Arkādijs Gaidars - Timurs un viņa komanda

Viņa apkampa bērza stumbru, bet te pie viņas pieskrēja Taņa un Ņurka.

— Žeņka!— Taņa iekliedzās. — Kas tev lēcies? Žeņa, skriesim! Tur atnācis bajānists, tur sākušās dejas — skuķēni dejo.

Viņas saķēra to, sapurināja un vilka rotaļu lokā, kur vidū kā spilgti ziedi zibēja sarafāni, kleitas un blūzes.

— Žeņa, nevajag raudāt! — tāpat kā vienmēr — ātri un caur zobiem sacīja Ņurka. — Kad mani vecāmāte per, arī tad es neraudu! Meitenes, iesim labāk lokā!… Skriesim!

— «Skr-r-riesim!» — ķircināja Ņurku Žeņa.

Un, izlauzušās cauri ķēdei, viņas sagriezās un uzvirpuļoja neprātīgi jautrā dejā.

Kad Timurs atgriezās mājās, viņu pasauca krusttēvs.

— Man ir apnikušas tavas nakts gaitas, — Georgs teica. — Apnikuši signāli, zvani, auklas. Kas tas bija par dīvainu notikumu ar segu?

— Tā bija kļūda.

— Laba kļūda! Pie tās meitenes tu vairs nelien: viņas māsa tevi necieš.

— Kāpēc?

— Nezinu. Laikam esi pelnījis. Kas tās tev par zīmītēm? Kas tā par dīvainu tikšanos dārzā rītausmā? Olga saka, ka tu meiteni gribot novest no ceļa.

— Viņa melo, — Timurs sašuta, — un vēl esot komjauniete! Ja viņai kas nav saprotams, viņa varēja pasaukt mani, noprasīt. Un es viņai uz visu atbildētu.

— Labi. Bet, kamēr tu viņai nekā neesi atbildējis, es aizliedzu tev tuvoties viņu vasarnīcai, un vispār, ja tu būsi patvaļīgs, es tevi tūlīt aizsūtīšu atpakaļ pie mātes.

Viņš gribēja aiziet.

— Krusttēv, — Timurs viņu aizturēja, — bet, kad jūs bijāt zēni, ko jūs darījāt? Kā rotaļājāties?

— Mēs?… Mēs skrējām, lēcām, līdām pa jumtiem, gadījās arī, ka izkāvāmies. Bet mūsu rotaļas bija vienkāršas un visiem saprotamas.

Lai pārmācītu Žeņu, pievakarē, neteikusi māšelei ne vārda, Olga aizbrauca uz Maskavu.

Maskavā viņai nekādu darīšanu nebija. Tādēļ, neiegriezusies savā dzīvokli, viņa devās pie draudzenes, nosēdēja pie tās līdz tumsai un tikai ap pulksten desmitiem pārnāca mājās. Viņa atvēra durvis, uzdedzināja gaismu un tūlit nodrebēja: pie durvīm bija piesprausta telegramma. Olga norāva telegrammu un izlasīja to. Telegramma bija no tēva.

Pievakarē, kad no parka jau brauca projām pēdējās smagās mašīnas, Žeņa ar Taņu ieskreja vasarnīcā. Viņas gatavojās spēlēt volejbolu, un Žeņai vajadzēja apmainīt kurpes pret čībām.

Viņa patlaban sēja aukliņu, kad istabā ienāca sieviete — gaišmatainās meitenītes māte. Meitenīte viņas rokās snauda.

Uzzinājusi, ka Olgas nav mājās, sieviete noskuma.

— Es gribēju pie jums atstāt meiteni, — viņš teica. — Es nezināju, ka nav māsas… Vilciens pienāk šonakt, un man jātiek Maskavā — sagaidīt māti.

— Atstājiet vien — Žeņa teica. — Ko nu Olga… Vai tad es neesmu cilvēks? Lieciet viņu manā gultā, bet es gulēšu otrā.

— Viņa guļ mierīgi un tagad pamodīsies tikai rīt no rīta, — māte nopriecājās. — Viņai tikai pa reizei jāpačubina spilvens zem galvas.

Meitenīti izģērba un noguldīja. Māte aizgāja. Žeņa atvilka aizkarus, lai pa logu būtu redzama gultiņa, aizcirta verandas durvis, un viņas abas ar Taņu izskrēja spēlēt volejbolu, norunājušas pēc katras spēles atskriet un paskatīties, kā meitenīte guļ.

Tikko viņas bija aizskrējušas, uz lieveņa uznāca pastnieks. Viņš ilgi klauvēja, bet, tā kā viņam neatsaucās, viņš atgriezās pie vārtiņiem un jautāja kaimiņam, vai saimnieki nav aizbraukuši uz pilsētu.

— Nē, — kaimiņš atteica, — skuķi nupat es te redzēju. Dod, es pieņemšu telegrammu!

Kaimiņš parakstījās, iebāza telegrammu kabatā, atsēdās uz sola un aizsmēķēja pīpi. Viņš Žeņu gaidīja ilgi.

Pagāja pusotras stundas. Atkal pie kaimiņa pienāca pastnieks.

— Paraug, — viņš sacīja. — Kas par ugunsgrēku un steigu? Pieņem, draugs, arī otru telegrammul

Kaimiņš parakstījās. Bija jau pavisam tumšs. Viņš iegāja pa vārtiņiem, uzkāpa pa verandas kāpnēm un ieskatījās pa logu. Mazā meitenīte gulēja. Blakus viņas galvai uz spilvena gulēja ruds kaķēns. Tātad saimnieki ir kaut kur mājas tuvumā. Kaimiņš atvēra vēdlodziņu un ielaida pa to abas telegrammas. Tās nogūlās tieši uz palodzes, un Žeņai atgriežoties vajadzēja tās tūlīt ieraudzīt.

Bet Žeņa tās neieraudzīja. Atnākusi mājās, mēness gaismā viņa sakārtoja spilvenu meitenītei, aiztrieca kaķēnu, noģērbās un gāja gulēt.

Viņa ilgi gulēja vaļējām acīm un domāja: kāda gan ir dzīve. Viņa nav vainīga un Olga — arī it kā nebūtu. Un nu pirmo reizi viņas ar Olgu nopietni sastrīdējušās.

Viņa jutās ļoti aizskarta. Miegs nenāca, un Žeņai iegribējās baltmaizes ar ievārījumu. Viņa izlēca no gultas, piegāja pie skapja, ieslēdza gaismu un ieraudzīja uz palodzes telegrammas.

Viņai kļuva baigi. Drebošām rokām viņa pārrāva aizlīmējumu un izlasīja:

Pirmajā bija:

«Būšu šodien caurbraucot no divpadsmitiem naktī līdz trim rītā punkts. Gaidiet pilsētas dzīvoklī tētis.»

Otrajā:

«Brauc nekavējoties naktī tētis būs pilsētā Olga.»

Ar šausmām viņa paskatījās pulkstenī. Bija bez ceturkšņa divpadsmit. Uzmetusi kleitu un paķērusi miegaino bērnu, Žeņa kā neprātīga metās uz lieveņa. Tad viņa pārdomāja. Nolika bērnu gultā. Izdrāzās uz ielas un aizjoņoja uz vecās piena sievas māju. Viņa dauzīja durvis ar dūri un kāju tik ilgi, kamēr logā parādījās kaimiņienes galva.

— Ko dauzies? — viņa jautāja miegainā balsi. — Ko blēņojies?

— Es neblēņojos, — Žeņa lūdzoši ierunājās. — Man vajadzīga piena sieva, krustmāte Maša. Es viņai gribētu atstāt bērnu.

— Ko muldi? — kaimiņiene atteica, aizsitot logu ciet. — Saimniece jau no paša rīta aizbrauca uz laukiem viesoties pie brāļa.

No stacijas puses atskanēja pienākošā vilciena svilpiens. Žeņa izskrēja uz ielas un uzgrūdās virsū sirmajam džentlmenim, ārstam.

— Piedodiet, — viņa nomurmināja. — Vai jūs nezināt, kāds vilciens tur pūš?

Džentlmenis izņēma pulksteni.

Divdesmit trīs piecdesmit pieci, — viņš teica — Tas šodien uz Maskavu pēdējais.

— Kā — pēdējais? — rijot asaras, čukstēja Žeņa — Bet kad nākošais?

— Nākošais ies no rīta, trijos četrdesmit. Meitene, kas noticis? — satverot sagrīļojušos Žeņu aiz pleca, līdzjūtīgi jautāja vecais. — Tu raudi? Varbūt es tev kaut kā varu palīdzt?

— Ai nē!— apvaldījusi elsas, Žeņa aizskrienot teica. — Nu man vairs nevar palīdzēt neviens visā pasaulē!

Mājās viņa iespieda galvu spilvenā, bet tūlīt atkal uzlēca un naidīgi paskatījās uz guļošo meitenīti. Tad attapās, sakārtoja segu, nogrūda no spilvena rudo kaķēnu.

Viņa iededza gaismu verandā, virtuvē, istabā, atsēdās uz dīvāna un pašūpoja galvu. Tā viņa sēdēja ilgi un, liekas, ne par ko nedomāja. Nejauši viņa piegrūdās turpat nomestajam akordeonam. Mehāniski viņa pacēla to un sāka piespiest taustiņus. Ieskanējās melodija, svinīga un skumja. Žeņa pēkšņi aprāva spēlēšanu un piegāja pie loga. Viņas pleci trīcēja.

Nē! Palikt vienai un ciest tādas mokas viņai nav vairs spēka. Viņa aizdedzināja sveci un caur dārzu aizgāja klupdama uz šķūni.

Te nu ir šķūņaugša. Virve, karte, maisi, karogi. Viņa aizdedzināja lukturi, piegāja pie stūres rata, atrada vajadzīgo vadu, nostiprināja to aiz āķa un spēji pagrieza ratu. Timurs gulēja, kad Rita ar ķepu aizskāra viņa plecu. Pieskārienu viņš nesajuta. Tad, saķērusi zobos segu, Rita novilka to uz grīdas.