Ērihs Kestners: Punktiņa un Antons

— Blēņas! — sacīja zēns. — Pie jums tūlīt ieradīsies Andahtas jaunkundzes līgavainis.

— Jo tālāk, jo trakāk! — sacīja Berta. — Guvernante taču sen jau guļ.

— Nekā tamlīdzīga, — atbildēja bērna balss. — Izņemot jūs, dzīvoklī nav vairāk neviena cilvēka.

Resnā Berta paskatījās tālruņa klausulē tā, it kā gribētu pārliecināties, vai tajā viss kārtībā.

— Ko? — viņa tad jautāja. — Ko? Andahta un Punktiņa nav savās gultās?

— Nē, — sauca bērns, — bet par to vēlāk. Jūs esat viena pati mājās. Ticiet taču man beidzot. Un tagad nāk līgavainis, lai ielauztos. Atslēgas viņam jau ir. Un dzīvokļa plāns arī. Drīz viņš būs klāt.

— Kaut kas vienreizējs, — sacīja Berta. — Ko nu lai es daru?

— Izsauciet steidzīgi policiju. Un tad sameklējiet ogļu lāpstu vai ko tamlīdzīgu. Un, kad līgavainis atnāks, zveliet viņam pa pauri.

— Tev viegli runāt, mans dēls, — sacīja Berta.

— Labu veiksmi! — sauca mazais. — Turieties! Neaizmirstiet piezvanīt policijai. Uz redzi!

Bertai tā kratījās galva un klabēja zobi, ka viņa netika ne no vietas. Viņa bija ļoti uztraukusies, paraustīja Punktiņas un arī Andahtas jaunkundzes istabas durvis, mājās nebija nevienas dzīvas dvēseles. Visapkārt klusums. Tikai Pifka ņurdēja. Viņš tupēja savā groziņā pie Punktiņas durvīm, tad uzslējās augšā un aiztenterēja Bertai līdzi. Nu viņa saņēmās un piezvanīja policijai.

— Tā, — sacīja kāds ierēdnis. — Labi, es tūlīt kādu aizsūtīšu. — Pēc tam Berta sāka meklēt sitamo.

— Kā gan zēns varēja iedomāties par ogļu lāpstu, — viņa teica Pifkam, — ja mums ir centrālā apkure. — Beidzot viņa bērnu istabā atrada divas koka vāles, ar kurām Punktiņa dažkārt vingroja. Viņa paņēma vienu vāli, nostājās pie parādes durvīm un nodzēsa gaitenī gaismu.

— Virtuvē mēs atstāsim gaismu degot, — viņa sacīja Pifkam, — citādi es vēl netrāpīšu. — Pifka nogūlās viņai blakus un pacietīgi gaidīja. Viņam viss vēl īsti nebija skaidrs, un gulēdams viņš rūca pats uz savu asti.

— Vai tu būsi mierā! — čukstēja Berta. Pifka šādu toni nevarēja ciest. Bet viņš paklausīja. Berta atnesa krēslu un apsēdās, jo viņai kļuva ļoti nelabi. Šodien viss gāja kā pa elli.

Kur gan varētu būt Punktiņa un Andahta? Nolāpīts, būtu kaut pušplēstu vārdu bildusi!

Tad kāds nāca pa kāpnēm augšā. Viņa piecēlās, satvēra vāli un aizturēja elpu. Šis kāds stāvēja aiz durvīm. Pifka piecēlās un uzmeta tādu kūkumu kā runcis. Spalva bija sacelta.

Šis kāds iebāza atslēgu durvīs un pagrieza. Tad viņš iebāza drošības atslēgu un pagrieza. Pēc tam viņš iebāza atslēgas caurumā slēdzi. Durvis atvērās. Šis kāds ienāca gaitenī, ko vāji apgaismoja virtuves spuldze. Berta pacēla savu vāli un gaza vīrietim pa pauri. Viņš sagrīļojās un sašļuka kā maiss, — Tas nu būtu padarīts, — sacīja Berta Pifkam un iededza gaismu. Vīrietim mugurā bija lietus mētelis, dziļi pār acīm uzmaukta cepure. Pifka apostīja Andahtas jaunkundzes līgavaini un, kaut arī ar nokavēšanos, pēkšņi kļuva ārkārtīgi drošsirdīgs un iekodās viņam ar zobiem kājās. Bet vīrietis gulēja uz celiņa un nekustējās.

— Kaut nu drīzāk ierastos policija, — noteica Berta, apsēdās uz krēsla, paņēma vāli rokā un gaidīja.

— Vajadzētu sasiet, — viņa ieminējās Pifkam. — Atnes no virtuves veļas auklu. — Pifka nebija attapīgs. Abi sēdēja pie kramplauža un baidījās, ka tikai šis nesāktu atžirgt.

Kā tad, vīrietis atvēra acis un piecēlās sēdus. Viņa skatiens pamazām kļuva skaidrāks.

— Man ļoti žēl, — sacīja resnā Berta, pavisam aizkustināta, un iezvēla viņam otrreiz.

Vīrietis mazliet iestenējās un noslīga atkal zemē.

— Kur gan kavējas policija? — Berta pukojās. Bet tieši tajā brīdī likuma sargi ieradās.

Trīs policisti, vēderus turēdami, smējās par ainu, ko ieraudzīja.

— Es tikai gribētu zināt, par ko te būtu jāsmejas, — iesaucās resnā Berta. — Labāk sasieniet šo tēvainil Viņš tūlīt atkal atžirgs! — Policisti uzlika kramplauzim roku dzelžus un pārmeklēja viņu. Viņi atrada atslēgas, dzīvokļa plānu, mūķīzeru saišķi un revolveri.

Kārtībnieku vecākais paņēma šos priekšmetus. Berta visus trīs kungus virtuvē pacienāja ar kafiju un lūdza viņus palikt tik ilgi, kamēr atgriezīsies Poges. Meitene un audzinātāja esot pazudušas. Sazini, kas viss vēl šodien nenotiks!

— Labi, bet tikai mazu brītiņu, — sacīja vecākais kārtībnieks.

Drīz vien visi dzīvi tērzēja. Pifka tikmēr apsargāja sasieto blēdi un slepus pamēģināja, kā garšo pazoles.

Ja šajā vakarā nebūtu lijis, resnā Berta būtu mājās pārnākusi vēlāk. Ja resnā Berta būtu pārnākusi vēlāk, tad zaglis varētu netraucēti zagt. Tā bija tīrā nejaušība, ka viņa bija mājās un ka zādzība neizdevās. Ja Galvani nejauši nebūtu ievērojis, kā raustās viņa uzkārtie vardes stilbi, tad nebūtu atklāta dzīvnieku elektrība vai arī to atklātu daudz vēlāk.

Ja Napoleons 1813. gada 18. oktobrī nebūtu bijis tik noguris, viņš varbūt kaujā pie Leipcigas būtu uzvarējis.

Daudzi notikumi, kas cilvēces attīstībā bijuši izšķīrēji, radušies nejauši, un varēja notikt gluži pretējais vai arī pavisam kas cits.

Nejaušība ir pasaules lielākā vara. Citi ļaudis nejaušības vietā saka — liktenis. Viņi saka: tā bija liktenīga sagadīšanās, ka Napoleons 1813. gada 18. oktobrī bija tik noguris un ka viņam bija vēdergraizes. Nejaušība jeb liktenis — tā ir gaumes lieta.

Mana māte šādos gadījumos saka: «Viens labprāt ēd desu, cits zaļās ziepes.»

Pie operas direktors Poge izlēca no mašīnas, samaksāja un ieskrēja teātrī. Viņa sieva sēdēja ložā aizmiegtām acīm un klausījās mūziku. Rādīja «Bohēmu», tā ir ļoti skaista opera, un mūzika ir tāda, it kā lītu salds konfekšu lietus. Kāds ļoti slavens tenors dziedāja Rūdolfa partiju, un vietas ložās bija briesmīgi dārgas. Ar to, cik maksāja divas vietas, Antons ar māti varētu pārtikt četrpadsmit dienas.

Poges kungs ienāca ložā. Viņa sieva izbrīnījusies atvēra acis un nikni uz viņu paskatījās. Viņš nostājās aiz viņas krēsla, satvēra viņu aiz pleciem un teica:

— Nāc ārā! — Šis tvēriens viņai likās neciešams, un viņa pagrieza pret vīru savu sašutušo seju. Vīrs stāvēja pustumsā, lietū izmircis, ar paceltu apkakli un skatījās sievai garām.

Viņa nekad nebija jutusi sevišķi lielu respektu pret vīru, jo tas bija pārāk labs pret viņu. Bet nu Poges kundze nobijās.

— Ko tas nozīmē? — viņa jautāja.

— Tūlīt nāc ārā! — viņš pavēlēja. Un, kad sieva aizvien vēl kavējās, Poges kungs uzrāva viņu no krēsla un izvilka sev līdzi no ložas ārā. Viņai tas likās neticami, bet viņa neuzdrošinājās neko vairs iebilst.

Viņa noskrēja vīra pavadībā pa kāpnēm lejā. Vīrs pieprasīja sievas virsdrēbes, aplika viņai apmetni un dusmīgi piecirta kaju, kad viņa piestājās pie spoguļa un visādi ņēmās grozīt savu sudraba cepurīti. Viņš vilkšus izvilka sievu no teātra.