarnīcai.

— Jā, — viņš nomurmināja, cienīgi soļojot. — Ek, smags gan ir kareivim dienests! Nav tev miera ne dienu, ne naktil

Laiks tuvojās pulksten trim naktī. Pulkvedis Aleksandrovs sēdēja pie galda, uz kura stāvēja atdzisusi tējkanna un desa, atgriezts siers un baltmaize.

— Pēc pusstundas es aizbraukšu, — viņš Olgai teica. — Žēl, ka neiznāca satikt Žeņķu. Oļa, tu raudi?

— Es nezinu, kāpēc viņa neatbrauca. Man viņas tik žēl, viņa tevi tā gaidīja. Tagad viņa pavisam sajuks prātā. Jau tā viņa ir gluži bez prāta.

— Oļa, — tēvs teica pieceļoties, — es nezinu, es neticu, ka Žeņka varētu nokļūt sliktā sabiedrībā, ka viņu varētu samaitāt, komandēt. Nē! Tāds nav viņas raksturs.

— Kā tad!— Olga noskuma. — Tu tikai pasaki viņai to! Viņa jau tā atkārto, ka raksturs viņai tāds pats kā tev. Bet ko tu ar tādu. Viņa uzlīda uz jumta un nolaida pa dūmeni virvi. Es gribu paņemt gludekli, bet tas lēkā uz augšu. Tēt, kad tu aizbrauci, viņai bija četras kleitas. Divas jau ir lupatās. No trešās viņa izaugusi, vienu es pagaidām nedodu viņai valkāt. Bet trīs jaunas es pati viņai pašuvu. Viss viņai kūst kā sniegs. Vienmēr viņa vienos zilumos un skrambās. Bet viņa, protams, pienāks, jauki savilks lūpas, iepletīs zilās acis. Nu, protams, visi domā — puķe, ne meitēns. Bet pagaidi tikai! Oho! Puķe! Pieskaries tikai — apdedzināsies. Tēt, tu neiedomājies, ka viņai tāds pats raksturs kā tev! Pasaki tik viņai to! Viņa trīs dienas uz dūmeņa dejos.

— Labi, — tēvs piekrita, apkampjot Olgu. — Es viņai pateikšu. Es viņai uzrakstīšu. Nu, bet tu, Oļa, neapspied viņu par daudz! Pasaki viņai, ka es viņu mīlu un atceros, ka mēs atgriezīsimies drīz un ka viņa nedrīkst manis dēļ raudāt, jo viņa ir komandiera meitai

— Tāpat raudās, — Olga teica, pieglauzdamās tēvam. — Arī es esmu komandiera meita. Un arī es raudāšu.

Tēvs paskatījās pulkstenī, piegāja pie spoguļa, aplika siksnu un sakārtoja formas blūzi. Pēkšņi noklaudzēja ārdurvis. Atvērās durvju priekškars. Un, stūraini savilkusi plecus, it kā gatavodamās lēcienam, ienāca Žeņa.

Bet viņa neiekliedzās, neskrēja klāt, nelēca, tikai ātri piegāja un klusējot paslēpa seju tēvam pie krūtīm. Viņas piere bija apšļakstīta dubļiem, saburzītais apģērbs vienos traipos. Un Olga bailēs iesaucās:

— Žeņa, no kurienes tu? Kā tu še nokļuvi?

Nepagriezusi galvu, Žeņa pameta ar roku un tas nozīmēja: «Pagaidi!… Liec mieru!… Nejautā!…»

Tēvs paņēma Žeņu uz rokām, atsēdās uz dīvāna, nosēdināja viņu sev uz ceļiem. Viņš ieskatījās meitai sejā un ar delnu noberza viņas notriepto pieri.

— Jā, labi! Tu esi braša meita, Žeņai

— Bet tu esi nošķiesta ar dubļiem, seja melna! Kā tu tiki šurp? — Olga atkal vaicāja.

Žeņa parādīja viņai uz priekškaru, un Olga ieraudzīja Timuru.

Viņš patlaban vilka nost automobilista ādas cimdus. Deniņi viņam bija notriepti ar dzeltenu eļļu. Viņam bija mitra, nogurusi seja kā darba cilvēkam, kas godīgi izpildījis savu uzdevumu. Sveicinot visus, viņš nolieca galvu.

— Tēt! — pielecot no tēva ceļiem un pieskrienot pie Timura, sacīja Žeņa. — Netici nevienam! Viņi nekā nezina. Tas ir Timurs — mans vislabākais biedrs!

Tēvs piecēlās un nevilcinādamies paspieda Timuram roku. Ātrs un gavilējošs smaids pārslīdēja pār Žeņas seju — vienu mirkli viņa pētījoši paskatījās uz Olgu. Tā apjukusi, arvien vēl nekā nesaprazdama, piegāja pie Timura.