Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Gilgamešs nolemj veikt jaunu varoņdarbu ■ uzvarēt nāvi, novēršot to uz iimm laikiem no sevts, no savas pilsētas ļaudīm un no sava drauga Gnttfla. GtfgameSam ir anāms, ka tāltālu - pašā pasaules mali dāvo gudrais UtnaptMms (ari utnapiša). Stm Umaplšnmam un viņa sievai cfcM kādreiz r dāvinājuša nemirstību, jo Utnapīštims (Noasa pirmtēis) ir glābis pasaules dzto radfcu i>eiajos plūdos. Tāpēc vienīgi viņam Ir zināms mūžīgās tlaves noslēpums. Vienai viņš varētu palīdzēt Gilgamešam. Un eposa varonis iet uz austrumiem, kur sauīe toc. pto Utnapištima. Pa ceļam viņš veic rindu varoņdarbu: nogalina tauvu. prfMMC skorpionus. Kad viņš sasniedz juras krastu, viņš sanat kādu diev»eu. kurat tas KJdz parādīt tUtoiiļu Ši dieve cenšas Gllgamešu šMtt labHd par visu pašai itf taču esot ģimenes laime un miers pēc padvtoam varoņdarbiem. Tomēr GHgameŠs nerimstas. Pari nāves jūrai viņš sasniedz IKnapttomu. "Nav nekā mušga," saka viņam gudrais, "Kopš seniem laikiem nekas nav mDSgs: Gulošais • miruŠ3is «mm otram fidagt," Tātad nāve ēdtoga miegam. Tlpēc ja Gligamežam mhms pSrvMlt nticgu. tad varbūt v.ņam iu>ons uzvMMt art nāvi. 8el tikko GiigamdU apMlM vvrtu aptver miegs, un bkai scptiiā dMnē utnaptftoMM saoda» GHgamek pamooknit OJvfrks» etveoskā daļa viņā ""dras" ar dKfvflfco..

>\v nņjaiTiaēn «pētootos UtnapiStma «« *pa aM| mmmm iMēpmi par bunti augu, kas aug Jffcaa daM un pid^r cilvēkam IMMfcfe Un CMmaēi dabū to augu' Viņk negrib vmm pats oma/m auga apStcu. vtoM nest to ut IMm un Mato viesiem mm pMēMs dMMaam. Ohm M cnj»"iēfi' uOkBM ar rmruto draugu emadu. bet 6Ma* vtoto MļļŅb Ml dtM fiMiiMi augu itfirifn f čOska noa t* $MļMMtfNIIKļļļļ

« Ґtou augu paiOd Mtou MMto

Tātad secinājums skaidrs - caur šo eposu Divupes tauta "uzzln", ka nav lemts cilvēkam uzveikt nāvi, cilvēks ir mirstīgs. Nāve ir dzīves pamatprincips. Taču caur eposu tauta an uzzln dzīves vērtību. Lai ari cilvēkam nav lemts uzvarēt nāvi, tomēr varoņu vārdi, varoņu darbi un varoņgars nemirst. Tauta rūpīgi glabā un atceras cilvēku varoņdarbus, kas veikti, lai iekarotu nemirstību.

Šis senais literatūras piemineklis atstāja milzīgu iespaidu uz tālākām Mezopotāmijas leģendām un pasakām, an uz cittautu pasakām. Eposa tēli atrodami ari šī reģiona vizuālās mākslas darbos.

Tātad ne liktenis, ne dievi cilvēkam Gilgamešam nejauj iegūt nemirstību. Šī dzīves īslaicīguma, dzīves gaistāmības filosofija izpaužas visā Mezopotāmijas kultūrā kā domāšanas pamatu pamats. Ja, piemēram, senie ēģiptieši (kā to redzēsim tālāk) savas akmens piramīdas, savas akmens skulptūras cēla mūžībai, ticot mūžīgajai aizkapa dzīvei, tad Divupē celtnes būvēja no materiāla, ko viņiem bija "vēlējis" liktenis - no māla, no pusapdedzināta māla ķieģeļiem. Tās bija krāšņas būves, taču ātri sadrupa, izira - tās nebija radītas mūžibas ilūzijās… Tās bija radītas pasaulīgajai godībai. To pašu apliecina viņu mākslas tēli, mītu dramatisms, literatūra.

Mezopotāmijas miti, ticējumi ari ļoti cieši saistīti ar šī reģiona dabu un kosmisko spēku izjūtu. Nedrošība, nestabilitāte mūžam mainīgās dabas priekšā likusi Divupes tautām cilvēku novietot pasaules okeāna apskalotajā centrā. Radīšanas mīti vēsta [24] , ka pirmsākumā pastāvējis neviena neradītais mūžīgais Okeāns, kas pats no sevis radījis pasaules kalnu, kurš ietvēris sevī zemi un debesis - apvienotas, neatdalītas. Tad dievi Anu (tulkojumā - "Debesis") un Enils (tulkojumā - "Zibens") atdalījuši zemi no debesīm. Tas ir Visuma radīšanas galvenais, taču tikai pirmais cēliens.

Šādi izveidotā telpā zemes un cilvēku dzīves iekārtošanu visaktīvāk veicis dievs Enils un Enki (tulkojumā - "Zemes kungs"). Enki funkcijas plaši izpaustas ap 450 rindu garajā mitā ar nosacītu nosaukumu "Enki un Visums". Šajā mītā liela nozīme piešķirta ari mīlas, skaistuma, auglības un kara dievei Ištarai (Inannai) un mēness dievam Nannam (arī Nannaram), kā arī saules dievam Utu (arī Šamašam) un lopkopības dievam Dummuzi (ari Tummuzi). īpaši nozīmīgi ir miti, kuros izcelts dieva Marduka (viens no galvenajiem Mezopotāmijas dieviem) suminājums.

Bez šiem pašiem "visgalvenākajiem" dieviem vēl arī katrai pilsētai bija savs dievs - aizbildnis, aizgādnis. Un pat katram cilvēkam skaitījās savs personīgais dievs - sargātājs, ar kuru varēja brīvāk un sirsnīgāk izrunāties, izlūgties palīdzību un cerēt, ka šis personīgais dievs tālāk lūgumu nodos tālajiem, visvarenajiem un augstajiem dieviem. Šādu sakārtojumu jeb hierarhisku dalījumu tuvajos, tālajos un vistālākajos dievos nereti salīdzina un sauc par dievu koleģialitātes principu.

Dievu nozīmīgums gadsimtu gaitā nereti kāpinājās vai apsīka, to skaits bagātinājās un precizējās.

Viena no dievu un cilvēku savstarpējo attiecību izpausmēm bija dihotomija jeb "dievišķā iepriekšnolemtība" (liktenis). Tai bija fundamentāla nozīme Mezopotāmijas cilvēku dzīvē un ticējumos. Mezopotāmijā likteni uztvēra

kā spontānu, neizprotamu un neparedzamu spēku, kas spēj nosacīt visa, It visa - dievu un cilvēku esamību. Liktenis Ir pirmsākuma spēks, kas piedalās cilvēka dzimšanas brīdī. Katram liktenim Ir savs izcelsmes avots, un visi likteņi Ir ierakstīti Likteņa tabulās, bet likteņu epiteti "nenovēršamais", "negrozāmais" u.tml. liecina par tā Izpratni senajā DIvupS. Katra likteņa saistība ar savu "saimnieku" atstāj cilvēkam zināmu Iespēju kaut kādā veidā to Ietekmēt, varbūt pat mainīt, izņemot cilvēkam neizbēgamo nāvi, kas tiek atzīta par galīgu šķiršanos no dzīves un dzīvajiem, par pāreju nebūtībā.

Galvenie Mezopotāmijas kultūras posmi Ir:

I. Šumeras un Akadas kultūra 4.-3. g.t. p.m.ē.

II. Senbabilonijas kultūra 2. g.t p.m.ē.

III. Asīrijas lielvalsts kultūra 9.-7. gs. p.m.ē.

IV. Jaunbabilonljas kultūra 7.-6. gs. p.m.S.

Par šumeru izcelsmi pastāv vairākas hipotēzes: šumeri ir ienācēji no Irānas kalnienes; šumeri Ir autohtoni*; šumeri ir ienācēji no dienvidaustrumiem - Persijas jūras līča zemēm un salām.

Katrā ziņā šumeri ir sena tauta, kas pieder pie eiropeīdās rases, kas izpletās dienvidu Mezopotāmijā 4. g.t. p.m.ē. Ap 3. g.t. p.m.ē. sākās šumeru saplūšana ar Šumerā Ieceļojušajiem austrumsemītiem, līdz izveidojās akadiešu tauta.

Paši šumeri savu izcelšanos skaidrojuši tā: "Sākumā bija pilsēta Eridu." [25]

Tik tiešām, kādreiz purvainos Mezopotāmijas dienvidus, ko jūdaisms, kristietība un islams aplūko kā cilvēces šūpuli - Ēdenes dārzu jeb Paradīzi, šumeru senie teksti apraksta pavisam citādi. Stāstot par pasaules sākšanos, tiek rakstīts nevis par dārzu, bet par pilsētu:

"Niedrājs vēl nebija izaudzis. Koks nebija radīts. Nebija uzcelta māja. Visa zeme bija - jūra. Pēc tam bija radīta Eridu." 2

1946.-1949. gadā arheologi F. Safars un S. Lloids veica izrakumus rajonā, kas senās šumeru teiksmās bija pieminēts kā dieva Enki mājvieta un kur atradās Šumeru senceltnes. Zinot, ka visā pasaulē cilvēki no paaudzes paaudzē cēla savus tempļus noteiktās, viņuprāt, svētās vietās, Safars un Lloids uzskatīja, ka šādu vietu dziļākos arheoloģiskos slāņos varētu būt ari vēl daudz senākas civilizācijas liecību. Pēc četru sezonu rūpīga darba arheologi konstatēja, ka Mezopotāmijas pirmie vissenākie apdzīvotības sākumi aizved līdz pat 5900 g. p.m.ē. un ka Eridu - vissenākā šejienes pilsēta - aptver apmēram 2000 gadu ilgu attīstības posmu. Arheoloģiskajos slāņos vienas virs otras atklājās pavisam 12 tempļu paliekas, no kuriem vissenākais celts vienkārši no smiltīm… 3