T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Bet šis cildenais jauneklis, kuru es uziskatīju par varoņa ideālu, taču nebūtu atmaksājis par apvainojumu ar tādu .asiņainu .atriebību? Nē, nē, nē!

Bez tam — vai Paliels būtu .atstājis neskartu Rin- goldu mitekli? Erenss Ringolds taču bija viens no viņa nīstākajiem ienaidniekiem, viens no tiem četriem, kurus viņš bija zvērējis nogalināt. Tas likās pats neticamā­kais visā šajā lietā.

Ringolds bija mājās, indiāņi varēja viņu pārsteigt miegā — tā melnie saimes [audis diez vai būtu preto­jušies. Katrā ziņā tos varētu tikpat viegli pārspēt kā mūsējos.

Kādēļ tad viņam bija ļauts palikt dzīvam? Kādēļ viņa māj.a netika nodedzināta?

Pieņemot, ka bandas vadonis bijis Oceola, es .nekā nevarēju saprast, kāpēc viņš būtu atstājis dzīvu Erensu Ringoldu un nogalinājis tos, kas nemaz nebija viņa ienaidnieki.

Jaunas vēstis, ko es uzzināju ceļā, izraisīja jaunas pārdomas. Man pastāstīja, ka indiāņi mūsu plantāciju atstājuši steigā, patiesību sakot, atkāpušies. Ugunsgrēku pamanījusi patruļa, kas atradusies kārtējā apstaigā, un, šās lielās zemessargu nodaļas negaidītās ierašanās pār­steigti, indiāņi metušies bēgt uz mežu. Visi uzskatīja, ka vienīgi tas pasargājis pārējās plantācijas un varbūt arī Ringolda īpašumu no izpostīšanas.

Tas likās pilnīgi iespējams. Laupītāju banda nebija liela, spriežot pēc pēdām, — ne vairāk kā piecdesmit vīru, un tas izskaidrotu viņu atkāpšanos pat vēl mazākas balto grupas priekšā. Ļaudis apgalvoja, ka indiāņi tie­šām iztraucēti un aizbēguši.

Šī ziņa piešķīra notikumam citu nokrāsu. Es atkal sāku noņemties ar minējumiem, atkal manī pret paša grību pamodās aizdomas par Oceolu.

Varbūt es lāgā neizpratu viņa indiāņa dabu, varbūt galu galā tas briesmonis, kas izdarīja šo uzbrukumu, ••tomēr bija viņš?

Vēlreiz es jautaju pats sev: kādi varētu būt bijuši viņa rīcības iemesli?

На! Мала māsa Virdžīnija! Ak dievs, vai mīlestība un kaislība varētu . *.

— Indiāņi! Indiāņi! Indiāņi!

Sie nozīmīgie kliedzieni iztraucēja mani no pārdo­mām. Pārliecībā, ka parādījušies indiāņi, es imetos uz priekšu. Piepeši jātnieki visi kā viens bija pievilkuši pavadas un apstājušies. Daži, kas bija aizklīduši pro­jām no takas, tagad piesteidzās klāt un, it kā 'aizsar­dzību meklēdami, pievienojās galvenajai grupai. Citus,, kas bezrūpīgi bija aizjājuši tālāk uz priekšu, tagad re­dzēja .auļojam atpakaļ. No viņu vidus arī bija atskanē­jis šis trauksmes signāls, un daži vēl arvien turpināja klaigāt: — Indiāņi! Indiāņi!

— Indiāņi? — jautājoši uzsauca Hikimens, un viņa balsī jautās neticība. — Kur ta jūs tos redzējāt?

— Tur, — atbildēja viens no jātniekiem, — tajā ozolu pudurī! Tur ir pilns ar viņiem!

— Es būtu beidzamais muļķis, ja tam noticētu! — sacīja vecais mednieks, nievājoši purinādams galvu.

— Atraduši indiāņus — taisni smiekls nāk! Tie bij celmi, ko jūs tur redzējāt! Indiāņi gan rādīsies šitādā mežā un vēl tādiem pienapuikām kā jūs. Papriekš jūs viņus izdzirdēsiet un tad tik ieraudzīsiet, ticiet man, kad es saku.

— Bet mēs viņus 'dzirdējām, — kāds atbildēja.

— Mēs dzirdējām, kā viņi savā starpā sakliedzās.

— Bleķis! — iesaucās mednieks. — Jūs viņus dzir­dēsiet pavisai citādāk, kad būsiet tikuši tuvumā. Viņu plintes jūs dzirdēsiet sprāgstam, neko citu. Lai jupis mani parauj, ja tur bij kāds indiānis! Droši vien jūs padzirdējāt pīkstam joņotu vai kaķu strazdu. Es zinu, jums jau daudz /nevajag, lai laistu ļekas vaļā. Palieciet, kur es.at, — viņš turpināja autoritatīvā itonī, — mazu laiciņu palieciet tepat, kur esat.

To teikdams, viņš noslīdēja no segliem zemē un pie­sēja zirga pavadu pie kāda zara.

— Tu, Džim Vezerford, — viņš piemetināja, griez­damies pie sava 'drauga, — nāksi man līdz, un mēs pa­skatīsimies, vai tie ir bijuši indiāņi vai celmi, no kā šie zeļļi tik trakot pārbijušies.

Vezerfords, acīm redzot paredzēdams šādu uzaici­nājumu, arī bija jau izrāpies no segliem, .un abi med­nieki, piesējuši savus zirgus, ar šautenēm rokās klusi ieslīdēja krūmos.

Pārējie tagad sajāja kopā ciešā pulciņā un klusē­dami sēdēja zirgos, gaidīdami, kādas ziņas izlūki at­nesīs.

Mūsu pacietībai netika uzlikts liels pārbaudījums, jo gandrīz tūlīt, tiklīdz abi mednieki bija nozuduši skatie­nam, mēs izdzirdām viņus skaļi un aizrautīgi smejamies.

Tas iedrošināja mūs jāt uz priekšu. Kur bija tāda jautrība, tur nevarēja draudēt briesmas, un mēs, neno­gaidījuši izlūku atgriešanos, devāmies tajā virzienā, no kurienes vēl arvien skanēja viņu smiekli.

Izjājuši nelielā klajumā, mēs ieraudzījām viņus abus. Vezerfords lūkojās uz zemi, it ka pētītu kādas pēdas, bet Hikmens, kas redzēja mūs tuvojamies, stāvēja ar izstieptu roku, norādīdams uz pareto mežu otrā klaju­ma malā.

Mēs paskatījāmies .norādītajā virzienā un ieraudzī­jām baru pusmežonīgu ragulopu, kas, mūsu zirgu pa­kavu dipoņas izbiedēti, metās projām cauri mežam.

— Nu! — uzvaroši sauca mednieks. — Te nu ir tie jūsu indiāņi! Vai nav mežonīgi radījumi, a? Ha, ha, ha!

Viņa smiekliem pievienojās visi pārējie, izņemot tos, kas bija sacēluši nepamatoto trauksmi.

— Es zināju, ka te nav neviena indiāņa, — turpi­nāja aligatoru mednieks. — Šitā jau viņi nemaz nerā­dās. Papriekš jūs viņus izdzirdēsiet un tad tik ieraudzī­siet. Tā kā jūs, zaļknābji, neprotat atšķir/t sarkanādainu indiāni no sarkanas govs, tad es jums došu vienu prā­tīgu padomu: pa priekšu lai jāj 'tāds, kas to prot, bet pārējie Lai turas smuki kopā aiz muguras. Citādāk, esmu gatavs derēt, dažs labs no jums jau šonakt gulēs bez matiem uz galvas.

Visi atzina, ka Hikmena padoms ir prātīgs un vietā. Tas tika ņemts vērā, un no šā brīža abi mednieki jāja gabaliņu pa priekšu, bet pārējie ciešā pulciņā viņiem sekoja.

Bija skaidrs, ka laupītāji nevar būt tālu mums priekšā, jo nebija vēl pagājis necik ilgs laiks, kopš tie bija redzēti atstājam koloniju. Pēc manas ierašanās plantācijā mēs bez liekas kavēšanās bijām sākuši rīko­ties, desmit minūtēs sagatavojušies ceļam ;un izjājuši no notikuma vietas tikai nepilnu stundu pēc uzbrucēju aiziešanas. Arī svaigās pēdas to apstiprināja. Viņi nevarēja būt mums priekšā vairāk par vienu jūras jū- tdzi, ja vien nebija jājuši ātrāk kā mēs, bet tas likās neiespējami, jo viņu virzīšanos apgrūtināja melnie gūstekņi, kuru lielās pēdas, kas šur tur bija skaidri sa­skatāmas, liecināja, ka tie gājuši kājām. Tātad, viņu sagūsftītāji nevarēja doties :uz priekšu visai straujā gaitā,. ; un mums bija drošas izredzes tos panākt.

Mūsu vidū maz bija tādu, kas ar bažām gaidīja to bridi, kad mēs ieraudzīsim ienaidnieku. Baltie bija nik­numa un atriebības kāres pārņemti, un tas atvairīja visas domas par bailēm. Bez tam mēs pēc pēdām varē­jām konstatēt, ka indiāņu ir tikai nedaudz vairāk kā mūsu. Likās, ka šajā bandā nav vairāk par piecdesmit cilvēku. Bez šaubām, tie visi bija labi karotāji un spē­jīgi cīnīties ar mums vīrs pret vīru, taču arī tie, kas labprātīgi bija pieteikušies man palīdzēt, nebija ar pliku roku ņemami, bet gan šim nolūkam vispiemērotākie vīri mūsu kolonijā. Neviens pat neieminējās par atgriešanos mājup, visi paziņoja savu gatavību sekot slepkavām līdz pat indiāņu teritorijas sirdij, kaut vai paša Uitlakučr dumbrāja dziļumos.