Alens Karrs - Kā viegli atmest smēķēšanu

Neesmu labais tēvocis. Savu karu, kas vērsts nevis pret smēķētājiem, bet pret smēķēšanas slazdu, es vadu savtīga mērķa vadīts, man tas sagādā prieku. Katru reizi, kad uzzinu — kāds ir izbēdzis no šā cietuma, mani pārņem patīkama sajūta, pat ja ar mani tam nav nekāda sakara. Tāpat varat iedomāties to neaptveramo prieku, ko gūstu, lasot saņemtās pateicības vēstules.

Ir bijusi arī zināma vilšanās. To galvenokārt izraisa divas smēķētāju kategorijas. Pirmkārt, par spīti iepriekšējās nodaļas brīdinājumam, mani traucē daudzi smēķētāji, kam bija viegli atmest, taču viņi atkal uzķēras, un nākamo reizi viņiem neizdevās. Tas attiecas ne tikai uz grāmatas lasītājiem, bet arī uz manām konsultācijām.

Pirms pāris gadiem man piezvanīja kāds vīrietis. Viņš bija ļoti izmisis, patiesībā viņš raudāja. Viņš teica: "Maksāšu jums 1000 mārciņu , ja jūs palīdzēsiet man apstāties kaut uz nedēļu. Zinu — ja spēšu izturēt nedēļu, varēšu to izdarīt."

Sacīju viņam, ka iekasēju noteiktu maksu un viņam jāmaksā tikai tā. Viņš apmeklēja grupas nodarbības un sev par pārsteigumu atklāja, ka atmest ir viegli. Viņš man atsūtīja ļoti jauku pateicības vēstuli.

Pēdējais, ko saku bijušajiem smēķētājiem savās konsultācijās, ir: "Atcerieties, jūs vairs nedrīkstat izsmēķēt ne cigareti." Šis vīrietis teica: "Nebaidieties, Alen. Ja esmu spējis pārtraukt, noteikti nekad vairs nesmēķēšu."

Es jutu, ka brīdinājums īsti nav uztverts. Teicu: "Es zinu, ka šobrīd tā jūtaties, bet kā jūs jutīsieties turpmākos sešus mēnešus?"

Viņš teica: "Alen, es nekad vairs nesmēķēšu."

Aptuveni pēc gada atskanēja vēl viens telefona zvans. "Alen, es Ziemassvētkos izsmēķēju nelielu cigāru, un tagad esmu atgriezies pie četrdesmit cigaretēm dienā."

Es teicu: "Vai atceraties, kad piezvanījāt pirmoreiz? Jums tas tik ļoti derdzās, ka bijāt gatavs maksāt man 1000 mārciņu, lai uz nedēļu pārtrauktu."

"Atceros. Vai neesmu bijis dumjš?"

"Vai atceraties, ka apsolījāt man, ka vairs nekad nesmēķēsiet?"

"Es zinu. Esmu muļķis."

Tas ir tāpat kā atrast kādu grimstot līdz kaklam purvā. Jūs palīdzat viņu izvilkt. Viņš ir jums pateicīgs, bet tad pēc sešiem mēnešiem vēlreiz ienirst taisni muklājā.

Ironiski, bet, kad šis vīrs apmeklēja nākamo konsultāciju, viņš teica: "Vai spējat tam noticēt? Es piedāvāju savam dēlam samaksāt 1000 mārciņu , ja viņš līdz savai divdesmit pirmajai dzimšanas dienai nebūs smēķējis. Es samaksāju. Tagad viņam ir divdesmit divi un viņš kūpina kā skurstenis. Nespēju noticēt, ka viņš varēja būt tāds muļķis."

Es teicu: "Nesaprotu, kā jūs varat saukt viņu par muļķi. Viņš vismaz izvairījās no slazda divdesmit divus gadus un nepazīst nelaimi, kas viņu apdraud. Jūs to pazināt tikpat labi kā jebkurš un izdzīvojāt tikai gadu."

Ja "Kā viegli atmest smēķēšanu" pārlasīšana nepalīdz, lasiet "Kā atmest smēķēšanu uz visiem laikiem" vai sazinieties ar tuvāko A. Karra klīniku. Smēķētāji, kas viegli atmet un atkal sāk, rada īpašu problēmu. Tomēr, kad atbrīvosieties, LŪDZU, LŪDZU, NEIZDARIET TO PAŠU KĻŪDU. Smēķētāji domā, ka šādi cilvēki atsāk, jo vēl joprojām ir atkarīgi un viņiem pietrūks cigaretes. Patiesībā viņi atmet tik viegli, ka viņiem zūd bailes no smēķēšanas. Viņi domā: "Es varu izsmēķēt kādu gadījuma cigareti. Pat ja atkal uzķeršos, man būs viegli atmest."

Man bail, ka tādā veidā tas vis nedarbojas. Atmest ir viegli, taču mēģināt kontrolēt atkarību ir neiespējami. Būtiskākais solis, lai kļūtu par nesmēķētāju, ir nesmēķēt.

Otra smēķētāju kategorija, kas izraisa neapmierinātību, ir tie, kas ir pārāk nobijušies, lai mēģinātu atmest, vai arī uzskata to par smagu cīniņu, kad tomēr mēģina to darīt. Tagad nosaukšu galvenās grūtības.

1. Bailes no neveiksmes. Neveiksmē nav nekā apkaunojoša, bet nemēģināt ir vienkārši muļķība. Paraugieties uz to šādi — jūs slēpjaties no nekā. Sliktākais, kas var notikt, jūs varat izgāzties, un tādā gadījumā jums nebūs sliktāk kā tagad. Tikai padomājiet, cik brīnišķīgi būtu gūt panākumus. Ja nemēģināsiet, zaudējums ir garantēts.

2. Bailes no panikas un nospiestības. Nesatraucieties par to. Tikai padomājiet: kas šausmīgs varētu ar jums notikt, ja jūs neizsmēķēsiet nākamo cigareti? Pilnīgi nekas. Baisas lietas notiks, ja jūs to darīsiet. Jebkurā gadījumā panika ir cigarešu izraisīta un drīz pazudīs. Lielākais ieguvums ir atbrīvošanās no šīm bailēm. Vai tiešām ticat, ka smēķētāji tā prieka dēļ, ko gūst no cigaretes, ir gatavi šķirties no savām rokām un kājām? Ja jūtat, ka jūs pārņēmusi panika, palīdzēs dziļa elpošana. Ja esat kopā ar citiem cilvēkiem un viņi jūs nomāc, ejiet no viņiem prom. Bēdziet uz tukšu garāžu, kantori vai vienalga uz kurieni. Ja jūtat, ka gribat raudāt, nekaunieties. Raudāšana ir dabisks ceļš, kā kliedēt nervu sasprindzinājumu. Pēc raudāšanas vienmēr seko atvieglojuma sajūta. Mēs ļoti nodarām pāri saviem dēliem un zēniem vispār, mācot viņus neraudāt. Mēs vērojam, ka viņi apspiež asaras un sasprindzina žokļus, jo tas esot it kā vīrišķīgi. Kā briti mācām sev vienmēr paturēt nekustīgu augšlūpu, neizrādīt emocijas. Cilvēks ir radīts, lai emocijas izrādītu, nevis apslēptu. Ļaujiet vaļu dusmu lēkmei, kliedziet, bļaujiet. Iesperiet kartona kastei vai dokumentu skapim. Uztveriet savu cīniņu kā boksa maču, kurā nevarat zaudēt. Neviens nevar apturēt laiku. Ar katru brīdi, kas paiet, mazais monstrs mirst. Izbaudiet savu nenovēršamo uzvaru.

3. Norādījumu neievērošana. Neticami, ka daži smēķētāji man saka: "Uz mani jūsu metode vienkārši neiedarbojas." Tad viņi apraksta to, kā ignorējuši ne tikai kādu no norādījumiem, bet visus.

4. Norādījumu pārprašana. Galvenās problēmas ir šādas.

a) "Es nespēju pārtraukt domāt par smēķēšanu." Protams, ka nevarat, un, ja to mēģināsiet, radīsiet fobiju un būsiet nelaimīgs. Tas ir tāpat kā mēģināt aizmigt — jo vairāk cenšaties, jo grūtāk to izdarīt. Es domāju par smēķēšanu 90% manas dzīves. Svarīgi ir tas, ko domājat jūs. Ja domājat: "Es labprāt izsmēķētu kādu cigareti" vai "Kad es būšu brīvs?", — būsiet nelaimīgs. Ja domāsiet: "URĀ! ESMU BRĪVS," būsiet laimīgs.

b) "Kad mirs mazais monstrs?" Nikotīns ļoti ātri atstāj jūsu organismu. Bet nav iespējams noteikt, kad jūsu ķermenis pārtrauks ciest no nemanāmajiem fiziskās atradināšanās simptomiem. Tā nemiera un tukšuma sajūta ir identiska parastajam izsalkumam, depresijai vai stresam. Cigarete to tikai paaugstina. Tāpēc smēķētāji, kas atmetuši, izmantojot gribasspēka metodi, nekad nav īsti droši par to, vai ir no smēķēšanas pilnībā atbrīvojušies. Pat tad, kad ķermenis ir beidzis pārdzīvot nikotīna atkāpšanos, parasta izsalkuma vai stresa gadījumā smadzenes saka: "Tas nozīmē, ka tev vajag cigareti." Lieta tāda, ka jums nav jāgaida, kad pāries tieksme pēc nikotīna, tā ir tik nemanāma, ka mēs pat nezinām, ka tā pastāv. Mēs to pazīstam tikai kā sajūtu "man vajag cigareti". Vai pēc pēdējā zobārsta apmeklējuma jūs gaidāt, ka jūsu žoklis vairs nekad nesāpēs? Protams, ka ne. Jūs turpināt dzīvot. Pat ja jūsu žoklis joprojām sāp, jūs esat pacilāts.

c) Atklāsmes brīža gaidīšana. Ja to gaidāt, tikai radāt vēl vienu fobiju. Reiz es uz trim nedēļām pārtraucu, izmantojot gribasspēka metodi. Satiku senu skolas draugu, bijušo smēķētāju. Viņš jautāja: "Kā tu ar to sadzīvo?"

Es atbildēju: "Esmu izturējis trīs nedēļas."