T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Man un maniem nesenajiem ceļabiedriem tika sagā­dāti jauni zirgi, un, uz ātru roku iekoduši steigā paga­tavotas brokastis, mēs ielēcām seglos un devāmies pa indiāņu pēdām.

Tās izsekot nenācās grūti, jo iebrucēji bija bijuši jāšus un zirgu pakavu nospiedumi viņus nodeva.

Viņi bija jājuši kādu gabalu augšup gar upi jau agrāk pieminētās pārcelšanās vietas virzienā un tad devušies pāri uz indiāņu pusi. Bez vilcināšanās mēs darījām ,to pašu.

Šo vietu es labi atcerējos. Tieši ite es šķērsoju upi pirms diviem mēnešiem, kad sekoju pa Oceolas zirga pēdām. Tā bija tā pati taka, pa kuru toreiz bija jājis jaunais virsaitis. Šī sagadīšanās mani nepatīkami pār­steidza un lika sirdij sāpīgi iesmelgties.

Tā izraisīja pārdomas, kurām man laika netrūka, jo vietām pēdas bija grūtāk saskaitāmas un mums nācās apstāties, kamēr tās .atkal atradām. Es sāku iztaujāt savus ceļabiedrus.

Vai kāds bija redzējis indiāņus vai varbūt ievērojis, pie kādas cilts tie piederēja? Kas bija viņu vadonis?

Jā. Uz visiem šiem jautājumiem es saņēmu apstip­rinošas atbildes. Divi vīri, .kas .gulējuši paslēpušies ceļ­malā, bija redzējuši indiāņus un arī viņu gūstekņus — manu .māsu, Violu un citas plantācijas meitenes. Viņas vestais projām jāšus, katru no tām bijis sagrābis kāds mežonis un turējis sev priekšā uz zirga. Nēģeri gājuši ■kājām. Viņi nebijuši sasieti, acīm redzot devušies līdz Labprātīgi. Indiāņi bijuši ino «Sarkano nūju» cilts, un viņus vadījis OceoLa.

Tāda bija visu manu ceļabiedru pārliecība, kas pa­matojās uz abu paslēpušos aculiecinieku apgalvojumiem.

Grūti aprakstīt, kādu iespaidu šī vēsts atstāja uz mani. Tā mani neizsakāmi sāpināja. Es centos apšaubīt dzirdēto. Es nolēmu tam neticēt, iekāms nebūšu dabū­jis kādu apstiprinājumu, ka tas ir patiesība.

Oceola! Ak 'debesis! Es nespēju ticēt, ka to būtu izdarījis viņš. Tas nevarēja būt bijis viņš!

Iespējams, ka šie cilvēki bija kļūdījušies. Kad viņi redzēja indiāņus, vēl nebija uzaususi gaisma. Tumsā viņi varēja pārskatīties. Katrs indiāņu veiksmīgs uz­brukums, katrs viņu sirojums tika piedēvēts Oceolam. Oceola bija visur. Bet šeit viņš .noteikti nebija bijis.

Kas bija šie .divi vīri, šie aculiecinieki? Atbilde mani pārsteidza. Tie izrādījās Spenss un Viljamss.

Tikpat pārsteigts es jutos, kad uzzināju, ka viņi abi atrodas brīvprātīgo vidu, kas sekoja man, lai palīdzētu atriebt ies ļ aunda riem.

Dīvaini,'es domāju, bet vēl dīvaināk tas, ka Erensa Ringolda šeit nav. Tur, plantācijā, pie ugunsgrēka viņš bija bijis un, kā man tika stāstīts, skaļāk par visiem draudējis atriebties. Bet tagad viņš bija atgriezies mā­jās, vismaz kopā ar imums viņa nebija.

Es pasaucu Spensu un Viljamsu un sīki viņus iz­taujāju. Viņi palika pie sava iepriekš stāstītā. Tiesa, vēl esot bijis tumšs, kad viņi redzējuši indiāņus atgrie­žamies no slepkavošanas, un viņi neņemoties droši ap­galvot, vai tie bijuši «Sarkano nūju» vai «Garā purva» cilts karavīri, bet domājot gan, ka pirmie. Par sirotāju bandas vadoni viņiem neesot ne mazāko šaubu. Tas bijis Oreola. Viņi to pazinuši pēc galvas rotas ar trim strausa spalvām, ar kuru 4as izdalījies pārējo indiāņu vidū.

Šie puiši runāja visai (ticami. Kāda interese viņiem būtu mani apmānīt? Vai viņiem nebija vienalga, vai slepkavu bandas virsaitis bija Oceola, Koa Hadžo vai pats Onopa?

Viņu vārdi, ņemot vērā vēl citus apstākļus, iedvesa pārliecību, dzi|u un sāpīgu pārliecību. Manas mātes slepkava, ļaundaris, kas bija nodedzinājis mainas mājas un nežēlīgi aizvedis gūstā manu māsu, nevarēja būt neviens cits kā Oceola.

Acumirklī visas atmiņas par mūsu agrāko draudzību bija mirušas. Mana 'sirds kvēloja naidā pret cilvēku, par kuru es kādreiz tik aizrautīgi biju jūsmojis.

Bija daži apstākļi, kas, pārdomājot vēlreiz visu šo asiņaino notikumu, šķita savādi un neizprotami. Sā­kumā es, pēkšņā trieciena apstulbināts, nebiju tiem pie­vērsis uzmanību. Es vienkārši domāju, ka ir noticis indiāņu uzbrukums, kurā noslepkavota mana māte uin māsa aizvesta projām no imājām, ka mežoņi, neapmie­rinādamies tikai ar asinsizliešanu, pielikuši ēkām uguni un ka viņi šo ļaundarību pastrādājuši, atriebdamies par agrākajām pārestībām, ko itiem nācies ciest no balto ienaidnieku puses. Tādas lietas bija notikušas visur un vēl arvien notika gandrīz 'ik dienas. Kādēļ gan Suvoni krastus nevarēja piemeklēt tāda pati nelaime kā citus zemes novadus? Patiešām, taisni jābrīnās, ka mūsu ko­lonija tik ilgi bija palikusi neskarta. Citas, kas atradās daudz tālāk no seminolu nocietinājumiem, jau bija cie­tušais no šādiem drausmīgiem apmeklējumiem. Kādēļ mūsējā lai būtu izņēmums? Tas, ka indiāņi te līdz šim vēl nekad nebija parādījušies, bija padarījis iedzīvotā­jus bezrūpīgus^' un tiē jutās pārāk droši.

So faktu izskaidroja tā, ka indiāņu galvenie spēki bijuši aizņemti citur, un proti, — izsekojot Skota trīs grupējumos sadalītās armijas pārvietošanos, un, tā kā mūsu kolonija bija stipra, tad neviena mazāka grupa ■neuzdrošinājusies tai uzbrukt.

Bet ta'gad Skots bija aizgājis, viņa karaspēks at­griezies fortos — savās vasaras mītnēs, jo Floridā īstais laiks kara darbībai ir ziema, un indiāņi, kuriem visi gadalaiki vienādi, nu varēja brīvi izvērst savus siroju­mus pa pierobežas plantācijām.

Šis likās pamatots izskaidrojums, kāpēc Suvoni ko­lonija tik ilgi nebija piedzīvojusi indiāņu uzbrukumus.

Saņemot nelaimes vēsti, pirmajos sāpju uzplūdos es tā arī domāju: es un manējie bijām vienkārši kļuvuši par vispārējais atriebības upuriem.

Bet drīz vien sākotnējais apmulsums pārgāja, un dīvainie apstākļi, par kuriem es jau minēju, piesaistīja manu uzmanību un izraisīja pārdomas.

Vispirms — kādēļ indiāņi bija uzbrukuši tikai mūsu plantācijai, nodedzinājuši tikai mūsu māju, noslepkavo­juši tikai mūsu ģimenes locekļus?

Šis apstāklis mani pārsteidza un ne bez pamata. Gar upes krastu bija arī citas (tikpat neaizsargātas plantā­cijas, te dzīvoja daudzas citas ģimenes, kas bija -daudz naidīgāk noskaņotas pret seminoliem. Vēl mīkla ināk likās tas, ka Riingoldu plantāciju, kas, kā to liecināja pēdas, atradās laupītājiem tieši ceļā, viņi bija apgājuši ar līkumu, lai nokļūtu pie mūsu mājām. Bet kā Erenss Ringolds, tā viņa tēvs jau no seniem laikiem bija pazīs­tami ar savu nesamierināmo -naidu pret sarkanādaina- jiem un vardarbīgiem izlēcieniem pret viņu tiesībām.

Kādēļ tad Ringoldu plantācija bija palikusi neskarta, bet tieši mūsējā kā vienīgā izpostīta? Vai pret mums bija vērsusies kāda īpaša, personīga atriebība?

Tā tam vajadzēja būt. Bez šaubām, tā tas bija. Pēc i:>gām pārdomām es nonācu vienīgi pie šāda secinā­juma. Tikai tā varēja izskaidrot notikušo.

Ak, vai tas tiešām būtu bijis Pauels? Mans draugs kļuvis par ienaidnieku un izdarījis tādu zvērisku uzbru­kumu? Vai tas varēja būt? Vai tas bija iespējams? Nē, nekad!

Par spīti Spensa un Viljamsa liecībai, kurus abus es pazinu kā pēdējos neliešus, par spīti visam, ko viņi bija redzējuši un stāstījuši, mana sirds atteicās tam ticēt.

Kas Oceolu varētu būt pamudinājis uz šādu slepka­vību? Kādēļ viņš to būtu darījis?

Tiesa, mana māte bija bijusi pret viņu nelaipna, vēl vairāk — viņa kādreiz bija izturējusies pret viņu nici­noši. Es to labi atcerējos, un arī viņš to varēja .atcerēties.