Arkādijs Gaidars - Timurs un viņa komanda

— Nu… tad sveiks…

Drīz pulkstenis nosita trīs.

— Tēt! — Žeņa izbijās. — Tu jau celies? Mūsu pulkstenis ir ātrāks.

— Nē, Žeņa, pareizs.

— Tēt, un tavs pulkstenis arī steidzas, — viņa pieskrēja pie tālruņa un uzgrieza «pareizu laiku», un no klausules atskanēja rāma, metāliska balss:

— Trīs un četras minūtes!

Žeņa pavērās sienā un nopūzdamās sacīja:

— Mūsējais ātrāks, bet tikai par vienu minūti. Tēt, ņem mūs līdz uz staciju, mēs tevi pavadīsim līdz vilcienam!

— Nē, Žeņa, nevar. Man tur nebūs laika.

— Kādēļ? Tēt, biļete taču tev jau ir?

— Ir.

— Mīkstajā?

— Mīkstajā.

— Ak, kā es gribētu ar tevi braukt mīkstajā tālu, tālu!…

Un tur ir kāda stacija, līdzīga Piemaskavas preču stacijai, līdzīgā Šķirotavai. Sliedes, pārmijas, vilcieni, vagoni. Cilvēku neredz. Uz sliedēm stāv bruņuvilciens. Pavērās dzelzs logs, pazibēja un nozuda liesmu apmirdzētā mašīnista seja. Uz platformas, ģērbies ādas mētelī, stāv pulkvedis Aleksandrovs — Žeņas tēvs. Pienāk leitnants, militāri sveicina un jautā:

— Biedri komandieri, atļausiet doties ceļā?

— Jā! — Pulkvedis skatās pulkstenī: trīs un piecdesmit trīs minūtes. — Pavēlēts doties ceļā trijos un piecdesmit trīs minūtēs.

Pulkvedis Aleksandrovs pieiet pie vagona un skatās. Svīst gaisma, bet debess apmākusies. Viņš satver mitrās margas. Viņa priekšā atveras smagās durvis. Un, uzlicis kāju uz pakāpiena, pasmaidījis viņš pats sev jautā: — Mīkstajā?

— Jā, mīkstajā…

Smagās tērauda durvis aiz viņa dārdēdamas aizcērtas. Vienmērīgi, bez grūdieniem, bez trokšņa bruņotais milzenis sakustas un pakāpeniski palielina ātrumu. Aiztrauc lokomotīve. Aizpeld lielgabalu torņi. Maskava paliek aiz muguras. Migla. Zvaigznes dziest. Aust gaisma.

No rīta, atgriezies no darba un neatradis mājas ne Timura, ne motocikla, Georgs uz vietas nolēma nosūtīt Timuru uz mājām pie mātes. Viņš atsēdās rakstīt vēstuli, bet pa logu ieraudzīja šurp nākam sarkanarmieti.

Sarkanarmietis izvilka aploksni un jautāja:

— Biedrs Garajevs?

— Jā.

— Georgs Aleksejevičs?

— Jā.

— Pieņemiet vēstuli un parakstieties!

Sarkanarmietis aizgāja. Georgs paskatījās uz vēstuli un saprotoši iesvilpās. Jā! Te nu ir tas, ko viņš jau sen gaidīja. Viņš atplēsa sūtījumu, izlasīja un saburzīja iesākto vēstuli. Tagad nevajadzēja Timuru sūtīt projām, bet ar telegrammu atsaukt viņa māti uz vasarnīcu.

Istabā ienāca Timurs, un sakaitinātais Georgs uzsita ar dūri pa galdu. Bet tūliņ aiz Timura ienāca Olga un Žeņa.

— Klusāk! — Olga teica. — Nevajag ne kliegt, ne galdu dauzīt. Timurs nav vainīgs. Vainīgs esat jūs un arī es.

— Jā, Žeņa piekrita, — jūs uz viņu nekliedziet! Oļa, nepieskaries galdam! Rau, tas revolveris ļoti stipri šauj.

Georgs paskatījās uz Žeņu, tad uz revolveri, uz māla pelnu trauku ar nodauzīto rokturi. Viņš sāka kaut ko saprast, nojaust un jautāja:

— Tad toreiz naktī tu biji šeit, Žeņa?

— Jā, tā biju es. Oļa, izstāsti cilvēkam visu, kā nākas, bet mēs paņemsim petroleju, lupatu un iesim tīrīt motociklu.

Otrā dienā, kad Olga sēdēja verandā, pa vārtiņiem ienāca komandieris. Viņš soļoja stingri, noteikti, it kā ienāktu savās mājās, un pārsteigtā Olga piecēlās viņam pretī. Viņas priekšā tankistu kapteiņa formas tērpā stāvēja Georgs.

— Kas tad tas? — Olga klusi prasīja. — Vai atkal… jauna loma operā?

— Nē, — Georgs atteica. — Es ienācu uz mirkli, lai atvadītos. Tā nav jauna loma, bet tikai jauns formas tērps.

— Un tas, — rādot uz zīmotnēm un mazliet sarkstot, jautāja Olga, — arī tas pats?… «Mēs caur dzelzi un betonu trāpām tieši sirdī»?

— Jā, tas pats. Padziediet un uzspēlējiet, Oļa, man kaut ko tālajam ceļam!

Viņš atsēdās, Olga paņēma akordeonu.

— Tā, — viņa teica. — Bet tas viss par lidotājiem, par tankistiem es tik jaukas dziesmas nezinu.

— Nekas, — Georgs atbildēja. — Atrodiet man arī bez dziesmas labu vārdu!

Olga kļuva domīga un, meklējot labo vārdu, apklusa, uzmanīgi paskatīdamās viņa pelēkajās acīs, kas tagad vairs nesmējās.

Žeņa, Timurs un Taņa bija dārzā.

— Klausieties, — Žeņa ieteica, — Georgs tūlīt aizbrauc. Sanāksim uz atvadībām visa komanda! Palaidīsim pēc pirmā numura formas kopējo sasaukuma signālu. Tad tik būs tracis!

— Nevajag, — Timurs atteica.

— Kāpēc?

— Nevajag! Mēs citu nevienu tā nepavadījām.

— Nu, kad nevajag, nevajag, — Žeņa piekrita. — Jūs te pasēdiet, es iešu padzerties.

Viņa aizgāja, bet Taņa iesmējās.

— Kas tev lēcies? — Timurs nesaprata.

Taņa smējās vēl skaļāk. — Ir gan braša un viltīga mūsu Žeņa! «Es iešu padzerties»!

— Uzmanību! — no šķūņaugšas atskanēja skaļš, līksms Žeņas sauciens. — Dodu pēc pirmā numura formas kopējā sasaukuma signālu.

— Trakā! — Timurs pielēca kājās. — Tūlīt šurp atdrāzīs simt cilvēku! Ko tu dari?

Bet smagais rats jau griezās un čīkstēja, ietrīsējās, noraustījās vadi — «trīs — stop», «trīs — stop», pauze! Un zem šķūņu jumtiem, pieliekamajos kambaros, vistu kūtiņās notrinkšķēja zvani, tarkšķi, pudeles, skārda bundžas. Simts jau nu ne, bet ne mazāk kā piecdesmit bērnu ātri auļoja uz pazīstamā signāla saucienu.

— Oļa, — Žeņa ieskrēja verandā, — mēs arī iesim pavadīt. Mūsu ir daudz. Paskaties pa logu!

— Ehē, — Georgs brīnījās, atvelkot aizkarus.

— Jums taču ir liela komanda. To var iesēdināt ešelonā un sūtīt uz fronti.

— Nevar! — Žeņa nopūtās, atkārtojot Timura vārdus. — Tagad stingri jo stingri visiem priekšniekiem un komandieriem pavēlēts no turienes šitādus brāļus dzīt ratā. Bet žēl! Es arī gribētu kaut kur tur… kaujā. Ložmetēji ugunslīnijā! Pir-r-mā!

— Pir-r-mā… tu pasaulē lielībniece un atamans! — Olga viņu ķircināja un, pārmetuši pār plecu akordeona siksnu, teica: — Nu labi, ja jau pavadīt, tad pavadīsim ar mūziku.

Viņi izgāja uz ielas. Olga spēlēja akordeonu. Tad ieskanējās pudeles, bundžas, nūjas, priekšā izlauzās pašu sastādīts orķestris, atskanēja dziesma.

Viņi gāja pa zaļām ielām, un viņu pulkam pievienojās arvien jauni un jauni pavadītāji. Sākumā nezinātāji nesaprata: kādēļ troksnis, rīboņa, spiedzieni? Kādēļ dziesma? Bet sapratuši viņi uzsmaidīja, un dažs pie sevis, dažs arī skaļi vēlēja Georgam laimīgu ceļu. Kad viņi tuvojās platformai, garām stacijai aizdārdēja kara ešelons.

Pirmajos vagonos bija sarkanarmieši. Viņiem māja ar rokām un kliedza. Tad nāca vaļējas platformas ar vezumiem, virs kuriem slējās gaisā vesels mežs zaļu ilkšu. Tad — vagoni ar zirgiem. Zirgi purināja galvas un ēda sienu. Arī tiem sauca «urā». Beidzot pazibēja platforma, uz kuras atradās kaut kas liels, stūrains, rūpīgi nosegts ar pelēku brezentu. Turpat, šūpojoties līdzi vilciena gaitai, stāvēja sargs. Ešelons nozuda, pienāca vilciens. Un Timurs atvadījās no krusttēva.